Ar šizofrēniju slimo 1% iedzīvotāju neatkarīgi no valsts sociāli ekonomiskā stāvokļa, rases vai klimata. Šizofrēnijas simptomi izpaužas murgos, halucinācijās, nespējā just un paust emocijas, nespējā pieņemt lēmumus, bezmērķībā.
„Teorētiski, katrs simtais cilvēks var saslimt ar šizofrēniju. Ne es, ne jūs, mēs nezinām, kam tas būs lemts. Jā, ir atsevišķas norādes, kas varētu liecināt, ka kādam cilvēkam ir lielāks risks saslimt, taču tās nav absolūtas, tāpēc pat veicot 1000 cilvēku aptauju, nevaram apgalvot, lūk, šis cilvēks saslims ar šizofrēniju,” saka psihiatrs Elmārs Rancāns.
Kā jūtās, par ko domā cilvēks, kas saslimis ar šizofrēniju?
Antra ir viena no retajām, kam ir drosme atklāti stāstīt par savu pieredzi. Piecu slimības gadu laikā viņa slimnīcā ārstējās 15 reizes. Viņas veselība krasi uzlabojās līdz ar jaunās paaudzes zāļu lietošanu. Nu jau piekto gadu Antra nelieto arī tās. Patlaban viņa piepildījusi sapni - mācās augstskolā un dibina sabiedrisku organizāciju – Psihiatrisko pakalpojumu lietotāju biedrību. Tā cīnīsies par pacientu tiesību ievērošanu ārstniecības iestādēs, mudinās ārstus skaidrot pacientiem ārstēšanu un izglītos sabiedrību.
Ar Antru sarunājas žurnāliste Krista Vāvere. „Es domāju, ka stereotipus arī paši slimnieki veido ar savām bailēm pateikt, kas patiesībā ir slimība. Par to ir jārunā. Varbūt tad sabiedrības attieksme mainīsies. Tie, kam esmu izstāstījusi, ļoti labi saprot mani. Ja nerunā, sanāk, ka problēma nemaz nepastāv,” uzskata Antra.
Kad un kā sapratāt, ka esat slima?
Slimība sākās tad, kad es pati sāku dzīvot citā pasaulē, ko biju izdomājusi. Negribēju dzīvot reālajā pasaulē. Man tā bija nepieņemama. Nevarēju būt tas, par ko es gribēju būt. Tāpēc izdomāju savu pasauli, kurā varu sasniegt visu, ko vēlos.
Kāda bija tā izdomātā pasaule?
Tur bija citi cilvēki, citas attiecības. No sākuma tas bija pieņemami, bet vienā brīdī arī citi sāka to pamanīt.
Man arī tagad patīk padomāt, ka sarunājos ar kādu zināmu cilvēku domās. Bet tas nav tā, ka es tajā pasaulē dzīvoju. Es dzīvoju realitātē, vienkārši tā domāju.
Kad pazūd realitātes sajūta, tad arī sākas slimība. Tu dzīvo kā sapnī visu laiku, nevis kā īstenībā. No tā sapņa nekādi nevar pamosties.
Sapnis bija patīkams?
Dažreiz ļoti.
Kas tur bija labāks?
Sajūtas bija ļoti interesantas. Nebija tādas kā katru dienu. Pat iedomāties nevarēju, ka man būtu jāceļas, jāiet uz darbu. Man likās, tas ir kaut kas šausmīgi garlaicīgs un neinteresants.
Jūs dzīvojāt savā pasaulē, kur jums bija labi. Kādēļ bija sajūta – ar mani nav labi, kādēļ gribējāt ārstēties?
Gribēju būt tāda pati kā visi cilvēki – droša, ka varu kaut kur iet un darīt! Ļoti daudzi no vidusskolas iestājās augstskolā. Es arī gribēju, bet man nebija drosmes. Es visu darīju kā jebkurš cits cilvēks. Man tikai bija grūti attiecībās ar cilvēkiem, pārējais viss bija vienkārši.
Bija ļoti smags laiks, kad sākās Latvijas atmoda. Es biju gaidījusi ko citu. Kad sākās „Labvakar” raidījumi, es biju pilnīgā izmisumā par to, ko tur rādīja. Ekstrasensus, plikas sievietes un visādus brīnumus. Domāju – tādā Latvijā es negribu dzīvot, tas man bija milzīgs trieciens. Es domāju, ka sākās tumsas laiks. Nebiju to gaidījusi.
Jūs vīlāties arī valstī?
Pilnībā.
Un tagad?
Tagad es saprotu, ka valsts jāveido pašam.
Kā jūs aprakstītu ārstēšanās apstākļus slimnīcā?
Pats trakākais ir tas, ka slimnieks paliek ārpus ārstēšanas procesa, viņš nesaņem nekādu informāciju, visu laiku ir jādzīvo neziņā. Nevar saprast, kādu lēmumu ārsts ir pieņēmis, kādēļ viņš izrakstījis tieši tādus medikamentus; kāda ir slimības diagnoze un kā tā izpaužas. Visa informācija tiek slēpta.
Tātad ārsti par maz runā ar pacientiem?
Vispār nerunā. Bieži ir tā, ka aizej, izraksta zāles un dzer! Bet kāpēc jādzer? Neviens nepasaka. Bieži saka, mums nav laika, bet 15 minūtēs var visu izstāstīt. Vairāk laika nevajag.
Tagad jūs zināt, kura no slimības formām bija jūsējā, kā to ārstēja, cik ilgi?
Nē. To es nezinu. Mani tas ļoti interesē, bet es nezinu.
Kāda bija jūsu dzīve, kad nebijāt slimnīcā?
Nekāda. Sēdēju mājās, dzēru zāles un gulēju. Neko citu nedarīju.
Es domāju, ka vajag ticēt Dievam. Reiz es aizgāju uz baznīcu. Tieši tad jauniešiem piedāvāja braukt uz Romu svētceļojumā. Nolēmu, ka man tas noteikti palīdzēs. Kad atbraucu atpakaļ, man tiešām kļuva labi. Tajā pašā laikā Latvijā parādījās jaunās zāles. Tas viss kopā, momentāni palika labāk. Tas bija 2000.gadā. Pēc gada es jau biju vesela. Baznīcā sakārto domāšanu, neļauj daudz fantazēt, liek domāt par reālām lietām. Es pie tā piedomāju, jo arī tagad, kad man ir kaut vismazākās problēmas, uzreiz gribu paslēpties. Gribu izdomāt savu pasauli un bēgt tur projām. Taču visas problēmas var atrisināt reālajā pasaulē. Nav jābēg prom.
Vai saprotat tos cilvēkus, kas sirgst ar šizofrēniju, bet pie ārsta neiet?
Jā. Protams, jo vēl pirms dažiem gadiem ārstēšana bija briesmīga. Tagad viss ir mainījies, bet līdz cilvēkiem vēl nav nonākusi informācija, ka šobrīd ārstēšana ir pavisam vienkārša. Lietojot medikamentus, var turpināt dzīvot ierastajā vidē. Šie medikamenti ir mūsdienīgi, tiem nav tik daudz blakusparādību. Cilvēks var turpināt mācīties, strādāt un darīt visu to, ko ir iesācis darīt. Galvenais ir slimību neielaist.
Kad cilvēks ir tikko saslimis, tad vēl var pateikt, esmu slims, man jāiet pie ārsta. Kad slimība ir ielaista, tad vairs nevar saprast. Apziņa, ka esi slims un ir vajadzīga palīdzība, pazūd.
Nevaru teikt, ka pati slimība ir kas šausmīgs. Šausmīga ir medicīnas darbinieku attieksme pret slimniekiem - tas, ka visa informācija ir noslēpta, nav pieejama. Nevar saprast, kas notiek, un kādas zāles tiek lietotas. Visu laiku slimnieks dzīvo neziņā. Tas ir visšausmīgākais, kas vien var būt. Liekas, kaut kas šausmīgs noticis, bet nevar saprast kas.
Interviju skatieties raidījumā „Kopā” pirmdien, 23.janvārī LTV 1 plkst. 17:45 vai 23:55.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
