Tagad jau zināms, ka pēc 1. novembra tiks publicēti to VDK aģentu vārdi, kas atrodami Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā esošajā kartotēkā, taču Saeima joprojām atsakās runāt par Komunistiskās partijas funkcionāriem, kuri patiesībā VDK vadīja un kuri ir atbildīgi par 50 okupācijas gados valstij un cilvēkiem nodarīto.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kopš neatkarības deklarēšanas 1990. gadā un neatkarības atgūšanas 1991. gadā cilvēki ir vēlējušies uzzināt to cilvēku jeb nodevēju vārdus, pateicoties kuriem, okupācija Latvijā varēja noturēties tik ilgi. Protams, neviens nenoliedza komunistu lomu okupācijas režīma pastāvēšanā, un tika pieņemti likumi, kas ierobežoja to Komunistiskās partijas biedru, kas palika partijas rindās arī pēc 1991. gada 13. janvāra, iespējas lemt par Latvijas tālāko likteni. Cilvēku prātos izveidojās (tika izveidots?) "labo" un "slikto" komunistu saraksts, kas pamazām it kā noņēma jebkuru atbildību no to cilvēku pleciem, kas, sākoties pārmaiņām, balansēja starp kompartiju un Tautas fronti, līdz beidzot aizgāja no Komunistiskās partijas.

Tā kā VDK neapšaubāmi bija okupācijas režīma represīvo struktūru sastāvdaļa, tad aizliegums lemt par valsts dzīvi skāra arī tās darbiniekus, bet jautājums par aģentiem savā ziņā palika atklāts. Pirmkārt, cilvēki vēlējās zināt, kuri tie ir, un, otrkārt, vēlējās, ja ne sodīt, tad vismaz publiski paust savu nepatiku pret viņiem. Laikam ritot, "slikto" komunistu un VDK darbinieku tēli vairāk vai mazāk atkāpās pagātnes tumsā — ja neskaita dažas spilgtas personības, kas ir kļuvušas par sava veida komunistu un čekistu simboliem —, bet bijušie "labie" komunisti vēlētājiem kļuva aizvien mīļāki.

Vainīgos, pret kuriem vērst dusmas un, godīgi sakot, arī naidu par okupācijas gados nodarīto, šajos piecpadsmit neatkarības gados tā arī nav izdevies atrast, tādēļ ik pa laikam pirms vēlēšanām politiķi centās lemt par to, ka čekas maisu kartotēka ir publiskojama. Par spīti tam, ka no aptuveni 20 000 kartotēkā esošo aģentu uzvārdiem, kas tur bija 1991. gadā, šodien kartotēkā, kas glabājas Totalitārisma seku un dokumentēšanas centrā, atrodami vairs tikai aptuveni 5 tūkstoši uzvārdu. Patiesības meklētājus neinteresē arī tas, ka jau 1989. vai 1990. gadā (bijušie VDK darbinieki teic, ka vairs precīzi neatceras gadu, bet pašu faktu nenoliedz) no Latvijas uz Krieviju tika izvestas visas aģentu personālās lietas, bet atlikušie uzskaites žurnāli un kartotēkas kartītes nevar būt neapšaubāms pierādījums sadarbībai ar VDK. Tas, protams, ir čekistu viedoklis, bet patiesības meklētājus tāpat neinteresē, ka Latvijā nav ne "rakstugala" par padomju armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GIP) un Robežapsardzes izlūkošanas un pretizlūkošanas (RIP) bijušajiem aģentiem. Nav arī dokumentācijas par tā dēvētajām VDK uzticamības personām, kas parasti bija partijas sekretāri un augstas amatpersonas, kuras ziņojumus nerakstīja un neparakstīja (un nekādā ziņā netika noformētas par aģentiem). Visbeidzot politiķus acīmredzot vairs neinteresē, ka VDK darbu vadīja un pārraudzīja Komunistiskā partija.

(..)

Ko tagad dara Izja un Zāle?
Bijušie čekas darbinieki apgalvo, ka paši un vairāki bijušie kolēģi ir sašutuši par to, ka tagad politiķi izlēmuši publicēt "pārpalikumu" – to kartotēkas daļu, kas nav pārdota un izvazāta. Bet šis solis par vislielākajiem nodevējiem padarīs cilvēkus, kuri patiesībā esot "mazie ļautiņi", jo visi lielie un nopietnie politikas spēlētāji jau sen esot savas kartītes dabūjuši un iznīcinājuši. Acīmredzot esot ļoti izdevīgi pirms vēlēšanām novērst vēlētāju prātus no patiešām svarīgiem jautājumiem, turklāt politiķus nemaz neuztraucot tas, ka kartotēkā varētu būt arī to cilvēku vārdi, kas palīdzējuši cīnīties ar organizēto noziedzību, kontrabandu, narkotiku tirgotājiem — noziedzīgā pasaule neko neaizmirst un dažam labam no šiem aģentiem var nākties samaksāt ar savu dzīvību par toreiz darīto.

Vairāki bijušie VDK darbinieki ir noskaņoti izmantot bijušos sakarus, lai iegūtu kartotēkā vairs neatrodamo aģentu personālo lietu kopijas un nodotu tās presei. "Vai cilvēki zina, kas, piemēram, slēpjas aiz segvārdiem Izja, Jūrnieks, Zāle, Čipolino, un ko šie cilvēki pašlaik dara? Droši vien viņi gribētu arī uzzināt, kas strādāja ar segvārdu Granīts… Vai šo cilvēku kartītes šodien ir atrodamas kartotēkā?" vaicāja viens no "Nedēļas" sarunbiedriem. Bijušie VDK darbinieki arī atzīst, ka smieklīgi un nožēlojami ir redzēt, cik "ļoti par savu VDK izrīkotāja lomu aizmirsis Anatolijs Gorbunovs" un cik meistarīgi Saeimas "zaļo zemnieku" frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis izliekas, ka viņam nav bijis nekādas lomas VDK darb "regulēšanā".

(Pilns teksts – žurnāla "Nedēļa" šīsdienas numurā).

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form