Silvija Vīksniņa: Vārds, kas apturēja armiju
Foto: Privātais arhīvs

Šķiet, tas bija pavisam nesen. Taču laiks aiztraucies vēja spārniem, un nemanāmi mēs, brīvības cīnītāji, kļūstam par veterāniem, no kuriem jaunieši sagaida atmiņu stāstus, apcerējumus par to trauksmaino un apgaroto laiku, kas nekad vairs neatkārtosies. Jo visi ceram, ka mūsu bērniem nekad nenāksies celt barikādes, lai izcīnītu katrai tautai pašu svētāko – brīvību. Un ticam, ka mūsu pēcnācēji to spēs nosargāt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā tas bija, toreiz 1991. gada janvārī? Daudz ir publicēts atmiņu un nostāstu, taču man gribētos palūkoties uz tā laika notikumiem ar nejauša dalībnieka acīm - šim cilvēkam mūsu cīņā pat nebūtu bijis jāpiedalās, taču viņš to ar sirdi un dvēseli darīja.

...Tolaik strādāju laikrakstā "Jūrmala", bijām izveidojuši vienu no aktīvākajām Tautas frontes grupām. Janvāra asiņaino notikumu iespaidā sapratām, ka jūrmalnieki nebūs malā stāvētāji, kad visa Latvija ceļas kājās un metas kaujā. Bez ieročiem, bet ar nelokāmu vēlmi uzvarēt.

Rīgā jau būvēja barikādes. LTF aktīvistu Jūrmalā bija ļoti daudz, bet šos spēkus vajadzēja koordinēt. Kādam tas bija jāuzņemas, un ar Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja Jāņa Liepiņa lēmumu 16. janvāri tika izveidots Vienotais koordinācijas centrs, kas darbojās līdz janvāra beigām. Centrā iekļāva nu jau mūžībā aizgājušo Ligitu Začestu, Māru Miķelsoni, Anitu Kehri un mani - Silviju Vīksniņu. Par vadītāju nozīmēja Aivaru Griķi. Mūsu dislokācijas vieta bija redakcijā Bulduros, Meža pr.32.

Darbojāmies dienām un naktīm, brīžiem atgādinot Smoļniju: cilvēki nāca un gāja, nemitīgi zvanīja telefoni, sūtījām transportu un ēdienu uz mums uzticētajiem objektiem, turējām gatavībā ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju mašīnas, sarūpējām degvielu, gāzmaskas, pārsienamos materiālus. No pieciem rītā caur translācijas tīklu Lienes ielā raidījām pēdējās ziņas un rīkojumus no Rīgas, koordinējām kopējo rīcību. Tas viss atgādināja īstus kara apstākļus. Un karam mēs bijām gatavi - vismaz morāli jau nu noteikti.

Kādā brīdī kļuva skaidrs, ka uz Rīgu varētu tikt sūtītas padomju armijas karaspēka daļas no Talsiem, Dobeles, Tukuma. Kas šo lavīnu varētu apturēt? Ne tanku, ne ložmetēju mums nebija. Varbūt ...vārds? Būdama žurnāliste, bieži intervēju literātus no Dubultu rakstnieku nama. Iedomājos: ja nu izdotos pierunāt televīzijā uzstāties kādu, kas cittautiešiem ir autoritāte? Ne velti rakstniekus tolaik dēvēja par tautas sirdsapziņu. Varbūt kādu izdotos pielauzt? Negaidīti piekrita Anatolijs Pristavkins no Maskavas, kaut arī sieva viņu visādi centās atrunāt, un pat aizšķērsoja izeju no ēkas...

Pārējo nokārtoju zibenīgi - Gunārs Dūzis no televīzijas uzreiz saprata, ka tas varētu nostrādāt - ja rakstnieks vērstos "pa tiešo" pie armijas... Brīdis bija kritisks. Un tas notika. Pristavkins - protams, ne jau viens pats, bet kopā ar visiem citiem, kas uzrunāja karavīrus, apturēja šo postu. Padomju armijas zaldāti nepagrieza ieročus pret līdzcilvēkiem. Vēlāk viņš to aprakstīja grāmatā "Klusā Baltija". Lūk saīsināts fragments no šīs grāmatas - notikumi krievu rakstnieka Anatolija Pristavkina acīm.

"Zvana Silvija Vīksniņa no Rīgas, radio žurnāliste (tolaik gan strādāju laikrakstā "Jūrmala" - aut.):

- Vai jūs nevarētu šodien uzstāties televīzijā?

Viņas delikātā uzruna pat sarūgtina.

Tāpēc jautāju tieši:

- Vai vajag?

- Protams, vajag!

- Tad braucam, - atbildu.

- Tikai ielāgojiet, - brīdina Silvija.- Uz ielām nav droši... Omonieši...nu jūs jau laikam arī pats esat dzirdējis...

- Braucam, braucam, - es atkārtoju, taču omoniešus skaļi nepieminu, ja nu aiz muguras sieva. Par omoniešu uzbrukumu milicijas skolai viņa vēl nezina.

Pēc pusstundas klāt piebrauc veca melna volga. Blakus Silvijai sēž viņas vīrs Rūdolfs... Cik noprotu, drošs paliek nedrošs, jo pilsētā tik tiešam plosās omonieši: aiztur cilvēkus, uzbrūk patruļām, dedzina mašīnas...

Rūdolfs arī ir žurnālists, strādā "Rīgas Balsī".

Mēs traucamies, apdzenot citas mašīnas, kuru gan nav daudz, veikli izspraucamies gar smago tehniku, kas nosprosto krustojumus un tiltus.

- Kas tur ar to skolu? - jautāju, pagriezies uz Silvijas un Rūdolfa pusi.

- Rītausmā iebrukuši milicijas skolā, piekāvuši dežurantus, sagrābuši ieročus...

- Vai daudz...Ieroču?

- Simt vienību...

Šoferis piebremzē, un mani pavadoņi satraukti lūkojas uz kārtējo šķērsli: ja nu atkal OMONs. Nē, paldies dievam, tikai strādnieku patruļa, jaunieši ar sarkaniem apsējiem uz piedurknēm. Tiem īsi tiek paskaidrots mūsu brauciena mērķis, un mūs palaiž garām.

- Vai ātrāk nevar? - satraukti jautā Silvija. - Mūs gaida. Mūs ļoti gaida.

Taču šoferim nekas nav jāskaidro, situācija tāpat ir acīmredzama.

Mēs pāršaujamies pāri tiltam, paskrienam garām milzīgam traktoram un dodamies uz telecentru.(...) Un šeit, sākot no paša tilta, visur automašīnas, kas tikvien pašķīrušās, lai vienā joslā palaistu garām transportu.

Pie telecentra it kā čigānu tabors: ugunskuri, ugunskuri...Pie dažiem - slietņi, kas pasargā no vēja. Pie ieejas ļaužu un tehnikas īpaši daudz... Izkrauj malku, tepat lauku virtuves ar karstu maltīti...No tikko atbraukušā busiņa dala svaigas avīzes...

Tehnikai pa vidu, redzamā vietā - vecs limuzīns ar norautiem spārniem, uz sāniem lieliem burtiem uzšņāpts: TANKS.

No tāluma skaidrs: tiem tur īstie tanki, bet mūs aizsargās tāds TANKS.

Mani pavadoņi sāk smaidīt. Paldies dievam, ka tādā brīdī cilvēkiem vēl ir humora izjūta.

Pirmā stāva foaijē kā ļaužu pārpilnā stacijā: cilvēki sēž, guļ uz grīdas, uzkož, lasa, skatās televizoru. Grupiņām iet laukā, nāk iekšā, radio atskaņo paziņojumus. (...)

Uz sienām - skrejlapas, aicinājumi, ziņojumi. Pašu zīmēta karikatūra: asiņainos mākoņos līksmo Gorbačovs, uz katra mākoņa uzraksts: Tbilisi, Sumgaita, Oša, Moldova, vel un vēl... (...)

Uzbraucām ar liftu tieši centrālajā studijā, no kuras naktīs skatāmies tiešā ētera pārraides. Stāvot operatoriem aiz muguras, es īpaši spilgti izjutu, cik nokaitēta šeit ir gaisotne. Izskatās pēc karadarbības štāba. (...) Viss notiek ātri, bet organizēti Izgāju gaitenī un pa citu kabinetu durvīm ieraudzīju, ka tur tiek sieti un pakoti arhīvi, tiek nesta aparatūra, notiek gatavošanās evakuācijai... (...)

Lūk ko sacīju:

"Šobrīd es uzturos šeit, Latvijā, un mani skar viss, kas notiek šajā nelaimīgajā zemē. Nezinu, vai tā ir vairāk, vai mazāk nelaimīga kā Krievija vai Gruzija, taču viss, kas šeit notiek, ļoti tieši skar ne vien latviešus, bet arī krievus, tajā skaitā arī mani. Tieši tāpēc, ka tā cīņa par brīvību, kas šobrīd šeit norisinās, ir daļa arī no mūsu brīvības. Un ja mums izdosies kaut ko panākt šeit, tad ir cerība arī uz mūsu pašu brīvību.

Manā jaunībā bija traģisks brīdis, kad nokļuvu asiņainajā Staļina režīma ellē, kad čečenu tautu dzina prom no viņu apdzīvotā Kaukāza... Notika nežēlīga un šausmīga deportācija, un es redzēju, kā iet bijā cilvēki, kā šāva nost bērnus, un to visu aprakstīju savā grāmatā. Kopš tiem laikiem ir mainījušies karavīri, atnākuši citi ģenerāļi, nomainījies kompartijas CK ģenerālsekretārs... Citi laiki! Varētu likties: viss ir mainījies. Taču asiņainais cīniņš par varu, vardarbība pret tautām, pret mazajām tautām turpinās. Bet tā pati vara, kas savulaik iznīcināja kalmikus, ingušus, čečenus un citus, arī šodien turpina ar varu dzīt ļaudis tajā sociālisma paradīzē, kurā paši dzīvoja..."

Un lūk ko teicu, vēršoties pie karavīriem.

"Gribu uzrunāt jūs, jo esmu dienējis šeit, Rīgā, un esmu kareivis. Mans tēvs bija Tēvijas kara zaldāts. Mans vectēvs karoja pirmā pasaules kara laukos. Mani senči bija karavīri. Un mēs zinām, kas karavīram ir svēts: viņa zeme, viņa mājas, ko viņš sargā, viņā radi, bērni, tuvinieki un draugi. Taču nekad, ne-kad! karavīrs nevar būt par varmāku, karavīrs nevar nogalināt civiliedzīvotājus. Tas nav viņa zvērestā. Citu valstu armiju zvērestos ir punkts, kas saka: karavīrs nedrīkst pildīt pretlikumīgas pavēles. Un es vēršos pie saviem brāļiem-zaldātiem, kaut arī neesmu tajā vecumā, taču es vēršos pie jums: padomājiet par saviem tuviniekiem, saviem radiem... Iznīcinot civiliedzīvotājus, šaujot uz bērniem, jūs šaujat paši uz sevi. Tāpēc ka cits zaldāts tāpat var ienākt arī jūsu mājā..."

Rūdolfs, lai mani mazliet izklaidētu, parādīja uz lielo telecentra logu:

- Palūkojiet, kas par Breigela cienīgu ainavu!

Un patiesi: krēslas zilganajā gaismā, caur tumšajām koku galotnēm, nudien kā slavenajā Breigela gleznā, spīdēja milzīgā tumšā upe un pretējais krasts ar izplūdušiem namu siluetiem... Tik burvīga, līdz šim neredzēta Rīga!

Iedomājos: Dievs! Par kādiem grēkiem viņus tā soda? Vai tiešam tikai par to, ka viņi nevēlas būt par vergiem, kā iepriekš, bet grib dzīvot kā visi normāli cilvēki - un bez boļševikiem?!"

To es vēlāk dzirdēšu it visur:

- Ļaujiet mums dzīvot!"

Vēlāk A.Pristavkina runa tika pavairota un dalīta visur, kur vien iespējams. Viņš saņēma draudu zvanus un vēstules no interfrontiešiem, kur tika dēvēts par nodevēju. Taču savu svēto misiju bija jau izpildījis.

Foto: 1.Anatolija Pristavkina grāmata "Klusā Baltija" ("Тихая Балтия"), izdevniecība "Liesma" 1992. g.

2.Silvija Vīksniņa LTF konferencē Mellužu Komponistu namā, 1989. gads.

Autores tulkojums no krievu valodas.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form