Kas tad īsti notika?
KP lietu sāka izmeklēt pēc publikācijām presē. 2004. gada nogalē un 2005. gada sākumā vairākos medijos (www.leta.lv, Diena, Dienas Bizness, Kapitāls) parādījās publikācijas par iespējamo cenu kāpumu reklāmas industrijas pakalpojumiem. Aģentūras atklāja, ka pēc Latvijas Reklāmas asociācijas (LRA) iniciatīvas, tās savstarpēji apmainījušās ar cenu lapām, lai konstatētu, kur industrijā ir problēmas. Aptaujas iemesls neesot bijis pašmērķīga cenu celšana, bet gan viens no pasākumiem, lai saprastu, kādēļ reklāmas aģentūru bizness kopumā ir kļuvis tik nerentabls. Tāpat tika norādīts uz iespējamo dempingu reklāmas aģentūru starpā. Par problēmām industrijā aģentūras diskutēja publiski, kas ļauj domāt, ka tām nav bijis apzināta mērķa vienoties par cenu celšanu. Tomēr KP norāda, ka kartelim nav obligāti jāietver slepenības raksturs.
"Nav svarīgi, vai viņi to paziņo publiski vai aiz slēgtām durvīm – galvenais ir fakts, ka ir notikusi vienošanās un apmaiņa ar komerciāli jūtīgu informāciju. Dažkārt karteļa vienošanās tiek konstatētas arī tad, ja uzņēmumi publiski paziņo savas nākotnē paredzamās darbības, ja paziņojuma pamats ir aizliegta vienošanās. Piemēram, paziņojums sevī ietver informāciju, ka no nākamās nedēļas tiks celtas cenas, jo to kā signālu var uztvert konkurenti," skaidro KP padomes locekle Tatjana Jefremova. Kā tādā gadījumā rīkoties uzņēmumam, kurš vēlas celt cenas, neatkarīgi no citiem nozares pārstāvjiem – turēt šo informāciju slepenībā? KP pārstāve skaidro, ka galvenais ir izvairīties no karteļa – no saskaņotām darbībām ar citiem tirgus dalībniekiem. Ir aizliegts apmainīties ar komerciāli jūtīgu informāciju, t.i. ar informāciju par cenām, cenu veidojošiem elementiem, pārdošanas apjomiem, plānotajām darbībām tirgū un tamlīdzīgu informāciju. Izņēmums ir caurspīdīgi tirgi, kur cenas ir zināmas katram, piemēram, mobilās telekomunikācijas. Ja par cenu celšanu paziņo vairāki nozares uzņēmumi un tam nevar saskatīt objektīvu pamatu, tas dara KP uzmanīgu, un, papētot dziļāk, var atklāties, ka cenu celšanas pamatā ir aizliegta vienošanās.
Par konkrēto karteļa lietu runājot, KP uzsver, ka 2004. gadā veiktā aptauja esot bijusi daudz plašāka nekā aģentūras publiski norādījušas. Ir izskanējušas ziņas, ka ir notikusi informācijas apmaiņa par cenām, bet patiesībā aptaujā esot ietverta arī informācija par ražošanas komisijas apmēru un mediju komisijas apmēru. Tas arī esot viens no aspektiem, ko nevarot uzskatīt par visiem pieejamu, bet gan komerciāli jūtīgu informāciju, secina KP. Turklāt anketā ietvertā informācija esot saturējusi cenu veidojošus elementus.
Ja aptauju būtu veikusi trešā puse...
Savukārt aģentūru pārstāvji norāda, ka pasaulē šādi cenu pētījumi esot normāla prakse un Eiropas Komunikāciju aģentūru asociācija regulāri ievācot informāciju par cenām. Tomēr KP ir pārliecināta, ka visās Eiropas Savienības valstīs ir aizliegta apmaiņa ar jebkāda veida komerciāli jūtīgu informāciju. Tomēr, izskatot šo lietu, KP nav veikusi starptautiskās prakses analīzi. "Esam pārliecināti, ka tas ir aizliegts, tādēļ neveicām pastiprinātu prakses analīzi tieši reklāmas jomā.
Turklāt reklāmas industrijai, tāpat kā jebkurai tautsaimniecības nozarei, tiek piemēroti vienādi noteikumi attiecībā uz konkurences tiesībām," uzsver T.Jefremova. Arī reklāmas eksperts Miervaldis Mozers atzīst, ka ES likumdošanas kontekstā patērētājs un patērētāja tiesības tiek ļoti augsti vērtētas un jebkādas konkurenci kavējošas vienošanās nav pieļaujamas. Turklāt M. Mozers norāda, ka arī citu valstu reklāmas industrijas diez vai ir veikušas šāda veida pētījumus. Iespējams, esot bijuši kaut kāda veida socioloģiski pētījumi patērētāju interesēs, bet nevis no pašas industrijas puses. Līdz ko industrija sāk pētīt pati sevi – mēs atduramies pret direktīvām. Ja pētījumu būtu veikusi kāda cita institūcija patērētāju interesēs, tad tas nebūtu bijis pārkāpums.
Par vainīgajiem pasludinātie reklāmas aģentūras Metro Leo Burnett valdes priekšsēdētājs Ģirts Ozols un DDB Latvija valdes priekšsēdētājs Edgars Skulte arī norāda, ka, iespējams, nerastos nekādas problēmas, ja pētījums būtu pasūtīts kādai trešajai pusei. KP ir pretējās domās. "Gadījumā, ja aptauju būtu veikusi kāda cita neiesaistīta puse (pētījumu uzņēmums), rezultāts no konkurences tiesību viedokļa būtu tāds pats un tiktu klasificēts kā pārkāpums. Izņēmums varētu būt gadījumā, ja nozares uzņēmumi (ja vien nozarē nav tikai daži uzņēmumi), neatkarīgai pētījumu organizācijai nodotu datus par saviem pārdošanas apjomiem un pretī saņemtu tikai informāciju par savu tirgus daļu, bet ne informāciju par konkurentu tirgus daļām un pārdošanas apjomiem," norāda T.Jefremova, uzsverot, ka informācijas apmaiņa par cenām vai to veidojošiem elementiem ar neatkarīgas organizācijas palīdzību arī ir Konkurences tiesību pārkāpums.
Kad sākas pārkāpums?
No Latvijā esošās konkurences tiesību prakses uzņēmējam nav skaidra robeža, kura ir tā informācija, ar ko viņi var apmainīties, un kur sākās pārkāpums, saka Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzēja Konkurences tiesībās Ilze Zosule. Atsevišķās valstīs konkurences likumdošanā esot noteikts, ka asociācijām atļauts vidējās cenas apkopot, piemēram, reizi gadā un darīt zināmu saviem biedriem. Bet ko no esošā Konkurences likuma var izlobīt Latvijas uzņēmējs?
Piemēram, nodokļu likumdošanas sfērā ir skaidri uzskaitīts, kas ir aizliegts un kas ir atļauts, bet Konkurences likumā ir vairāk nekā divdesmit panti, tašu par aizliegumu runā tikai trīs no tiem. Attiecībā uz aizliegtām vienošanām skaidrojums ir ļoti īss – likumā ir noteikts, ka aizliegtas un spēkā neesošas ir jebkādas vienošanās starp tirgus dalībniekiem, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana. Uzņēmējiem no šī skaidrojuma būtu jāsaprot, kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Šajā brīdī arī sākās interpretācijas un intelektuālā spēle ar terminiem apmainīšanās ar informāciju, vienošanās par cenām un saskaņota darbība.
Kā atzīst I.Zosule, reklāmas aģentūru karteļa lietā tāpat kā t.s. olu karteļa lietā, KP diezgan drosmīgi ir piemērojusi saskaņotās darbības jēdzienu, jo konkurentiem ir aizliegtas rakstiskas vienošanās, bet ir aizliegta arī t.s. saskaņotā darbība attiecībā uz informācijas apmaiņu. Par drosmīgu lēmumu tas saucams tādēļ, ka Latvijas Konkurences likumā jēdziena saskaņota darbība būtība un jēga nav atspoguļota. Tādēļ KP jau lēmuma otrajā lappusē sāk pieminēt Eiropas Komisijas praksi, atsaucoties uz diezgan vecām lietām (1986. gads, 1975. gads), kur ir citēts, kā Eiropas Komisija uztver saskaņotas darbības principu, norāda I.Zosule. "Ja kartelī ir 12 dalībnieku, ir absurdi runāt, ka visi dalībnieki ievēro vienādus nosacījumus un karteļa disciplīnu. Tik daudz kompānijām, turklāt starptautiskām, varētu būt neiespējami nonākt pie vienota, saskaņota viedokļa par turpmāko ekonomisko darbību tirgū. Neraugoties uz to, ka no ekonomiskā viedokļa šim pārkāpumam nav konstatētas nelabvēlīgas sekas uz valsts ekonomisko situāciju, formālas pārkāpuma pazīmes šajā lietā ir, un pārkāpums ir konstatēts," atzīst I.Zosule.
Konkurences likums iztulkots pēc burta, nevis iedziļinoties un izprotot reklāmas kā radošās sfēras specifiku, pārmet aptaujātie aģentūru pārstāvji. Turklāt tiek norādīts uz KP aklumu lietas izmeklēšanā, jo netiek ņemta vērā ne karteļa reālā iespējamība, ne sekas. Latvijā darbojas vairāk nekā 100 reklāmas aģentūras, un vairākumā gadījumu to pakalpojumi ir savstarpēji aizvietojami. Lēmumā minētas 12 aģentūras, kas, pēc aptuvenām aplēsēm, kontrolē 30% tirgus, līdz ar to pat teorētiski tām neesot iespējams diktēt cenas. Savukārt iepriekšējo gadu finanšu rādītāji liecina, ka, pretēji kā daudzās citās nozarēs, reklāmas jomā, tie daudzos gadījumos ir palikuši nemainīgi. Konkurence ir pārāk asa, lai būtu iespējams vienoties par cenām, argumentē aģentūru vadītāji. Turklāt lielākā daļa aģentūru jau sen nekonkurē tikai vietējā tirgū, bet gan Baltijas mērogā.
Dalība asociācijās – bīstama
Uzņēmējiem būtu svarīgi zināt, ka likums KP neuzliek par pienākumu izvērtēt karteļa radītās sekas un reālo iespējamību – galvenais ir konstatēt karteļa faktu un savākt formālus pierādījumus. Turklāt Konkurences likuma izpratnē darbošanās asociācijās var tikt uzskatīta par bīstamu. "KP ar diezgan labiem panākumiem varētu ķerties klāt jebkurai asociācijai, kurā darbojas konkurenti. Savā laikā KP konstatēja pārkāpumu par cenu celšanu Tūrisma aģentu asociācijā, tāpat arī t.s. olu kartelī vienā epizodē ir iesaistīta asociācija. Arī lietā par iespējamo degvielas tirgotāju karteli tika vērtēta arī asociācijā pieejamā informācija," atzīst I.Zosule, norādot, ka formulējums saskaņotai darbībai ir ļoti plašs.
Piemēram, KP lēmumā raksta, ka jūs tiekat ieskaitīts kartelī arī tādā gadījumā, ja jums ir nosūtīts ziņojums ar komerciāli jūtīgu informāciju, bet jūs neesat aktīvi darbojies pret šāda ziņojuma saņemšanu. Tas ir samērā absurdi – kā gan cilvēks var kontrolēt, ja kāds viņam sūta savas cenas vai kaut kādas anketas? "Padomei vajadzēja skaidrāk pateikt, kas tieši ir tas neatļautais moments, jo pēc šī teksta sanāk, ka galvenais pārkāpums ir e-pasta sarakste," norāda I.Zosule.
Tieši elektroniskā sarakste starp lietā iesaistītajām aģentūrām bijis galvenais KP izmantotais pierādījums. "Ko tagad secinās uzņēmējs? Droši vien to, ka nedrīkst apmainīties ar e-pastiem," ironizē I.Zosule. "Konkurences tiesībās 50% ir jurisprudence un 50% – ekonomika. Šajā gadījumā mēs redzam Konkurences tiesības bez ekonomiskās jēgas. Turklāt, ņemot vērā konkurences tiesību prakses neseno vēsturi, KP šajā gadījumā varēja uzlikt visiem vienādus sodus, lai parādītu, ka šāda darbība ir aizliegta, bet vairāk uzmanības vajadzētu pievērst lietām, kas būtiski ietekmē sabiedrību kopumā un ekonomisko situāciju valstī.
Rezultātam vajadzētu būt tādam, ka uzņēmējs izvērtē lēmumu, saprot, par ko tiek sodīts, un izjūt cieņu pret tiesībsargājošajām institūcijām," ir pārliecināta I.Zosule. Tomēr likums Konkurences padomei neuzliek par pienākumu izvērtēt ekonomiskās sekas. Būtiski, ka KP reklāmistiem uzlikusi augstāko soda apmēru, kāds jebkad Latvijā bijis par līdzīga rakstura pārkāpumiem. Kā atzīst aģentūru vadītāji, izmantota visa likumā noteiktā bardzība un nav ņemti vērā nekādi apstākļi, kas varbūt varētu runāt par labu aģentūrām. Savukārt T.Jefremova skaidro, ka Konkurences padome, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem un to, ka vienošanās par komerciāli jūtīgas informācijas apmaiņu nav pāraugusi kopīgā lēmumā par cenu celšanu, ir piemērojusi minimālo naudas sodu par šādu pārkāpumu – 1,5% no tirgus dalībnieka iepriekšējā finanšu gada neto apgrozījuma. Neesot konstatēti citi apstākļi, kas būtu par pamatu likumdevēja noteiktā soda samazināšanai, norāda KP pārstāve. Uz jautājumu, kādēļ t.s. olu lietā sods bija mazāks, neraugoties uz to, ka tika atklāta uz papīra fiksēta vienošanās un pēc karteļa vienošanās iestājās sekas, KP norāda uz pieredzes trūkumu konkurences tiesībās, tādēļ toreiz sods neesot bijis tik liels, cik varējis būt.
Līdz šim 10 no 12 sodītajām aģentūrām lēmumu pārsūdzējušas Administratīvajā rajona tiesā, kas šo lietu izskatīs 2008. gadā. Zinot Latvijas tiesu sistēmas darbību, lietas izskatīšana varētu vilkties garumā neprognozējami ilgi, iespējams, iztiesājot zemāku soda apjomu. Iniciatīvai likumdošanas pilnveidošanā vajadzētu nākt no kādas nozaru asociācijas, lai neatkārtotos līdzīgi gadījumi un lai uzņēmēji saprastu, ar kādu informāciju ir aizliegts apmainīties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
