Roberts Ažāns: Zatlers 'a la' Zatlers

Sīkumainā histērija, kas sākās pirms Zatlera ievēlēšanas un kurā dominēja ne jau nežēlīga kritika, ne argumenti un iespējamas kontrversijas, bet viszemākās proves zākāšanās, vairs nav tik bieži sastopama mediju autortekstos, bet arvien viļņveidīgi skalojas tīklā ap katru Zatlera publisko izpausmi. Kontingentam, kas to piekopj, Zatlers ir pārāk labs prezidents. Tiem pietiktu arī ar malkas pagali, jo tiem ne sevis, ne valsts labad nav it nekā laba vai slikta ko prezidentam vēstīt. Tos neinteresē, ne kāpēc, ne kā, ne kad. Ko valsts prezidentam, vai tas Kārlis vai Valdis, ko Saeimai, valstij var līdzēt pavalstnieku truluma paraugdemonstrējumi?

Galvenais

Par Valda Zatlera pirmajām simt dienām romāns nesanāk. Par valstsvīru Valdi Zatleru šajās dienās man vispār nav gandrīz nekā ko teikt. Par Valdi Zatleru kā amatpersonu, kura pilda prezidenta funkcijas — mazliet vairāk. Valstsvīrs ir tas, par kuru var uzrakstīt grāmatu, vadoties vien no tā, ko reālu, ar roku vai garu taustāmu viņa darbība devusi valstij. Par amatpersonu grāmatu var uzrakstīt aprakstot viņa vizītes, tikšanās, runas, balles, pieņemšanas, tērpus, izteikumus, bērnus un laulātos, trušus...

Principā uz simt Zatlera dienām skatos skeptiski. Teju septiņi procenti prezidentūras ir, manuprāt, par daudz, lai šajā laikā tikai iesildītos vai ieskrietos. Sevišķi situācijā, kuru iepriekšējā prezidente raksturo kā "spriedzi, kas tuvojas krīzei". Ne Saeima, kuru šobrīd par 94% veido no dažādām vāzēm salaistīts puķūdens, un kur dažādas frakcijas nespēj veidot vienotu substanci pat koalīcijas ietvaros, ne arī valdība, kuru daļa ruporu šobrīd lamātu no panckām ārā pat ja tā paziņotu, ka no rītdienas algas te būs lielākas kā Lihtenšteinā, bet Loskutovam viņa amatā nodrošināta mūžīga neaiztiekamība, šobrīd nespēj spriedzes sajūtu noņemt. Man gan liekas, ka šī spriedze ir mākslīgi konstruēta un tiek mākslīgi uzturēta. Bet, lai kā arī nebūtu — politiskā situācija varas augšā nav normāla.

Un tieši Valsts prezidents, manuprāt, bija tas, kuram, tūdaļ pēc stāšanās amatā, pienācās novērtēt nu jau gandrīz gadu ilgstošo situāciju, novērtēt spriedzes avotus, iespējamās krīzes reālos draudus, izklāstīt savu situācijas vērtējumu un rīcības piedāvājumu ij citiem varas atzariem, ij sabiedrībai. Vai tas nav tas, kas šobrīd visdažādākajās variācijās, ij agresīvi, ij pieklājīgi tiek prasīts — varas augstāko līmeņu pozitīva sakārtošana? Piemēram, Ketrīnas Todas Beilijas runu es uzskatu ārvalsts amatpersonai krietni par klačīgu, aptuvenu, interesēs nevis ieinteresētībā balstītu, taču būtu galīgi stulbi apgalvot, ka pamattēzēs viņai nebija pamata teikt to, ko viņa pateica.

Zatleram vajadzēja dot savu situatīvo versiju jau laikā, kamēr Saeima bija vasaras brīvdienās. Tad, ja ne vairāk, varbūt tiktu aiztaupīti vismaz mazohisma plūdi, kas pēc Beilijas runas otrdien un trešdien pārpildīja portālus. Iespējams, ka analizējot situāciju, prezidents un viņa komanda būtu nonākusi līdz tādām vajadzībām, kā, piemēram, Saeimas atlaišana. Manuprāt, tā būtu muļķība. Ja nu, tad kā viena epizode pasākumu kompleksā, kas paredz arī valdības demisiju un visu to amatpersonu nomaiņu (ieskaitot Ģenerālprokuroru, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, "orgānu" vadītājus), kuru rīcība vai kuru izvēle publiskā telpā šā vai tā tikusi saistīta ar profesionālās darbības politizāciju. Ja kādā no varas atzariem paliks partijiska kašķa elementi, nekāda "jauna dzīve" nesāksies, esošie varas resursi, lai kāds būtu to līmenis, darbosies kā pašlaik — zem tiem iespējamā līmeņa. Taču tā ir mana versija. Prezidents, iespējams, redzētu citu risinājumu.

Viņa paša izvirzīšanas un ievēlēšanas process taču bija spilgts šī politiskā bardaka piemērs. Turklāt galīgi aplam izrādīt, ka Latvijas iekšējās situācijas regulēšana atrodas jeņķu, krievu vai vēl kādās, konkrētos uzvārdos saucamās atsevišķās iekš vai ārzemju rokās. Šī regulēšana ir jāveic valsts institūtam. Manuprāt, prezidenta institūts to varēja veikt. Bet, protams, braukāt pa pagastiem un atrādīties tautai ir daudz komfortablāk. Tur nav jābūt valstsvīram, diezgan ar funkciju.

Daudz kustību

Kā amatpersona Valdis Zatlers savas prezidentūras pirmajās simt dienās, manuprāt, ir un nav paveicis sekojošo:

— nav atradis veidu, kā pielikt stabilu politisku punktu tiem pārmetumiem, kas viņam tika izvirzīti stājoties amatā. Gan aplokšņu problēma medicīnā kopumā, gan atsevišķi — Zatlera epizode šajā problēmā, ir kārtējo reizi iegājusi (no)klusēšanas stadijā. Prezidentam tas nav labs iznākums. Tas nav nekāds iznākums, jo, ja viņš, kaut saistībā tikai ar sevi, nav atradis veidu, kā tam pielikt neformālu (!) punktu, tad viņš nevar cerēt, ka netiks bez jēgas saistībā ar šīm lietām tramdīts. Lai cik būtu visu "sakārtojis" attiecībās ar VID;

— acīmredzot nav savācis komandu, kurai rūp ne vien prezidenta rīkojumu pildīšana, bet prezidenta institūta autoritātes līmenis kā tāds. Ne jau lielāku aldziņu prasīšana, ar ko šī kompānija izpaudās, mani vedina tā domāt, bet gan apšaubāmā spēja kreatīvi atstrādāt esošās aldziņas. Visvairāk satrauca prezidenta runa ANO. Protokoliskāku, proti — formālāku, pelēcīgāku, garlaicīgāku runu, manuprāt, grūti atrast (meklēju). Kāda velna pēc Zatleram ar teicamnieka, pareizāk — zubrīša uzcītību bija apčubināt vai visas ANO šobrīd aktuālās klišejas, pat nepacenšoties kaut cik mainīt, individualizēt oficiālos tekstos lietoto leksiku? Prezidents uzteica ANO kā universālu institūtu, kurpretī tieši par ANO universālisma zaudēšanu kā organizācijas pamatproblēmu satraukušās virkne "trešās pasaules" un mazo valstu. Taču ne jau par saturu te jāstrīdas. Par komandas neradošo attieksmi liecina tas, ka tā izrādījās nespējīga runai piešķirt to, ko sauc par stilu. Vēlams — individuālu stilu, kas izrietētu no prezidenta būtības, būtu viņam organiski pieņemams un kurā viņš justos brīvi un pacilāti kā zivs ūdeni. Komanda izvēlējās pasniegt prezidentu kā satraukušos birokrātu, kurš rātni pūlējās tikt galā ar (droši vien) "tā pieņemts" stilā ieturētiem obligātiem verbālās daiļslidošanas kanoniem. VVF droši vien pašai kaut kā izdevās panākt to, ka viņa nēsā protokolu nemanāmi kā zeķes.

Prezidenta komandai, manuprāt, jāgādā par to, lai oficiālie priekšraksti būtu nevis akmens uz prezidenta galvas, bet viens no līdzekļiem, kā noteiktā situācijā panākt vislabāko rezultātu. Prezidenta vara Latvijā, lai ierobežota, tomēr ir kaut cik personalizēta vara. Tātad — personības atklāsme ir viens no šīs varas prestiža priekšnoteikumiem. Pavisam bēdīgi, ja tas ir paša prezidenta vadības stils, kas ierobežo viņa komandas kreativitāti;

— droši vien ir pārlieku iespaidojies no antikampaņas pirms ievēlēšanas, pārlieku uztvēris to kā "sabiedrisko domu", kādēļ publikā turējies pie "neapstrīdamiem vispārinājumiem" (J.Peniķis), neizrādot sevi. Tas der atbildēm, ja neko negribas atbildēt. Bet, allaž runādams kā no čaulas, prezidents galu galā nonāks pretrunā pats ar savām deklarācijām. Kaut vai — "es nemelošu tautai, es neiemitēšu demokrātiju, es neiemitēšu patiesību".;

— ir pagaidām nodrošinājis krietni dabiskāku sava darba lauka "pārklājumu" nekā VVF. Astoņas ārvalstu un 17 vietējās vizītes — ja vismaz šāda uzmanības proporcija starp ār un iekšlietām saglabāsies, turklāt, ja katra vietējā vizīte nebeigsies tikai ar uzklausīšanu, bet ar dzirdētā transformāciju pamatotās prasībās citiem varas institūtiem, tad pozitīvo attieksmi, kuras kāpumu no 28% līdz 50,2% simt dienās lielā mērā varbūt var uzskatīt par ievēlēšanas emociju atplūdu radītu, vairos darbība kā tāda;

— ir simt dienās apliecinājis, ka "manas tautas" vai "Latvijas tautas" izpratne viņam varētu būt plašāka nekā VVF. Represētie Ikšķilē beidzot sagaidīja prezidentu, viņš bija pie nacionāliem partizāniem, bet bija arī krievu (pamatā krievu) tusiņā "Jaunais vilnis", aktīvāk aicinājis sadarboties konfesijas, ielaidies ar arodbiedrībām,... Protams, daļa šo tikšanos var raisīt polemiku, pat tikt uztverta no citām grupām ar niknumu, bet darbīgam un konsekventam cilvēkam tas kopumā nekādi nekaitēs. Jo plašāks būs šis uzklausīto, apmeklēto ļaužu grupu, slāņu loks, jo vairāk pamata būs teikt, ka prezidents tiešām centies saliedēt sabiedrību;

— ir polemizējis ar citu varas atzaru nostādnēm. Tiesa,savus viedokļus, manuprāt, paudis diezgan kokaini, aprauti, neielaižoties izsmeļošā polemikā par tēmu (par LNB, par Emsi, par Lembergu, par Saeimu,...redzēs, kā būs ar Loskutova situācijas vērtējumu), bet es neņemtos sacīt, ka Zatlers simt dienās bijis vien rupors, kas uztver koalīcijas informāciju tikai, lai raidītu tālāk. Manuprāt, tik vienkārši nesanāks, ka "Valdis Zatlers, šķiet, varētu būt reprezentatīva persona. Savā ziņā viņš varētu būt tāds "a la" Alberts Kviesis, kas neko daudz neprotestēja un ilgi sēdēja amatā" (A. Freimanis).;

— ārpolitiskā uzmanībā vispirms "fiksējis" Baltijas valstis un runājis par to vienotību, kas, sevišķi Lietuvā, uztverts itin atzinīgi. Efektīgākais gājiens — vizīte Afganistānā. Lai arī politiski es mūsu "misiju" šajā valstī saprotu vēl mazāk nekā misiju Irākā. Ja Irākā rit karš par naftu, tad Afganistā koalīcija acīmredzot vaktē "zāli". Proti — nodrošina kontroli, lai ar naftas biznesu samērojamais, finanšu plūsmu apjoma ziņā pasaulē trešais vai ceturtais lielākais

— narkotiku bizness neizslīd no civilizētās pasaules rokām. Ko tad citu tur vaktēt — kviešus, vai? Kvieši tur dod 150 dolārus no hektāra, magones — 3000. Ar to gribu sacīt, ka ikviens Latvijas prezidents, vai tas viņam patīk vai nē, vai tas Latvijai patīk vai nē, maksās meslus konjunktūrai. Te nav runa par pašsaprotamām, pašu pieņemtām saistībām — dalība NATO, partnerība ar ASV,... Tās ir kopīgās intereses. Te ir runa par apstākļu vai kā citādi noteiktu meslu maksāšanu svešām interesēm. Afganistāna, manuprāt, ir ārpus kopīgām interesēm. Vēl uzskatāmāks šādu konjunktūras noteiktu meslu piemērs ir — Abrene. Te palieku pie sava — process bez varas attiecību noskaidrošanas ar savu sabiedrību nav kustināms. Vara, protams, visu var, var mainīt Satversmi, kā tai tīk, var sapņot sapņus krieviski vai angliski, var publicēt Brestas līguma slepenos protokolus u.tml., bet tai ir šādās lietās jādabū sabiedrības piekrišana. Bez tās Abrene būs kā kauls rīklē gan varas attiecībām ar sabiedrību, gan attiecībām starp dažādām sabiedrības (tostarp latviešu) nostājām. Arī prezidents ar šo kaulu var aizrīties.

Kopumā — daudz kustību diezgan nenoteiktā rīcības arhitektūrā. Jo vairāk tāpēc, ka pats Valdis Zatlers paudis programmatiskus paziņojumus, definējis "galvenos izaicinājumus" (vienot un saliedēt sabiedrību, panākt atbildīgu rīcību valsts pārvaldē, izglītības sistēma, ceļā uz mērķiem nezaudēt ideālus,...), kuri liecina, ka viņš nepaliks pie dienas kārtības, kas prezidentūrā iztiek tikai ar reprezentatīvo. Pirmo simt dienu stils par šiem izaicinājumiem atbilstošu un nepieciešamu mērķtiecību neko daudz neliecina.