Kāpēc man jāizvēlas tikai viena partija, ja arī daža laba cita man šķiet tikpat simpātiska un manas intereses pārstāvoša. Kāpēc man tās visas citas jāatmet, ja es ar savu balsi vēlētos arī tām nodrošināt zināmu pārstāvniecību Saeimā.
Lai arī šī ideja var šķist pirmajā mirklī radikāli nereāla, tomēr, pārdomājot to, neatradu argumentus - ne teorētiskus, ne praktiskus, kas būtu pret to, ka katrs vēlētājs varētu izvēlēties nevis vienu, bet divas vai trīs sev simpatizējošās partijas (vēlēšanu sarakstus). Apstājos pie skaitļa trīs, taču pieļauju, ka varētu būt arī citu varianti. Tas nozīmē - katrs vēlētājs var balsot par trīs partijām, sarindojot tās prioritārā secībā - pirmajā, otrajā un trešajā vietā. Skaitot vēlētāju balsis, 1.vieta saņem koeficientu - 0,5, otrā - 0,35, trešā - 0,15.
Koeficenti varētu arī mainīties, bet summai būtu jāpaliek ‘1”, kas nozīmē viena vēlētāja balss, tikai sadalīta starp dažādām partijām. Tā kā neviens nevar liegt vēlētājam atdot pilnu savu balsi vienai partijai, jāparedz arī iespēja, ka vēlētājs visās trīs vietās ierindo vienu un to pašu partiju, panākot summu -“1”.
Tā, piemēram, pieņemsim, ka vēlētāju kopskaits ir 1 000 000 cilvēku. Ja kādai partijai ir izcili spēcīgs un saliedēts atbalstītāju pulciņš, kas nodrošina 100 000 nedalītas vēlētāju balsis, tā saņem 10% no vēlētāju balsu kopskaita. Turpretim, kāda cita partija, kam 50 000 cilvēku atdot 1.vietu (tātad pēc koeficienta 0,5 * 50 000 tiek ieskaitītas 25 000 balsis), bet 400 000 cilvēku tai atdod 2.vietu (400 000*0.35 =140 000 balsu) un kādi 100 000 - 3.vietu (100 000* 0.15=15 000 balsu) šī partija saņem kopā 180 000 balsu (25 000+140 000+15 000), tātad - 18% un ieņem tai pienākošās vietas Saeimā. Pastāvot patreizējai vēlēšanu sistēmai šī otrā partija balansē uz 5% robežas. Ja kādam praktiskie piemēri palīdz labāk izprast, atļauju šīs partijas vietā iedomāties jebkuru no tām partijām, kas šajās vēlēšanās atradās balansēja uz 5% robežas, taču ņemot vērā, ka uz nākošajām vēlēšanām to vietā var būt jebkura cita.
Kā noritētu vēlēšanas šādā gadījumā
Vēlēšanu procedūra varētu noritēt sekojoši - vēlētājs ienāk vēlēšanu iecirknī, parakstās, saņem nevis vienu, bet trīs aploksnes. Ja valsts pārvaldes reforma un nodokļu sakārtošana veiksies un valsts kase pildīsies kā savos priekšvēlēšanu solījumos paredzējušas turpat vai visas partijas, šīs aploksnītes varētu būt arī zelta, sudraba un bronzas krāsā. Ja ne - var jau arī tās atzīmēt ar cipariem - 1,2,3. Katrs vēlētājs saņem nevis vienu, bet trīs identiskas kaudzītes ar vēlēšanu sarakstiem. Tālāk vēlētājs attiecīgajā aploksnītē ieliek attiecīgo partiju. Kuru vērtē visaugstāk -1.aploksnē, par kuru arī būtu gribējis balsot, bet tikai mazliet sliktāks novērtējums - to 2.aploksnē, ja tam simpātiska vēl kāda partija - to ieliek 3.aploksnē. Vēlētājs var kādu aploksnīti neaizpildīt un var visās trijās aploksnēs iemest vienu un to pašu partiju - jo viņam ir trīs identiski sarakstu komplekti.
Iespējams, ka vēlēšanu komisiju cilvēkiem, kas nupat noguruši pēc lielās balsu skaitīšanas, mana vīzija var šķist kā ļauns murgs, tomēr, pieļauju, ka papildus iesaistītie cilvēki un finansējums šo vīziju var iekrāsot rožainākās krāsās.
Kādas priekšrocības būtu šādai sistēmai
Izņemot papildus pūliņus balsu skaitīšanā, citu trūkumu šai sistēmai pirmajā skatījumā neredzu.
Ko tā dod?
Niansētāku vēlētāju politisko simpātiju atspoguļojumu. Neuzskatu, ka demokrātijas aksioma ir tā, ka vēlētājs savas politiskās simpātijas var paust tikai balsojot par vienu partiju.
Par partiju, kas viena pati reti kad var sastādīt valdību. Tā veido valdību kopā ar citām partijām, iespējams, ka pat ar tādām, par kurām šis vēlētājs nebūtu balsojis pat galējā reibuma pakāpē. Tādā veidā, jau nākošajā politiskā cikla solī šī tiešā un proporcionālā vēlētāju interešu pārstāvība izčākst partiju savstarpējās kombinācijās.
Pielietojot augšminēto vairākpartiju izvēles principu, tiktu panākta tiešām proporcionālāka un niansētāka vēlētāju interešu pārstāvība. Un vai tad patiesas un kvalitatīvas demokrātijas būtība nav sabiedrības politisko simpātiju nianšu uztveršana?
Šāda sistēma, demokratizējot un lietišķojot partiju izvēles procedūru, varētu izjaukt sabiedrības noslāņošanos dažādās vēlētāju grupās, kas sadalītas pēc simpātijām “savai” partijai un “savam” līderim, sašķeļ sabiedrību, nepamatoti palielinot visas šīs partiju būšanas nozīmi sabiedrības gara dzīvē.
Partijas daudz korektāk izturētos viena pret otru, jo zinātu, ka tās vēlētājs var būt arī citas partijas vēlētājs, tādēļ tas palielinātu priekšvēlēšanu cīņas korektumu.
Vairākpartiju izvēles princips varētu pakāpeniski šķīdināt arī dažu labu iesīkstējušos vēlētāju elektorātu, kas pat īpaši nemudināts katrās vēlēšanās gandrīz vai automātiski balso par vienu un to pašu partiju vai apvienību, jo pastāvot vairākpartiju izvēles iespējai varbūt aizdomātos - arī tajā partijā taču ir normāli cilvēki, kāpēc nenobalsot arī par viņiem?
Palielinoties indivīda iespējām niansētāk paust savas politiskās simpātijas, palielinātos arī indivīda brīvības pakāpe, pilnveidotos demokrātija un vismaz šajā jomā Latvija būtu aizsteigusies priekšā citām valstīm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
