Rolands Neilands: Kopīpašuma dalīšanas (izbeigšanas) obligātums  (64)

Situācija ir mainījusies, kad kāds no kopīpašniekiem ir atsavinājis savas domājamās daļas trešajai personai, kuras biznesa modelis ir kopīpašuma domājamo daļu iegāde nolūkā vēlāk panākt kopīpašuma dalīšanu (izbeigšanu), piemēram, prasot visa kopīpašuma pārdošanu izsolē un naudas sadalīšanu kopīpašnieku starpā proporcionāli tiem piederošajām domājamām daļām.

Esošajiem kopīpašniekiem, pret kuriem tiek vērstas šādas prasības tiesā, ir grūti pieņemt, ka viņi ir nonākuši šādā situācijā pret savu gribu un neko prettiesisku nedarot. Jāatzīst, ka minēto biznesa modeli nevar atzīt par taisnīgu un sociāli atbildīgu. Tas ir vērsts uz Civillikuma normu par kopīpašuma dalīšanu (izbeigšanu) burtisku izpildi, neņemot vērā cilvēcisko aspektu.

Savukārt no juridiskā aspekta viss tiek darīts korekti, nepārkāpjot tiesību normas par kopīpašumu. Gluži pretēji – prasības par kopīpašuma izbeigšanu tiek celtas pamatojoties uz Civillikuma 1074. pantu, kas nosaka, ka nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā, ja vien tā nodibināšanas noteikumi nerunā tam pretim; turpretim katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt dalīšanu.

Atbilstoši Civillikuma 1075. pantam, ja kopīpašnieki nevar vienoties par dalīšanas veidu, tad tiesa, atkarībā no dalāmā nekustamā īpašuma īpašībām un lietas apstākļiem:

Tiesību literatūrā ir norādīts, ka kopīpašuma dalīšanas prasības mērķis ir jautājuma pozitīvs risinājums. Tas nozīmē, ka šādas prasības izskatīšana nevar beigties ar prasības noraidīšanu (protams, izņemot gadījumu, ja tiesa konstatē, ka konkrētajā gadījumā pastāv kāds no dalīšanas ierobežojumiem), tas ir, tiesai pozitīvi jāizšķir jautājums par dalīšanu un jātaisa atbilstošs spriedums.¹ No tiesu prakses izriet, ka tiesas pienākums ir, ņemot vērā lietas faktisko apstākļu kopumu, pēc sava ieskata noteikt piemērotāko un taisnīgāko kopīpašuma dalīšanas veidu.²

Līdz ar to kopīpašniekiem, pret kuriem ir celta prasība par kopīpašuma dalīšanu (izbeigšanu), ir jārēķinās ar to, ka kopīpašums tiks dalīts. Vienīgais jautājums – kādā veidā tas tiks izdarīts – reāli sadalot, ja iespējama reāla sadalīšana, atdodot nekustamo īpašumu vienam kopīpašniekam ar pienākumu pārējiem samaksāt viņu daļu naudā vai pārdodot īpašumu izsolē un sadalot naudu kopīpašnieku starpā.

Brīdī, kad tiesā ir celta kopīpašuma dalīšanas (izbeigšanas) prasība, ir ļoti svarīgi saprast, ka nedrīkst "iebāzt galvu smiltīs" un cerēt, uz labvēlīgu rezultātu, neko nedarot. Civilprocesā darbojas pušu sacīkstes princips. Tas nozīmē, ka kopīpašniekiem, kuri nepiekrīt prasītāja prasītajam kopīpašuma dalīšanas veidam, ir aktīvi jāiesaistās un jāprasa tiesai cits kopīpašuma dalīšanas veids. Piemēram, prasītājs prasa kopīpašumā esošā nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē un naudas sadali kopīpašnieku starpā, bet pārējie kopīpašnieki nevēlas zaudēt īpašumu un uzskata, ka ir iespējama kopīpašuma reāla sadale. Ja atbilstoši apbūves noteikumiem un vietējam teritorijas plānojumam tik tiešām ir iespējama kopīpašuma reāla sadale, tad atbildētājiem ir jāprasa tiesai sadalīt kopīpašumu reālās daļās, precīzi norādot, kādās daļās kopīpašums sadalāms un kuram no kopīpašniekiem kura daļa piespriežama.

Lai gan juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka nav nepieciešams, lai atbildētājs būtu cēlis attiecīgu pretprasību,³ drošāk atbildētājiem būtu celt pretprasību, prasot tiesai kopīpašumu dalīt (izbeigt) tādā veidā, kādā atbildētāji uzskata par pareizu. Šādā gadījumā tiesai tiek dota iespēja izvērtēt visus apstākļus konkrētajā lietā un uz iesniegto pierādījumu pamata noteikt tiesas ieskatā taisnīgāko kopīpašuma izbeigšanas veidu. Ja šāda iespēja (pretprasības celšana) netiek izmantota, tad pastāv lielāks risks, ka tiesa apmierinās prasītāja prasību, dalot kopīpašumu atbilstoši prasītāja vēlmēm.

Kopīpašuma dalīšanas tiesvedības ir sarežģītas tiesvedības. To arī izmanto iepriekš minētie komersanti, ceļot prasības par kopīpašuma izbeigšanu. Līdz ar to ir svarīgi zināt savas tiesības un aktīvi rīkoties, lai tās aizstāvētu. Vienlaicīgi jāapzinās, ka kopīpašums ir īpašuma apgrūtinājums, kas vienmēr būs saistīts ar noteiktiem riskiem. Tādēļ, ja vien pastāv reāla iespēja izbeigt kopīpašuma attiecības, piemēram, izmantojot pirmpirkuma tiesības uz cita kopīpašnieka pārdodamu kopīpašuma domājamo daļu, tad to būtu vēlams izmantot, lai iegūtu nedalītas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu.

* Rakstā ir pausts autora personīgais viedoklis, kas nav uzskatāms par juridisko konsultāciju vai juridiskās palīdzības sniegšanu, un tas autoram nerada juridiskas saistības pret raksta lasītājiem.

1 A. Grūtups, E. Kalniņš. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 277.lpp.

2 Sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 28.11.2014. spriedumu lietā Nr. SKC-190/2014.

3 Skat. A. Grūtups, E. Kalniņš. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 277.lpp.