Sallija Benfelde: Pārdomas pirms Baltijas ceļa jubilejas  (85)

Šodien brīvība un neatkarība bieži mums šķiet pašsaprotama un ikdienas norisēs nereti nepamanām tās riskus, notiekošo skaidrojot vien ar partiju strīdiņiem un vēlmi tikt pie lielākas ietekmes un varas.

Pēdējā mēneša laikā karstākais temats ir Latvijas radio krīze, Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) atlaišana vai neatlaišana, arī diskusijas par sabiedriskajiem medijiem un mediju brīvību vispār un to lomu sabiedrībā.

Pēc Gdaņskas mēra nogalināšanas janvārī un Latvijas Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pieņemtā lēmuma, kad par Latvijas Televīzijas (LTV) valdes priekšsēdētāju bija jākļūst Eināram Gielam (kurš vēlāk bija spiests atkāpties sabiedrības spiediena dēļ), komunikācijas zinātņu eksperte, profesore Sandra Veinberga rakstīja: "Visi vadošie valsts mediji šodien Polijā no sabiedriskajiem ir pārtaisīti par valsts medijiem. Tātad – tas, ko konservatīvās partijas pašlaik sapņo panākt Rīgā (ieceļot medijos un žurnālistikā neizglītoto, nekompetento un neprofesionālo Eināru Gielu par LTV ģenerāldirektoru), ir jau noticis Polijā. Sabiedrisko mediju tur vairs nav. To vietā ir uzbūvēti valsts politiskajai varai akli paklausīgie valsts mediji, kas pauž tikai pozitīvas ziņas par partiju un valdību, parlamentu un politiķiem un ar lielu katoļu baznīcas personāžu klātbūtni visos politiskos notikumos. Tas nozīmē, ka visi politiskie oponenti tiek dēmonizēti un raksturoti kā ļaunie. Naida retorika medijos lielā mērā panāca zināmas sabiedrības daļas nepatiku pret Gdaņskas mēru. Propagandas iedēstītā nepatika tātad var noslēgties ar publisku slepkavību. Tieši tā, kā to varējām novērot janvārī Polijā".

Latvijā darbojas Sabiedrības integrācijas fonds (SIF), kura mērķis ir "atbilstoši attīstības plānošanas dokumentiem finansiāli atbalstīt un veicināt sabiedrības integrāciju. Fonds atbalsta arī publiskā un nevalstiskā sektora attīstības programmu un projektu īstenošanu". Citiem vārdiem sakot, Fonda atbalsta lokā ir arī nevalstiskās organizācijas un mediji, kuri, piedaloties projektu konkursos, var saņemt finansiālu atbalstu šiem projektiem.

Likums nosaka, ka Fonds atrodas Ministru prezidenta institucionālā pārraudzībā. Ministru prezidents pārrauga Fonda darbības tiesiskumu, bet Fonda lēmējorgāns ir Fonda padome. Savukārt padomes sastāvā ir Ministru prezidenta pārstāvis, kultūras ministrs, izglītības un zinātnes ministrs, labklājības ministrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, kā arī tieslietu ministrs un četri nevalstisko organizāciju pārstāvji.

Vēl jāpiebilst, ka Fonda kopējais gada budžets ir aptuveni 10 miljoni eiro. Tiesa gan, šajos miljonos ir gan darbinieku algas, biroja telpu uzturēšana, līdzmaksājumi projektiem ar Eiropas fondu naudu, maksa par transfēriem un vēl daudzas citas pozīcijas. Tomēr Fonda atbalsts, ar projektu palīdzību finansējot nevalstiskās organizācijas un medijus, ir nopietns ieguldījums pilsoniskās sabiedrības veidošanā un sabiedrības integrācijā.

Protams, pēc Saeimas vēlēšanām un valdības izveidošanas mainās arī Fonda padome, ja mainās premjers un ministri. Tātad Padomē tagad ir Ministru prezidenta pārstāvis, kurš ir arī premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība), vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce ("Attīstībai/Par!"), kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība), izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija), tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija) un labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV).

Neoficiāla, bet uzticama informācija liecina, ka ir liela vēlme par Padomes priekšsēdētāju ievēlēt Imantu Parādnieku, kurš bija zaudējis vēlētāju uzticību un netika ievēlēts Saeimā, bet saņēma amatu pie Ministru prezidenta. Politikas aizkulisēs apgalvo, ka premjeram pat tikuši izteikti mājieni par iespējamu valdības gāšanu, ja Imants Parādnieks netiks iekļauts Padomē un nekļūs par Fonda padomes priekšsēdētāju. Zobgaļi smej, ka Parādniekam un partijai ļoti gribas "apsaimniekot" desmit miljonus eiro.

Manuprāt, pirmais jautājums ir, kā Ministru prezidents pārraudzīs Fonda darbību, ja viņa pārstāvis ir arī viņa biroja darbinieks un kļūs par fonda Padomes priekšsēdētāju? Parādnieks kontrolēs pats sevi?

Otrkārt, daudzi konservatīvie un nacionāli noskaņotie politiķi Latvijā vārda brīvības jautājumos tiešām ir pat vairāk nekā ļoti konservatīvi – manuprāt daudzos jautājumos viņi ir galēji labēji radikāļi. Publiski ne reizi vien ir izskanējusi neiecietība un nepatika pret tiem, kuri nedomā tieši tāpat kā viņi. Protams, tiek skandēti saukļi par valsti, tautu un nacionālajām vērtībām, bet dzīvē tas bieži izskatās, kā prasība visiem domāt un rīkoties vienādi. Tādēļ, manuprāt, ir pamats bažām, un nav svarīgi, vai tā pamatā būs interese "apsaimniekot" lielu naudu vai patiesa pārliecība par vienīgo pareizo domāšanas veidu.