Skaidrīte Ābrama: Atvadoties no Konkurences padomes
Foto: Privātais arhīvs

Pirms aptuveni astoņiem gadiem atgriezos Konkurences padomē priekšsēdētājas amatā. Zināju, ka man te ir domubiedri. Tādi, ar kuriem var kalnus gāzt. Kopā bijām šeit strādājuši jau iepriekš, no 2004. gada, kad kļuvu par padomes locekli lēmējinstitūcijā. Pēc piecu gadu termiņa beigām turpināju jau kā konkurences ekonomiste izmeklēšanas daļā. Nepilnu gadu pavadīju ārpus iestādes, vadot starptautisku tirgus izpētes projektu. Un tad, 2012. gadā, bijušo kolēģu mudināta, izlēmu startēt konkursā uz priekšsēdētāja amatu. Tas īsumā par to, kā nonācu un ko esmu darījusi Konkurences padomē.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Atgriežoties man bija noteikti mērķi, ko vēlējos sasniegt. Mazāk resursu tērēt maznozīmīgām lietām, tā vietā nopietni pievēršoties smagāko konkurences pārkāpumu, īpaši karteļu jeb konkurentu aizliegtu vienošanos, atklāšanai. Veicināt darbiniekos iniciatīvu, vēlmi uzstāties publiski, ātri reaģēt uz tirgus problēmām un pašiem tās laikus saskatīt. Iziet ārpus iestādes sienām, lai skaidrotu un veidotu konkurences izpratni ikvienam – no skolēna līdz Saeimas deputātam. Atzīšos, bija arī ļoti ambiciozs mērķis – Konkurences padomi padarīt par līdzvērtīgu, augsti respektētu sadarbības partneri starptautiskajā arēnā.

To visu šo laiku, līdz manai pēdējai darba dienai Konkurences padomes priekšsēdētājas amatā, kas ir 15. aprīlis, kopā arī esam darījuši, un mani mērķi pamatā ir sasniegti.

Kādi bija lielākie izaicinājumi

Neapšaubāmi, nevienā darbā netrūkst izaicinājumu – ne ārēju, ne iekšēju.

Izvirzītā prioritāte – nesaudzīgi, ar bargiem sodiem vērsties pret smagākajiem konkurences pārkāpumiem un vienlaikus pastiprināti izglītot un informēt tirgus dalībniekus, kā arī valsts iestādes un pašvaldības, lai pieaugtu konkurences kultūra un pārkāpumu kļūst mazāk, – bija gana izaicinoša.

Izaicinoša vairāku iemeslu dēļ. 2012. gadā mums vēl nebija īstas apjausmas par to, cik izplatītas Latvijā ir konkurences vides problēmas. Pirmā problēma ir smagākie konkurences pārkāpumi, proti, karteļi publiskajos iepirkumos. Karteļi tiek ļoti rūpīgi slēpti, un tos atklāt nav vienkārši, tāpēc īpaši svarīgs instruments ir Iecietības programma, kas ziņotāju par karteli atbrīvo no naudas soda. Praksē programma vēl nebija iedzīvināta – uzņēmēji sūdzējās nelabprāt, bet, ja sūdzējās, tad pamatā par savu darbinieku vai konkurentu, kas nozadzis kādu ideju un izveidojis līdzīgu piedāvājumu.

Otrā problēma ir pašvaldību pastiprināta, nepamatota iesaiste komercdarbībā, laupot privātajiem komersantiem motivāciju darboties tirgos. Abos gadījumos ļoti nozīmīga loma ir izglītojošajai funkcijai. Piemēram, lai uzņēmēji nepieļautu aizliegtas darbības savā ikdienā un atpazītu iespējamos pārkāpumus, ja citi tirgus dalībnieki vai publiskas personas nepamatoti ierobežo tiesības darboties godīgas konkurences apstākļos. Papildus, iestādei skaidrojot sava darba jēgu, ne tikai paaugstinās konkurences kultūras līmenis, bet arī tiek iegūti sabiedrotie.

Esmu gandarīta, ka izvēlētā izglītošanas un informēšanas taktika bija pareiza. Proti, visai drīz semināri publisko iepirkumu rīkotājiem, sadarbības stiprināšana ar tiesībsargājošām un citām uzraudzības iestādēm, kā arī tikšanās ar uzņēmējiem un asociācijām attaisnojās. Tas ļāva iegūt iestādei tik nepieciešamo informāciju par konkurences procesiem un vienlaikus pavēra visplašāko darba lauku.

Laikā kopš 2012. gada pieņemti 50 lēmumi par smagākajiem konkurences tiesību pārkāpumiem, no tiem 24 bijuši karteļi. Kopumā piemēroti naudas sodi vairāk nekā 30 miljonu eiro apmērā. Vienlaikus par maznozīmīgākiem pārkāpumiem brīdināti 126 potenciālie "kartelisti". Atklāti ļoti apjomīgi daudzu epizožu pārkāpumi, kas inficējuši veselas nozares, piemēram, energobūvniecībā vai būvmateriālu izplatīšanā, kā arī beidzot ir iedarbināta Iecietības programma. Arī publisko iepirkumu rīkotāji un uzraugi atpazīst un ziņo par saskatītajām aizliegtām vienošanām pretendentu piedāvājumos – saņemam vidēji desmit šādus iesniegumus gadā. To, ka iestāde spēj efektīvi vērsties pret publisko iepirkumu u. c. veida karteļiem, apliecina arī starptautiskie vērtētāji. Pērn "Policy and Regulatory Report" analīze atklāja, ka šajā jomā esam trešā aktīvākā valsts Eiropas Ekonomiskajā zonā.

Grūtāk ir gājis ar iespēju efektīvi vērsties pret valsts un pašvaldību jeb publisku personu radītiem konkurences kropļojumiem. To, ka Konkurences likums šajā ziņā ir nepilnīgs, saskatījām jau 2013. gadā. Neraugoties uz uzņēmēju aizvien biežākām sūdzībām par publisku personu izraisītām tirgu deformācijām, bija vajadzīgi vairāk nekā seši gadi, lai likumā nostiprinātu pienākumu publiskām personām nodrošināt godīgu konkurenci, bet iestādei – sniegtu pilnvaras uzraudzīt šīs normas ievērošanu. Kopš šī gada 1. janvāra Konkurences padomei beidzot ir pilnvaras efektīvāk vērsties pret konkurences neitralitātes principa pārkāpumiem. Tas, manuprāt, ir patiesi vēsturisks sasniegums, kas paplašinājis konkurences tiesību tvērumu Latvijā.

Publisku personu kontekstā kā vienu no izaicinājumiem nevaru neminēt Konkurences padomes statusu. Konkurences padome ir Ekonomikas ministrijas pārraudzībā, kas īpaši kontekstā ar publisku personu uzraudzību rada zināmā mērā absurdu situāciju. Proti, Konkurences padome kā pārraugāma iestāde nonāk interešu konfliktā ar sava pārraudzītāja statusu un lomu tirgū. Tas var būtiski sarežģīt iestādes darbu, tajā skaitā attiecībā uz budžeta piešķiršanu.

Likumsakarīgi, ka daudzās valstīs, pat Āzijā, Dienvidamerikā, Āfrikā, kur konkurences uzraudzības iestādes sākotnēji bija pakļautas kādas ministrijas pārraudzībai, likumdevējs aizvien biežāk šādu statusu atzīst par nepiemērotu, to mainot uz pilnīgu neatkarību. Diemžēl biežās politiskās varas maiņas dēļ aizvien nav izdevies panākt atbalstu Konkurences padomes statusa maiņai uz pilnīgu neatkarību.

Ja runājam par iekšējiem izaicinājumiem, tad vissāpīgākais ir saistīts ar pieaugošo lietu un tiesvedību sarežģītību, no vienas puses, un iestādes kapacitātes vājināšanos augstas darbinieku mainības dēļ, no otras. Tas īpaši iezīmējies pēdējos gados, kad Konkurences padomes aktivitātes veicinājušas pieprasījumu pēc iestādes darbiniekiem daudz labāk atalgotās darbvietās citās regulējošās iestādēs un juridiskajos birojos. Pārkāpumi kļūst kompleksāki, ierosinātās apjomīgās lietas nereti pārvēršas par megalietām, kuru izmeklēšanai vairs nepietiek ar individuālu darbu, kā tas bija laikā, kad sāku strādāt iestādē vairāk nekā pirms 15 gadiem. Vajadzīgs komandas darbs un jaunas prasmes – izpratne par digitālo pasauli, algoritmu funkcionēšanu u. tml. Tas nav viegli, slodze pieaug, un cilvēki aiziet. Saprotu un atzīstos, ka ar šo izaicinājumu man kā iestādes vadītājai nav bijis viegli sadzīvot.

Ar ko es lepojos

Atgriežoties pie pozitīvākas nots, pateicoties tieši sarežģītu lietu un tiesvedību izaicinājumiem, Konkurences padome ir pieredzējusi nepārtrauktu izaugsmi. Katru gadu mēs izvērtējam, vai esam gājuši uz priekšu, kādas inovācijas ieviesuši. Attīstība ir notikusi, un ar to es lepojos.

Konkurences padome kļuvusi atvērtāka, pieejamāka, būtiski samazinājusi birokrātiskos procesus. To atzinuši arī mūsu sadarbības partneri. Piemēram, 2018. gadā sabiedriskās domas pētījumā, kuru veicam reizi divos gados un kurā aptaujājam dažādas grupas, t.sk. uzņēmējus, respondenti Konkurences padomes darbībā visaugstāk vērtē to, ka ar iestādi ir viegli sazināties un darbinieki ir atsaucīgi.

Tas viss, protams, nav viena vadītāja, bet gan visas komandas nopelns. Augsti vērtēju universālos, talantīgos iestādes darbiniekus, kas papildus konkurences tiesību pārzināšanai ir dažādos tirgos iedziļinājušies tik pamatīgi, ka kļuvuši par zinošiem nozares ekspertiem, kuru teiktajā cieši ieklausās pat paši nozaru uzraugi ministrijās. Ir prieks strādāt ar kolēģiem, kas nāk ar jaunām iniciatīvām, attīsta radošumu un paver jaunus apvāršņus konkurences tiesību piemērošanā ne tikai Latvijā, bet pasaules mērogā.

Lepojos arī ar to, ka neesam palikuši inerti, redzot dažādu normatīvo aktu nepilnības vai tajos apzināti vai neapzināti pieļautas kļūdas. Jau minēju iestādes iniciatīvu – konkurences tiesību piemērošanu attiecināt arī uz publiskām personām, kurai bija milzīga pretestība no atsevišķu politiķu un pašvaldību lobiju puses. Mēs esam pamatīgi līdzdarbojušies arī nozaru un tirgu sakārtošanā, pastāvīgi sekojot likumu un noteikumu virzībai, kā arī daudzviet panākot konkurences procesus veicinošus grozījumus. Visus neuzskaitīšu, bet piemēru ir daudz – pašvaldību izdotu laikrakstu ierobežošana, atkritumu apsaimniekošana, farmācija, veselības aprūpe, publiskie iepirkumi, komunālie pakalpojumi, finanses un apdrošināšana, elektroniskie sakari, mazumtirgotāju un piegādātāju attiecības.

Lepojos, ka esam pierādījuši, ka arī neliela valsts iestāde var darīt nozīmīgas lietas un pieņemt visai sabiedrībai svarīgus lēmumus. Šo apgalvojumu apliecina vairāki argumenti. Piemēram, balstoties uz starptautiski atzītu OECD metodiku, aprēķināts, ka katrs Konkurences padomei piešķirtais budžeta eiro sabiedrībai atpakaļ dod 20 reizes lielāku ieguvumu.

To pierāda arī tas, ka Konkurences padomes darbs daudzkārt augsti novērtēts starptautiski. Pirmais nozīmīgākais sasniegums bija OECD Konkurences komitejas Biroja 2015. gadā sniegtais atzinums par Latvijas gatavību iestājai šai organizācijā. Latvijas konkurences politika un konkurences iestādes darbs tika novērtēts ar "teicami". Trīs gadus vēlāk, 2018. gadā, neraugoties uz jaunas dalībvalsts statusu, kā vienīgā no Austrumeiropas konkurences iestādēm tikām ievēlēti OECD Konkurences komitejas Birojā, tādējādi piedaloties konkurences tiesību prakses veidošanā un virzībā pasaules mērogā.

2015. gadā pirmo reizi iekļuvām un aizvien noturam savu pozīciju prestižajā starptautiskajā "Global Competition Review" efektīvāko konkurences iestāžu reitingā, kurā ierindoti tikai 38 valstu uzraugi no pasaules apmēram 140 konkurences iestādēm. ASV vadošie konkurences prāti V. Kovačičs (Kovacic), E. Foksa (Fox) u. c. min mūs par paraugu, no kā mācīties bijušās plānveida ekonomikas valstu konkurences uzraudzības iestādēm.

Paldies par to visu – gan kolēģiem, gan sabiedrotajiem.

Kas sagaida konkurences politiku drīzā nākotnē

Kā es raugos uz konkurences politikas attīstību nākotnē? Domāju, ka nozīmīgākie tuvākās nākotnes izaicinājumi ir saistīti ar norisēm ekonomikā pēcpandēmijas periodā. Protams, vēl ir pāragri prognozēt, kā ekonomika un konkurence attīstīsies pēc Covid-19 pandēmijas uzveikšanas, bet katra jauna dīkstāves diena palielina bažas par nākotni ekonomikas un konkurences kontekstā.

Tomēr viens ir skaidrs – jebkura krīze rada gan iespējas, gan draudus. Redzam, ka pašreizējā situācija daļai uzņēmumu dod jaunas iespējas – attīstīt inovācijas, ienākt tirgū kā jaunuzņēmumiem, it īpaši digitālajā sektorā. Tas ir ļoti pozitīvi, un sagaidāms, ka konkurence šajā jomā tikai pastiprināsies.

Vienlaikus pašreizējais ārkārtējais stāvoklis rada draudus daudzu uzņēmumu izdzīvošanai un veselīgai konkurences struktūrai tirgos. Konkurences vide Latvijā jau tā daudzos sektoros ir "plāna" koncentrācijas dēļ. Daudziem uzņēmumiem apturot darbību vai pat izejot no tirgus, koncentrācija var tikai pastiprināties. Koncentrēti tirgi rada uzņēmumus ar aizvien lielāku tirgus varu, jo tie nav ierobežoti kādu laiku turēt zemas cenas, lai pēc tam, kad konkurenti ir spiesti iziet no tirgus, piemērotu pārmērīgi augstas.

Pašlaik redzam pozitīvus piemērus, kur lielais pieprasījums pēc noteiktām precēm veicinājis efektīvu sadarbību starp tirgus dalībniekiem, lai nodrošinātu apjomīgas piegādes un preču pieejamību patērētājiem. Kā pagaidu pasākums tas noteikti ir apsveicams. Vienlaikus ir svarīgi, lai šādas sadarbības rezultātā neveidojas tirgus struktūras izmaiņas ilgtermiņā, kur konkurences spiediens vairs nepastāv un tiek ierobežotas patērētāju izvēles iespējas cenu, preču daudzveidības un kvalitātes ziņā.

Negatīvs scenārijs konkurencei var arī veidoties, ja ārkārtējā situācija pārmērīgi ieilgst. Paredzams, ka šāda scenārija gadījumā uzņēmējdarbība smagi cietīs un valsts var izvēlēties sniegt atbalstu vai priekšrocības konkrētiem, iespējams, stratēģiski nozīmīgiem, uzņēmumiem. Jāatgādina, ka iepriekšējā ekonomiskā krīze pēc 2008. un 2009. gada aktivizēja pašvaldību kapitālsabiedrību dibināšanu konkurences tirgos un ar to saistītu nevienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšanu, diskriminējot privātos uzņēmumus.

Visos iepriekš minētajos scenārijos Konkurences padomes pienākums ir vēl jo stingrāk raudzīties, lai tirgū neparādās pret konkurenci vērstas darbības jebkurā – uzņēmējdarbības un publisku personu kā lēmumu pieņēmēju – līmenī. Noteikti būs jāpievērš uzmanība valsts atbalsta vai citu priekšrocību piešķiršanas pamatotībai un vienlīdzīgai pieejai, lai nedeformētu konkurenci.

Tomēr arī bez pandēmijas izraisītās krīzes beidzamo gadu diskusijas konkurences jautājumiem veltītajos starptautiskajos forumos vedina domāt, ka konkurences politika visā drīzumā var piedzīvot būtiskas pārmaiņas. Tas saistīts ar dažās valstīs pieaugošo kritiku attiecībā uz to, vai konkurences politikas fokusēšanās uz patērētāju ieguvumu standartu nav par šauru, jo tai būtu jāveicina visas sabiedrības labklājība un ekonomikas izaugsme. Parādās jauni diskusiju temati – konkurence un vides ilgtspējība, industriālā politika un darbaspēka nevienlīdzība modernajā sabiedrībā, nacionālā konkurences politika un pārrobežu tirdzniecība. Globālisms un vienlaikus pieaugošais protekcionisms virknē attīstīto Rietumu ekonomiku atjauno diskusijas par nacionālo čempionu veidošanas pieļaujamību. Atskan pat aicinājumi restartēt konkurences politiku.

Izskatās, ka jauna pieeja nepieciešama arī apvienošanās regulējumam dinamiskajos tirgos. Tas pirmkārt skartu interneta uzņēmumu pārņemšanas izvērtējuma testu, lai tālejoši novērtētu lielo datu nozīmi un to, vai nenotiek tirgus varas koncentrēšana atsevišķu uzņēmumu rokās.

Piekrītu, ka konkurences uzraugi pasaulē vēl nepietiekami izprot izaicinājumus, ko uzņēmējdarbībai un konkurencei var radīt digitālā ekonomika un lielie dati. Arī Latvija nav izņēmums. Entuziasms un vēlme Konkurences padomē ir, bet iestādē katastrofāli trūkst resursu gan moderno tehnoloģiju un aprīkojuma, gan specifisku profesiju pārstāvju ziņā. Lai spētu risināt šos un citus kritiskos jautājumus, 2020. gadā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu nacionālajos tiesību aktos, t.sk. Konkurences likumā, jāpārņem t.s. ECN+ direktīva 2019/01. Tā paredz, ka visām ES konkurences iestādēm jābūt nodrošinātām ar nepieciešamajiem rīkiem efektīvai konkurences tiesību piemērošanai. Domājot par šīs direktīvas rašanās iemesliem un mērķiem, vistiešākajā veidā aiz tā visa redzu Latvijas Konkurences padomi, kas ir vistrūcīgākā no visām ES dalībvalstu konkurences iestādēm, bet ar ļoti lielu dūšu.

Un tas valstij būs gana nopietns izaicinājums – Konkurences padomei piešķirt resursus pilnvērtīgai funkciju izpildei. Lai arī Konkurences padomes un konkurences procesus valstī turpmāk vērošu no malas, es ļoti ceru, ka tas tiks izdarīts.

2012.–2020. gads skaitļos:

161 sodīts uzņēmums.

30 miljoni eiro – piemēroti naudas sodi.

18 miljoni eiro iemaksāti valsts budžetā, t.sk. pēc tiesvedību beigām. Par vairākiem lēmumiem aizvien turpinās tiesvedības.

35 konstatētas uzņēmumu aizliegtas vienošanās (24 no tām karteļu vienošanās).

15 konstatēti uzņēmumu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi.

133 izvērtētas uzņēmumu apvienošanās.

10 izvērtētas uzņēmumu atļautas vienošanās.

39 brīdinājuma procedūras par uzņēmumu aizliegtām vienošanām.

126 brīdināti uzņēmumi un fiziskas personas par aizliegtām vienošanām.

19 īstenotas pārrunu procedūras par mazākiem tirgus varas izmantošanas pārkāpumiem.

106 tirgos veikta uzraudzība.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form