Sarmis Spilbergs: Datu aizsardzības lietas Latvijas tiesās. Trīs piemēri
Foto: Privātais arhīvs

Sociālo tīklu un viedtālruņu laikmetā esam pieraduši, ka dažāda veida informācija ir viegli pieejama un publiskojama tālāk. Tomēr nesenā Latvijas tiesu prakse rāda, ka, veicot jebkādu datu apstrādi, svarīgi atrast pareizo līdzsvaru starp privātuma aizsardzību un personas, kas veic datu apstrādi, interesēm. To, kā šie līdzsvara meklējumi izpaužas dzīvē, labi ilustrē trīs neseni Latvijas tiesu prakses piemēri.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirmā piemēra priekšvēsture ir visai sena un sasaucas ar Ilmāra Poikāna jeb Neo lietu. Neo no Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmas ieguva un medijiem nopludināja informāciju par valsts iestāžu darbiniekiem izmaksāto atalgojumu. Tas aktualizēja diskusiju par nepieciešamību padarīt šo informāciju publisku, kā rezultātā tika pieņemts likums, kas paredzēja valsts un pašvaldību institūcijām pienākumu publicēt šo informāciju.

Ar šo kārtību nebija apmierināta virkne akadēmiskā sektora darbinieku, argumentējot, ka ne visi valsts sektorā strādājošie ir amatpersonas un šis likums pieņemts (un vēlāk grozīts), pietiekami neizvērtējot privātuma aizsardzības un sabiedrības interešu līdzsvaru. No vienas puses, mums jāzina, kā tiek izlietota mūsu nodokļos samaksātā nauda, bet, no otras, ikvienam, arī universitātes mācībspēkiem, ir tiesības uz privātumu.

Mācībspēki vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot attiecīgās normas un norādot, ka to dēļ nesamērīgi aizskartas privātās dzīves neaizskaramības tiesības un likumdevējs nav pienācīgi līdzsvarojis sabiedrības intereses ar aizskarto personu interesēm. Satversmes tiesa piekrita un atcēla attiecīgās normas, līdz ar to Saeimai, ja tā vēlas nodrošināt atalgojuma publiskošanu, ir jāatrod saudzējošāks mehānisms. Neapšaubāmi, tādējādi sabiedrībai būs pieejama ierobežotāka informācija. Taču, no otras puses, ja tā padomājam, vai tiešām, atskaitot ziņkāri, mums ir pamatota nepieciešamība zināt katras publiski finansētas iestādes ikviena darbinieka algas apmēru? Būs interesanti vērot, vai Saeima, grozot spēku zaudējušās normas, mēģinās meklēt līdzsvaru, cenšoties saglabāt caurskatāmu valsts pārvaldi un vienlaikus arī katra tiesības uz privātumu, vai ies pretējā virzienā, proti, izmantos Satversmes tiesas spriedumu kā attaisnojumu, lai šāda informācija vairs nebūtu publiski pieejama vai būtu pieejama krietni šaurākā apjomā.

Mūsu otrais piemērs ir stāsts par Sergeju, kurš bija ieradies policijā un sniedza paskaidrojumus kādā administratīvā pārkāpuma lietā. Drošs paliek drošs, sarunu ar policistu viņš slepeni nofilmēja, izmantojot viedtālruni, un vēlāk ievietoja "YouTube", neaizklājot policista seju. Kad šis video nonāca Datu valsts inspekcijas (DVI) redzeslokā, tā ar Sergeju sazinājās un lūdza video no "YouTube" izņemt, jo likums paredz, ka, filmējot vai ierakstot kādu sarunu, sarunbiedrs par šo nolūku iepriekš jāpabrīdina vai, video publicējot, jādzēš viņa identificējošie elementi (piemēram, jāaizklāj seja). Sergejs to nebija darījis, taču mēģināja argumentēt, ka šo videomateriālu publicējis, lai vērstu sabiedrības uzmanību uz, viņaprāt, policijas prettiesiskajām darbībām. Sergejs vērsās Administratīvajā tiesā, apstrīdot DVI lēmumu. Pirmajās divās instancēs Administratīvā tiesa atzina DVI taisnību, bet Augstākā tiesa palūdza Eiropas Savienības Tiesas skaidrojumu par ES datu aizsardzības regulējuma interpretāciju. ES Tiesai tika prasīts, vai arī policistu, kas darbojas kā amatpersona, pienākumu pildīšanas laikā aizsargā datu aizsardzības regulējums un, ja attiecas, vai Sergeja darbība nav traktējama kā žurnālistika, kur ierakstu veikšanai un publiskošanai ir atvieglotākas prasības.

ES Tiesa savā atbildē norādīja, ka privātuma aizsardzību nemaina fakts, ka esi amatpersona. Arī amatpersonai, pildot amata pienākumus, ir visas datu aizsardzības tiesības. Tāpat tiesa apstiprināja, ka arī Sergejs var paļauties uz žurnālistu izņēmumu, tomēr Latvijas tiesām jāvērtē, vai informācija, ko Sergejs publicējis, tiešām kalpo sabiedrības interesēm. Tātad Latvijas tiesai, pieņemot gala nolēmumu, (atkal) jāveic līdzsvarošana. Pēc saņemtajām rekomendācijām Latvijas tiesa lēma, ka Sergeja videomateriāls nekalpo sabiedrības interesēm tādā mērā, lai ļautu to publicēt ar neaizklātu policista seju, tāpēc video no "YouTube" šai gadījumā jāizņem (vai jāaizklāj seja).

Šīs lietas "sausais atlikums" ir nozīmīgs, jo, pretēji iepriekšējai praksei, turpmāk ikviens varēs argumentēt, ka vienu vai otru videomateriālu publisko kā "žurnālists", līdz ar to, lai materiālu uzņemtu un publiskotu, nav bijis nepieciešams informēt otru pusi. Vienlaikus, ja vēlēsimies paļauties uz šo izņēmumu (tas ļauj filmēt, neinformējot otru pusi), būs jāpierāda, ka materiāls publicēts tikai un vienīgi sabiedrības interešu vārdā, un ne vienmēr, pat filmējot amatpersonas, šīs intereses reāli pastāv, tātad pierādīšanas nasta būs gana smaga.

Un noslēdzošais piemērs – valsts iestādēm, pildot savas likumdošanā noteiktās funkcijas, ir tiesības pieprasīt un iegūt informāciju no fiziskām un juridiskām personām. Konkrētajā gadījumā Konkurences padome, veicot pārbaudi kādā uzņēmumā, izņēma materiālus no darbinieku datoriem ar mērķi konstatēt iespējamus konkurences tiesību pārkāpumus. Viens no uzņēmuma darbiniekiem, uzskatīdams, ka izņemta personiska rakstura informācija (bez pierādījumu vērtības konkrētajā izmeklēšanā), lūdza izmantot savas tiesības uz personas datu dzēšanu. Proti, ja mēģināt noskaidrot, vai man bijusi saziņa ar konkurentiem, jums manas ģimenes bildes nav vajadzīgas. Konkurences padome atteica izpildīt šo lūgumu, norādot, ka veic likumdošanā noteiktās funkcijas, ko paredz īpaša tiesību norma, uz kuru datu aizsardzības regulējums neatteicas. Tomēr pirmās instances tiesa piekrita darbiniekam un lika informāciju dzēst.

Lai gan lieta vēl ir iztiesāšanas stadijā, iespējams, prognozējot, ka tiesvedība noslēgsies darbiniekam par labu, šobrīd uz galīgo lasījumu Saeimā gaida grozījumi Konkurences likumā. Tajā ietverti priekšlikumi, kas paredzēs tiesības Konkurences padomei ierobežot datu subjekta tiesības (nesniegt informāciju, liegt piekļuvi). Tātad speciāla norma, kas ļaus atteikt, pat ja tiesa konkrētajā lietā gala rezultātā pateiks, ka datu subjektu tiesības ir jāievēro. Šeit lieti ir atgādināt par pirmo piemēru, kur Satversmes tiesa atcēla privātumu ierobežojošas likuma normas, ja tās nav pienācīgi līdzsvarotas. Tādēļ jācer, ka, pieņemot Konkurences likuma grozījumus, Saeima atcerēsies par pienākumu veikt līdzsvarošanu un izvērtēs, vai attiecīgie ierobežojumi būs samērīgi ar Konkurences padomes objektīvām vajadzībām vai vienkārši atvieglos Konkurences padomes ikdienu, ļaujot konkrētas prasības nepildīt.

Ko no šiem trīs piemēriem varam secināt? Lai gan datu aizsardzības regulējums ir spēkā jau gandrīz 20 gadus, nozīmīgi datu aizsardzības jautājumos balstīti spriedumi Latvijas tiesu praksē sāk parādīties vien tagad. Trīs minētie piemēri rāda, ka tiesu prakse datu aizsardzības regulējuma attīstībā Latvijā ir iekustējusies. Datu aizsardzība beidzot sāk izcīnīt tai pienācīgo atzinību un uzmanību un uzskatāmi parāda, ka katram uzmanīgāk jāvērtē savas darbības un personas datu aizsardzības nozīmīgums, lai atrastu pareizo līdzsvaru starp korektu personas datu apstrādi un sabiedrības vai komercdarbības interesēm.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form