Vai Lukašenko ir Dievs? Nav slikts temats, par ko parunāt nozīmīgu kristiešu svētku laikā. Vai pielūgsim šo Dievu?
Diemžēl Baltkrievijas varas iestādes neekspluatē teoriju par prezidenta dievišķu izcelsmi. Ņemot vērā pareizticīgo baznīcas patriarhu iebarošanu, valsts vara jau sen varēja pārliecinoši paziņot, ka daudz cietušajā baltkrievu zemē ieradies mesija. Tas var patikt vai nepatikt, bet šādu teoriju, visticamāk, tauta uzņemtu “uz urrā”.
Kāda man drauga radiniece ļoti precīzi izsecinājusi dievišķā fenomena dabu. Viņai ir vairāk nekā 80 gadu, viņa dzīvo ciematā 100 kilometru no Minskas, bijušajā partizānu reģionā, saņem “milzīgu” pensiju. Pieskaitot naturālo saimniecību, pašas pieniņu-kartupelīšus-desiņu-kandžiņu, pēdiņas no “milzīga” var arī noņemt, jo večukiem laukos priekš kam tērēt naudu, var no 100 saņemtajiem dolāriem arī palīdzēt bērniem pilsētā.
Nu lūk – večiņa reiz teica tā: “Tā, kā pie Batjkas, nekad neesam dzīvojuši. Agrāk kolhozā cauru dienu strādājām, bet nekā mums nebija. Tagad strādāt nevajag, bet viss ir.”
Vai tad neatgādina paradīzi zemes virsū? Bet vai ir mums viss? Kā teikts vecā anekdotē – for whom how.
Neatkārtošos par rūpnīcām, kuru prihvatizācija un izzagšana netika pieļauta. Nav, protams, svarīgi, ko tās ražo un kam to iespējams pārdot. Tāpat visiem zināms, ka pensijas pie mums izmaksā visiem un laicīgi. Nav, protams, svarīgi, ka ar pensiju tik tikko pietiek neliela pilsētas dzīvokļa apmaksāšanai, bet zālēm vairāk nekas pāri nepaliek.
Savukārt mūsu kolhozi kārtīgi apstrādā baltkrievu zemīti, neatstājot ne mazāko iespēju usnēm, līdzīgi kā patentēts šampūns blaugznām. Tiesa gan, ne vienmēr kolhoznieki savāc ražu no tā, ko ar tādu patosu pavasarī iesējuši televīzijas kameru priekšā.
Droši vien esat dzirdējuši, ka katrā, pat pašā tālākā nostūrī esošā baltkrievu veikalā jebkurš iedzīvotājs var pēc darba tikai par vienu dolāru nopirkt divas pudeles augļu vīna un īrisa konfektes uzkodai.
Nav ne kara, ne citu bēdu. Tā nav dzīve, bet pārpilnība. Dzīvo un priecājies! Un dzīvo. Un priecājas. Un tādas ir viņu tiesības.
Lai kā gribētos salauzt šo tendenci daudziem Batjkas pretiniekiem Baltkrievijā un aiz tās robežām, miljoniem Dieva izredzētās valsts pilsoņu tāda dzīve apmierina. Pat pēc pašu “opozicionārāko” aptauju datiem Aleksandra Grigorjeviča reitingi būtiski pārsniedz viņa pretinieku popularitātes rādītājus.
Vai tad tiešām kādam vēl kaut kā nepietiek? Baltkrievijas īstenība pilnībā apmierina pasīvu cilvēku, kam patiek ar mazumiņu. Jau sen attaisnojušies vārdi no politiskās reklāmas rullīša par baltkrieviem, kuri nedomājot balso par “čarku un škvarku”.
Bez tam, protams, ka režīms nav apdalījis jaunā kulta kalpotājus, štata ideologus, kuri strādā pie tā, lai nostiprinātu tautas ticību Lukašenko – un tie par savu taisnību iestāsies līdz pat beigām. Nu kur tad jūs esat redzējuši izkāmējušu Dieva kalpu?
Tomēr visai liels iedzīvotāju procents kategoriski atsakās pieņemt pastāvošo kārtību. Visvairāk Lukašenko pretinieku ir pilsētās, uzņēmēju, nacionālās inteliģences, studentu vidū.
Izglītotu cilvēku rindās būt par Lukašenko atbalstītāju ir ļoti nemoderni. Tāpat kā fanātiski ticēt Jēzum vai Allaham. Baltkrievijas opozicionāri ir ļaudis ar kritisku un analītisku prātu, kuri daudz kur ir bijuši un daudz ko redzējuši. Ja arī tic, tad ar smīnu, un priesteriem var uzdot nepatīkamus jautājumus. Viņiem ir ar ko salīdzināt Baltkrievijas varas sasniegumus, par kuriem ar lielu centību no rīta līdz vakaram taurē oficiālā propaganda.
Privātuzņēmējiem apnicis katru mēnesi stāvēt rindās, lai saņemtu arvien jaunas un jaunas atļaujas, izziņas un licences. Melomāniem ir skumji klausīties baltkrievu radiostacijas, kas ar Dieva palīgu ir piebāztas ar vietējā ražojuma popsu, tikpat skumīgi ir nolūkoties uz desmitmiljonu Eiropas valsts galvaspilsētas koncertu afišām. Studentiem nākas pierast, ka par katru neuzmanīgu vārdu var izslēgt no universitātes, bet katram braucienam aiz valsts robežām nepieciešama Izglītības ministrijas atļauja.
Ļaudīm apnikusi nepārtrauktā varas slavēšana televīzijā un melošana valsts avīžu slejās. Mēs esam noguruši piesargāties no arvien spēcīgākajiem specdienestiem un pazemojoši klanīties daudzskaitlīgās ierēdniecības pieņemamajās istabās. Lai cik banāli tas neizklausīsies, ļoti daudziem Baltkrievijā trūkst brīvības.
Kas tad atliek, uz ko ticēt režīma pretiniekiem? Ticēt vēlēšanām? Interesanti, ir kāds mēģinājis uzvarēt vēlēšanās, piemēram, Budu?
Epilogs.
Reliģiskā fanātisma likumi acīmredzot visur ir universāli. Citādi, kā lai izskaidro, ka Baltkrievijas iedzīvotāju vairākums, tas pats, kam viss vienalga, “ka tikai nebūtu karš”, no pasīva aitu bara veicīgi pārvēršas par agresīvu pūli, kas, sekojot komandai (vai sirds balsij) gatavs samīt dubļos, pazemot un nonievāt jebkuru, kurš domā citādi.
Nē, līdz nomētāšanai ar akmeņiem tomēr Baltkrievijā vēl nav nonākuši. Taču dabūt pa seju par valsts galvas bezgrēcīguma apšaubīšanu jau ir reāli. Savukārt par stāstu, ka Polijā, Čehijā vai Vācijā (NE VISS ir tik slikti kā rāda Baltkrievijas TV), arvien biežāk var dzirdēt “nu tad pi... tinies tur, kur tev tik labi!!!”
Varbūt uz Latviju aizpi... tīties?
Priecīgus jums Ziemassvētkus. Piedzimšanu... Pagaidām vēl Kristus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
