Beidzot – iespējams, nopūtās ne viens vien represētais, domnieks vai masu mediju patērētājs, uzzinot, ka Rīgas dome pārsteidzošā vienprātībā izbeigusi vismaz četrus gadus aktīvi ilgušo diskusiju par komunistiskā terora upuru pieminekļa atrašanās vietu, nolemjot to novietot Torņakalnā, nevis Esplanādē. Un basta- gribējāt pieminekli atcerei, negribējāt bojāt pilsētas centru ar robustu tēlu kopumu un sāpīgām atmiņām un - te nu būs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tomēr neatbildēti paliek tie jautājumi, uz kuriem dome pat nav centusies meklēt atbildi. Pirmais ir jautājums par pieminekļa ideoloģiju, kuru domnieki atceras tikai tad, kad runa ir par Pētera I pieminekli – jo tas taču nav mūsējais. Lai gan latviešu kāre pēc sēru dienām ir labi zināma (paskatieties kalendārā sēru dienu skaitu), līdz ar šo pieminekli nepieminēti paliek fašisma upuri – ko tad viņiem, vēl vienu pieminekli celt, un tad vēl vienu okupācijai? Galu galā – nu cik tad var ciest? Latviešiem ciešanas lēni pārvēršas par nacionālo filozofiju – mēs taču cietām un tāpēc mums pienākas kompensācijas no tiem, kas mūs neaizsargāja. Tas vairāk atgādina vārgulīgu paļaušanos uz to, ka Rietumi un Austrumi mums ir parādā par ciešanām, jo mēs cietām. Un tam – 4 pieminekļus.

Otrais – kas ir pieminekļa adresāts? Ja tie ir represētie – viņi savus upurus piemin tāpat, ik gadu, un tam īpašu pieminekli nevajag. Svarīgāka kategorija ir jaunieši, lai viņiem pēc 20 gadiem represijas un okupācija nebūtu vienas rindas ieraksts vēstures grāmatā – bet tādā gadījumā piemineklis ir “jātulko” viņiem saprotamā valodā, kas diez vai ir četri granīta kluči bez sejas vaibstiem. Tas ne ar ko neasociējas – tam vajag attēlu, skaņu, emocionāli spēcīgu simbolu. “Man tas piemineklis ir kā stacija MIR – es zinu, ka tāds ir, bet man tas neko neizsaka,” sarunā teica kāda jauna un apdāvināta gandrīz divu augstāko (viena vēl nav pabeigta) izglītību īpašniece.

Represēto piemineklis ir kārtējā garām palaistā iecere Rīgas vidē īstenot kaut ko mākslinieciski vērtīgu un paliekošu. Jāatceras, ka diskusijas par pieminekli sākās jau 90.sākumā, bet īstus apgriezienus uzsāka 1997.gadā, kad tika izsludināts pirmais konkurss, kurā iesniedza 42 darbus. Sākotnējā ideja bija to novietot pie Lielo kapu ieejas, tāpat bija doma par Uzvaras laukumu, lai demonstrētu divu režīmu sadursmi, un Esplanāde radās tikai pēc domas, ka piemineklim vajadzētu būt maršrutā, kas viegli apvienojams ar Brīvības pieminekli. Pirmajā konkursā uzvarēja Kristaps Gulbis ar “Saistīto akmeni”, ko bija iecerēts ievietot pamestajā strūklakā pretī “Oskaram” – uz zemes pelēks laukakmens, ko nostiegro tērauda troses. Ideja izgāzās, jo Ojārs Feldbergs K. Gulbi vainoja plaģiātā, bet bija arī citas interesantas idejas, piemēram Aigars Bikše piedāvāja izveidot apsildāmu sarkanā granīta laivu, kurā var ieiet un aplūkot ekspozīciju.

Šādi pieminekļi ir daudzās galvaspilsētās – Maskavā Poklonaja Gora, Londonas centrā neliels piemiņas laukums, un, neraugoties uz latviešiem teju asinīs guldzošo antisemītismu, pieminēšanas vērts ir arī Izraēlas “Yad Vashem” – vairāku hektāru platībā muzejs ar tik pārdomāti izvietoto spēcīgu simboliku un vēstures materiālu krājumu, no kura izejot, var sākt justies vainīgs par holokaustu.

Latvijas Jura Pogas un Paula Jaunzema konkursā pat neuzvarējušais, bet 6.Saeimas komisijas atbalstītais piemineklis, uz to nevar pretendēt, jo to redzēs ļoti mazs skaits cilvēku. Starp citu, kad jūs pēdējo reizi bijāt Torņakalnā, kur jau ir piemiņas zīmē un autentisks represiju vagons kā piemineklis? Un cik no Jums tur brauks šī pieminekļa dēļ?

Un ir garām palaista iespēja izveidot kaut ko paliekošu, kam būtu arī mākslinieciska un arhitektoniska vērtība. Galu galā – okupācija bija visās trīs Baltijas valstīs. Tad kādēļ neizveidot visās trijās identisku pieminekli, emocionālu simbolu nesošu, kā Brīvības piemineklis vai topošais Stikla kalns? Tas vismaz būtu kas reāli kopību iemiesojošs,. Piemēram, gaisā izslietas vilciena sliedes, starp kuru kāpšļiem videoekrānos redzami kadri ar skaņām no deportācijām, abām okupācijām un pēckara Rīgas, un novietot to pie Okupācijas muzeja, lai līdzsvarotu cukuraini cokolaino Rātslaukumu. Un vest tur visas valsts oficiālās delegācijas. Lai tūristiem ko atcerēties.

Sanita Jemberga ir ziņu aģentūras BNS nacionālo ziņu nodaļas galvenā redaktore, bet raksts atspoguļo autores personisko viedokli.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form