Sergejs Ancupovs: Latvijas demokrātijas sistēmiskās krīzes saknes un izeja no tās  (49)

Kur ir problēmas sakne?

Daudzi šādu situāciju galvenokārt saista ar pašreizējās valdības nespēju un nekompetenci. Protams, arī tas. Artura Krišjāņa Kariņa valdība savos lēmumos gandrīz nedraudzējas ar realitāti. Piemēram, lai saprastu, ka pandēmijas laikā ir jāpalīdz pašām neaizsargātākajām sabiedrības grupām – bērniem un pensionāriem –, tai vajadzēja veselu gadu. Tomēr manā skatījumā šodienas situācija ir tikai atainojums krietni lielākai problēmai – Latvijas valsts politiskās iekārtas sistēmiskajai krīzei.

Kāpēc es saucu šo krīzi par sistēmisku? Manuprāt, tai ir trīs nenoliedzamas pazīmes: 1) problēmas atkārtojas pietiekami ilgu laiku, 2) tās ir likumsakarīgas, sistēma reizi no reizes pati sevi atražo, 3) tās skar pašus politiskās sistēmas pamatus.

Kā mēs visi zinām, mūsu politiskās sistēmas pamatā ir balsošana par politisko partiju sarakstiem. Līdztekus tam kopš laika, kad ir pieejami šāda veida pētījumi, 90–95% Latvijas sabiedrības neuzticas politiskajām partijām. Saliekot šos divus faktus kopā, veidojas paradokss. Cilvēki neuzticas politisko partiju institūcijai kā tādai, bet katru reizi tomēr iet un balso par partijām. Kāpēc? Mēs esam likumpaklausīgi un nezinām, ka var būt arī citādi. Mums šķiet, ka mums ir viena vienīga izvēle – izvēlēties starp partijām. Bet vai tā tiešām ir? Nē.

Pasaulē eksistē citas demokrātiskas vēlēšanu sistēmas. Piemēram, vienmandātu apgabalu sistēmā balso nevis par partiju sarakstiem, bet par personībām. Tie, kas 1990. gadā balsoja par Latvijas Tautas fronti, atcerēsies, ka tolaik nebalsoja par partiju sarakstiem, bet par konkrētām personām vienmandātu apgabalos.

Teorētiski balsošanai par kādu partijas sarakstu vajadzētu nozīmēt, ka vēlētājs savu balsi atdod par noteiktu ideju kopumu (ideoloģiju), kādu noteiktu valsts attīstības virzienu vai stratēģiju. Diemžēl Latvijas gadījumā tā ir ilūzija. Partijām Latvijā, ar retiem izņēmumiem, nav nedz valsts nākotnes redzējuma, nedz ideju, nedz stabilu vērtību. Liela daļa partiju Latvijā ir jaunizveidotas grupas, kas ir tikai projekti balsu savākšanai. Šādas komandas ar vadmotīvu "Kā var nesolīt!" iztur labi ja vienu vai divus sasaukumus. Mums ir pat "jauno" partiju tradīcija – "Jaunā partija", "Jaunais laiks", "Jaunā konservatīvā partija", "Jaunā Vienotība", "Jaunais centrs", "Jaunā Saskaņa".

Kopumā jaundzimušās partijas vēlēšanās saņem no 15 līdz 53 vietām parlamentā. Ir tikai loģiski, ka cilvēks, kurš neuzticas partiju institūtam, drīzāk atdos balsi par jebkādu "jauno" spēku.

Koalīcijas valdības sistēmiskās slimības

Kas notiek tālāk? Solījumu nepildīšana un vēlētāju "uzmešana", manuprāt, jau ir ieprogrammēta pašā sistēmā. Tas ir tāpēc, ka objektīvi koalīcijas valdība nevar realizēt visus atsevišķu partiju solījumus. Vēl jo vairāk, ja tie ir nereāli un neizpildāmi. Taču, no otras puses, tas ļauj izveidot kolektīvās bezatbildības sistēmu. Visu vainu viegli var novelt uz koalīcijas partneriem: "Mēs taču gribējām, bet koalīcija neļāva." Nav nekādas tiešās atbildības.

Esošā sistēma, kurā balsošana notiek par partiju sarakstiem, lieliski aizsargā. Piemēram, tā izslēdz iespēju atsaukt deputātu, ja tas nepilda apsolīto. Tāpēc Latvijā notiek visādi brīnumi: var atļauties samazināt pensijas par 25%, var pamest partiju, no kuras saraksta iekļuva Saeimā, pirms tā sanāk uz pirmo sēdi, var solīt 500–500–500, solīt dubultot algas mediķiem un skolotājiem, zinot, ka budžetā brīvas naudas nav un to izpildīt nebūs iespējams. Bezkaunība vēlētāju krāpšanā kļuvusi par sistēmu, tā atkārtojas reizi no reizes. Un tieši tas rezultējas ar sabiedrības neuzticību partijām un pastāvošajai politiskajai sistēmai. Domāju, ka pienācis laiks izdarīt secinājumus, pienācis laiks šo sistēmu mainīt.

Vēl viena sistēmiskā kaite iezīmējas tajā, ka koalīcijas valdība tiek veidota pēc partejiskās piederības principa. Konkrēta cilvēka spējas realizēt iecerēto valsts attīstības stratēģiju, kompetence vadīt nozari, zināšanas un profesionālās kvalitātes paliek otršķirīgas. Rezultātā Ministru kabinetā nokļūst cilvēki, par kuriem attiecīgajā nozarē ir kauns. Es nesaukšu uzvārdus, jo uzskatu, ka arī šie cilvēki ir esošās sistēmas upuri. Pat padomju laikos parasti direktors bija nozares speciālists, bet partijas ieliktenis bija tikai vietnieks. Tagad partijas ielikteņi vada nozares bezatbildīgi un nekompetenti. Vai tiešām tas ir tas, ko mēs vēlamies? Vai mēs uzskatām, ka Latvija var atļauties neprofesionālas valdības?

Vai ir izeja no politiskās krīzes? Jā, ir!

Esošā demokrātijas iekārta Latvijā nav vienīgais demokrātijas veids. Ir citi varianti, kuri rada nevis kolektīvas bezatbildības, bet personīgas atbildības sistēmu. Piemēram, mažoritārā sistēmā konkrētajā vēlēšanu apgabalā jāizvēlas konkrēts kandidāts, nevis partijas saraksts. Kandidāts var būt arī bezpartejisks. Un, ja ir pietiekams pamats, ievēlēto deputātu vēlētāji var atsaukt. Tas nozīmē tiešo atbildību pret vēlētājiem, nevis atbildību pret savas politiskās partijas vadību.

Abas šīs sistēmas – proporcionālā un mažoritārā – zinātniski ir labi izpētītas. Tiek uzskatīts, ka tīrā proporcionālā sistēma dod mazākām partijām lielākas izredzes tikt ievēlētām. Kamēr koalīcijas valdības, kā tas ir pie mums, ir pārpolitizētas, rīcībnespējīgas un to atbildība ir izsmērēta. Mažoritāra sistēma ļauj bezpartejiskām spilgtām personībām piedalīties politiskajā procesā, ļauj veidot profesionālu, nevis koalīcijas valdību, bet tīrā veidā tā stimulē divpartiju sistēmas veidošanos (Diveržē likums).

Redzot, ka esošā sistēma ir sevi izsmēlusi, Latvijā ir jāsāk diskusija par labākas un Latvijai piemērotākas politiskās sistēmas izveidošanu nacionālajā un vietvaru līmenī. Esmu pārliecināts, ka mēs varam izmantot labāko no abām – no proporcionālās un no mažoritāras sistēmas. Šāda jauktā sistēma dažādos varas līmeņos ir ne tikai, piemēram, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, bet arī mūsu kaimiņvalstī Lietuvā. Esmu pārliecināts, ka bez sistēmiskām politiskās sistēmas izmaiņām Latvijā viss paliks pa vecam. Un vēlēšanās piedalīsies vēl mazāk cilvēku, nekā tas bija pagājušajā nedēļā, kad pašvaldību vēlēšanās piedalījās tikai trešdaļa iedzīvotāju. Vai to var saukt par īstenu demokrātiju, ja divu trešdaļu jeb "konstitucionālā vairākuma" viedoklis netiek pārstāvēts vietvarā? Tā ir vēl viena ilustrācija tam, ka esošais demokrātijas modelis ir jāmaina uz labāku.

Mēs kopā varam labāk!