Ieraudzītais kontrasts starp “nebrīves” gados kino jomā radīto un šodienu nedaudz pārsteidz un šokē, jo ikdienas straujais ritums un adaptēšanās šodienai neļauj ieraudzīt, ka atšķirība ir tik liela. Un kurš normāls cilvēks ies salīdzināt tādas lietas, ja vien nevēlas tapt klasificēts līdzīgi Repšem?
Lai būtu vieglāk saprast atšķirību starp šā brīža un to laiku masu noskaņojumu, un kino kā šo atšķirību mērauklu, ieslēdziet TV, vai radiostacijas.
“...I'm sick and tired...”
“...I am loosing our relationships...”
“...BooM! Nogalini viņu, piebeidz viņu! Ū, zaķīt, kādi tev pupi...”
“...Tas Repše tak ir traks! Viņam pie sāniem ir ierocis!...”
“...Latvijas miera misija Irākā...Pļurkt, šoreiz arī igaunis...”
“...Ak, vienkāršā Marija!...” (Romantica kanāls īstenām “hardcore” cienītājām)
Un arī kaut kas pa “inteliģento skumju” tēmu (nedomājot kādu apvainot un pielīdzināt iepriekšējiem piemēriem):
“Samezglotām roku liktenis līnijām, iet vīrs, kas dzimis Latvijā, un tam dziļi azotē noglabāts ir jā un nē, lai ir vieglāk. Var jau būt, ka viņš pavisam drīz pasauli šo salāpīs, var jau būt, ka viņu ņems un izputinās, kā būs to jau nezin neviens.”
Lai varētu salīdzināt šos murgus ar ko daudz kvalitatīvāku, inteliģentāku un dzīvespriecīgāku, lai remdinātu šīs stindzinošās skumjas, apmeklējiet paši šo koncertu. Izstāstīt par patosu, cerībām un nākotnes sapņiem, par aktīvu darbu.. ir pārāk grūti. Rīgas Kinostudijai un mūsu aktieriem tas sanāks labāk. Tāds viņiem darbiņš. Iespējams, ka viņi nedaudz nokauninās arī jūs, un nedaudz uzpumpēs dzīves sparu.
Šis ir patīkams mēģinājums latviešu tautas atmodināšanā no mākslīgās depresijas. (Lielā Pārdale taču iet uz beigām?) Nevar noliegt, ka šī koncerta dziesmu un publikai pateikto domugraudu un pamudinājumu secība ir labi sanākusi. Pat veci večuki izskatījās varen gatavi ķert pie sāna pēc kolta, un iet atrast un sakārtot savu laimīgo zemi.
Kāpēc esam tā saskumuši? Kāpēc smadzeņu rievas saplūst vienā, pakaļgalā jau realizētā rievā? Grūti pateikt, vai globāla depresija māc visu “rietumu” tipa pasauli, jeb tiek ievazāta tikai pēc vajadzības?
Laikam jau nav tālu jāmeklē - atkal ir sācies Saeimas teātra kārtējais cēliens, kas ir izceļams ar tādu kāršu izvilkšanu un argumentu pieminēšanu, kas sāk vilkt pat uz sazvērestības teoriju piekritējiem tuvām tēmām. Un mēs sēdam malā, urbinām degunus, un vērojam. Neiejaucoties.
Vai Latvijai ir nākotne? (Arī kino, kā tekošā sabiedrības noskaņojuma un vērtību spogulim) Vai mēs varam reiz atrast savu laimīgo zemi? Tas ir atkarīgs no mums! Vai mums pašiem ir nākotne? Khmm – vai tad kāds to var nokārtot mūsu vietā?
Piepildot Rīgas Kinostudijas produkciju un TV atkal ar dzīvespriecīgu un inteliģentu saturu, varbūt spēsim panākt pozitīvas izmaiņas. Vecākos atgriezīsim dzīves prieku un ticību nākotnei, vēlmi saviem bērniem palīdzēt uzsākt laimīgās zemes izveidi tepat uz vietas, nevis pa lēto liecot muguru aizjūras zemeņu vagās.
Gribētos tiešām atbalstīt šo LNT koncertu, un ieteikt to apmeklēt ikvienam, jo šī mazā dzirkstelīte ar laiku var aizdegties par jaunu ugunskuru, un iedvest pašcieņu un mērķa sajūtu daudzu latviešu sirdīs. Vai kultūras mašinērijas paliekas var mums palīdzēt atkal iedarbināt apslāpušās Latvijas iedzīvotāju daļas motorus? Dzīve parādīja, ka dziesma var uzvarēt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
