Rūpes par dvēseles, ne tikai miesas veselību
Krīzes brīdī mēs esam aicināti vēl vairāk griezties pie Dieva, tāpat arī nodrošināt gan grēksūdzes iespējas, gan arī garīgo pavadību cilvēkiem, kuri griežas pie mums pēc konsultācijas un palīdzības, jo rūpes par dvēseles veselību ir vēl svarīgākas nekā rūpes par miesas veselību. Protams, miesas veselība ir svarīga, un mēs aicinām maksimāli respektēt valdības lēmumu un sadarboties ar to, bet vienlaikus ir jāapzinās tas, ka mūsu dzīves mērķis nav iekārtoties šeit, zemes virsū, ērti un uz mūžīgiem laikiem, jo tas nav iespējams. Mēs visi esam mirstīgi, un nomirsim agrāk vai vēlāk. Mūsu kā garīdznieku uzdevums ir palīdzēt jums sagatavoties šai pārejai cienīgi, lai ar tīrām sirdīm mēs pārkāptu šo dzīvības un nāves slieksni un lai mēs labi iekārtotos debesīs uz mūžību, bet nevis nokļūtu kaut kādā citā stāvoklī, kurā nebūsim laimīgi.
Līdz ar to mēs skatāmies šādā perspektīvā un mēs, bīskapi, bijām vienprātīgi par šo virzienu, un tā mēs uz priekšu centīsimies to arī darīt. Priesteri vienkārši individuāli turpinās svinēt dievkalpojumus, jo garīdznieku pienākums ir lūgties par mūsu tautu un valsti.
Bet šeit es gribētu vērsties pie Radio Marija klausītājiem, tātad arī pie citu draudžu locekļiem. Vēlos aicināt draudzes, nododiet šo ziņu saviem prāvestiem – šobrīd tehniskās iespējas ļauj diezgan vienkārši noorganizēt tiešraidi caur "Facebook" un "Youtube". Piemēram, šodien Siguldas draudze pulksten 12.00 nodrošina video signālu šajās platformās. Es aicinu, lai priesteri un draudzes, kur vien tas ir iespējams (un domāju, ka lielākajā daļā draudžu tas ir iespējams), lai noorganizē dievkalpojumu pārraidi šādā veidā.
Evaņģēlijs kā Dieva atbilde uz tautas slāpēm
Tagad pievērsīsimies šodienas Evaņģēlijam un šodienas lasījumiem, jo šeit ir vieta Dieva Vārda sludināšanai. Ielūkosimies tad Dieva Vārdā! Pirmais lasījums ir par to, ka Dieva tauta iet cauri tuksnesim. Viņiem trūkst ūdens, un tauta sāk kurnēt pret Mozu, sakot: "Kur tu mūs ved? Labāk mēs būtu palikuši tai Ēģiptē, jo mēs šeit nomirsim no slāpēm un bada!" Mozus sauc uz Kungu, un tauta saņem gribēto. Bet mēs zinām, ka tas nepaliek bez sekām, jo problēma bija tā, ka tautai trūka paļāvības uz Dievu. Dievs bija apsolījis tautai, ka par to gādās un ka nekas slikts ar viņiem nevar notikt bez Dieva ziņas. Līdz ar to šai situācijā Dievs pārbaudīja tautas paļāvību, tautas ticību. Es šeit, protams, gribu novilkt paralēles ar šodienas situāciju. Ja jau tas ir noticis, tad tajā visā ir kāds Dieva plāns.
Attiecībā par to, kāds ir Dieva plāns, to mums palīdzēs ieraudzīt šodienas Evaņģēlijs, kurā mēs redzam kādas situācijas aprakstu. Jēzus iet ar mācekļiem cauri Samarijai, un dienas vidū, kad ir ļoti karsts, viņš atrodas pie akas. Mācekļi ir aizgājuši uz ciematu meklēt ēdienu, bet viņš atrodas pie akas. Pie akas pienāk samariešu sieviete. Tātad tā ir sieviete, kura atnāk netipiskā laikā, jo dienas vidū tur nenotiek darbība. Pēc ūdens nāk vai nu no rīta, vai vakarā. Tas nozīmē, ka viņa gribēja tā kā "iešmaukt" neviena neredzēta, viņa nevēlējās komunicēt ar cilvēkiem. Acīmredzot tam viņai bija savs pamats, bet viņa ir pārsteigta, sastopot Jēzu, kurš ir jūds.
Kāpēc šī saruna bija šķietami neiespējama?
Jūdi uz samariešiem raudzījās ar nicinājumu, jo, atšķirībā no jūdiem, kuri apliecināja ticību un kuriem, viņuprāt, piemita "tīrā" ticība uz Jahvi, vienīgo Dievu, samariešiem šī ticība bija sajaukta ar lokālajiem kultiem. Samarieši bija atdalījušies no jūdu reliģijas, un pētnieki saka, ka daļa no viņiem bija Asīrijas okupācijas laikā piesūtītie citu, pagānu tautu pārstāvji. Vārdu sakot, samarieši tika uzskatīti par tādiem, kuriem ir sinkrētiska reliģija, respektīvi, kuriem ir gan ticība vienam Dievam, gan vienlaikus viņi pielūdza to, ko ebreji uzskatīja par elkiem. Tāpēc ebreji ar viņiem nesagājās, tas ir pirmkārt. Viņus uzskatīja par nešķīstiem, kas ir viena barjera, lai Jēzus varētu ar viņiem komunicēt.
Otra barjera – ortodoksāls jūds vispār nedrīkstētu sarunāties ar šādu sievieti, kur nu vēl prasīt, lai viņa kaut ko viņam iedod. Trauki, ko lietoja samarieši, skaitījās nešķīsti. Arī šī sieviete skaitījās nešķīsta, un, ja Jēzus viņai pieskartos vai otrādi, arī viņš būtu nešķīsts. Bet mēs redzam, ka Jēzus lauž tā laika barjeras, tā laika aizspriedumus. Viņš tos pārkāpj, par ko vēlāk brīnās arī mācekļi. Tomēr viņš vēršas pie šīs sievietes, sāk ar viņu sarunu un lūdz, lai viņa iedod dzert.
Saruna citā līmenī
Šeit ir paralēles Vecajā Derībā gan ar Ābrahama kalpu un Rebeku un vēl ir citas situācijas, kurās mēs redzam, ka vīrietis sastop sievieti pie akas. Arī Mozus, piemēram, tur satika Madiānas priestera meitas. Šajos paralēlajos gadījumos šī satikšanās beidzas ar laulībām. Bet kāda šeit ir atšķirība? Šajā gadījumā šī sieviete jau bija piecas reizes precējusies un vīrietis, ar ko viņa tagad dzīvo, nav viņas vīrs. Seši vīri, var teikt. Iznāk, ka Jēzus varētu būt kandidāts par septīto. Bet Jēzus pārnes visu dialogu pavisam citā līmenī.
No vienas puses, viņš saka: "Iedod man padzerties!" Viņa atsaka. Viņa izvairīgi atbild un nedod viņam šo ūdeni. Tad Jēzus pats viņai piedāvā ūdeni. Viņa sāk ieinteresēties, bet viņā vēl nav pilnas atvērtības un uzticēšanās Jēzum. Bet tikai tad, kad Jēzus atklāj viņai patiesību par viņas dzīves vēsturi un atklāj, ka viņai bijusi šie pieci vīri un sestais nav viņas vīrs, tad viņa saprot, ka lieta ir nopietna un ka caur šo cilvēku runā Dievs. Viņa saka: "Jā, tu laikam esi pravietis." Tad Jēzus turpina sarunu un sāk runāt par patieso reliģiju.
Mēs arī citā vietā Jāņa Evaņģēlijā redzam, ka Jēzus saka: "Kas ir izslāpis, lai nāk pie manis un dzer un no viņa iekšienes izplūdīs dzīvā ūdens straumes". Dzīvais ūdens Svētajos Rakstos – un to, protams, samariešu sieviete uzreiz nespēja saprast – nav ūdens kā tāds, lai arī dzīvais ūdens burtiskā nozīmē apzīmētu tekošu ūdeni, avota ūdeni, tādu ūdeni, kas nav sastāvējies. Šis dzīvais ūdens – tā ir Dieva atklāsme, tas ir Dieva Gars. Tā ir Dieva mīlestība, Debesu Tēva mīlestība. Jēzus ir pilns ar šo mīlestību, viņš šo mīlestību nes sevī, viņš šo Garu nes sevī. Viņš šo mīlestību izlej pār tiem, kuri atver viņam savu sirdi un ietic viņam. Viņš šiem cilvēkiem dod arī savu Garu. Tātad no viņa iekšienes izplūdīs dzīvā ūdens straumes.
Laimes meklējumi
Tātad šī sieviete bija meklējusi laimi, nomainot vīrus vienu pēc otra, jo viņā bija neizsmeļamas, neremdināmas slāpes pēc mīlestības. Viņa cerēja, ka šie vīrieši slāpes apmierinās, bet, kā redzam, jo tālāk viņa gāja, jo trakāk palika. Beigās viņa bija sapratusi, ka ar šo sesto viņa nemaz negrib stāties laulības saitēs, labāk mēģināt tāpat.
Patiesībā šī samariešu sieviete ir mūsdienu Rietumu civilizācijas vidējā statistiskā cilvēka prototips, kurš meklē laimi un bieži vien, ja tā ir sieviete, tad bieži maina vīrus, ja vīrietis, tad bieži maina sievas. Un beigās, jo tālāk cilvēks iet, jo tukšāks paliek. Tāpēc nereti rodas šī nepieciešamība pēc antidepresantiem. Pirms pāris dienām dzirdēju, ka par antidepresantiem izdod vairāk naudas, nekā par visām citām zālēm kopā ņemot, vismaz attīstītajās valstīs.
Tātad ir kaut kāds tukšums, kas nozīmē, ka cilvēks meklē dzīvo ūdeni, bet nemeklē to tur, kur tas atrodas, nemeklē Jēzus Kristus personā, nemeklē to, kā piepildīties ar Dieva Garu. Tad, protams, ir šīs problēmas. Tātad šis Dieva Vārds mums norāda dzīves virzienu. Tas dod mums atbildi uz jautājumu par to, kas ir spējīgs apmierināt mūsu sirds dziļākās slāpes.
Tad, ja mēs esam dzēruši šo dzīvo ūdeni, tad mūsos vairs nebūs panisku baiļu, sastopoties ar koronavīrusa izraisīto situāciju vai dažādiem citiem satricinājumiem. Protams, mūsu dzīvībai un šīs zemes dzīvei ir vērtība, un tā ir augstu jāvērtē, jādara viss saprāta robežās iespējamais, lai tā turpinātos, veselība būtu kārtībā un mēs arī citu veselībai nenodarītu kaitējumu. Tāpēc valdības norādījumi ir respektējami. Bet mums kā ticīgiem cilvēkiem ir būtiski apzināties, ka svarīgākais ir parūpēties par savas un mūsu līdzcilvēku dvēseles veselību.
Tāpēc tas, ko es pašā sākumā teicu – mūsu, garīdznieku, uzdevums ir nodrošināt jums dvēseles aprūpi šajos jaunajos, ekstremālajos apstākļos. Pirmām kārtām, mēs to darīsim caur mediju starpniecību, bet, ja kādam ir vajadzība, mēs centīsimies nodrošināt gan grēksūdzes iespēju, gan individuālu komūnijas pieņemšanas iespēju, gan slimnieku sakramentu, gan visu pārējo. Mēs esam jūsu rīcībā, lai jums kalpotu!
Lai Dievs jūs stiprina un lai svētī šajā grūtajā pārbaudījumu laikā! Lūdzieties par Latviju, par to, lai Dievs dāvā savu aizsardzību pret šo pandēmiju! Lūdzieties arī par priesteriem un bīskapiem, lai viņiem ir drosme palikt savās vietās un kalpot, nebēgt no kaujas lauka! Lūdzieties arī par mūsu valdību, par parlamentu, lai Dievs dod viņiem gudrību pieņemt pareizos lēmumus – lai tie ir adekvāti, lai tie nav pārspīlēti, lai tie ir samērīgi, lai tie nedz nokavē, nedz apsteidz to procesu, kurā esam šobrīd iekšā! Lai Dievs jūs visus svētī un stiprina, dārgie brāļi un māsas.
__________________________________
*Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna viņa svētdien, 15. martā, vadītajā svētajā misē Rīgas sv.Jēkaba katedrālē, kas tika translēta "Radio Marija Latvija". Uzrunas teksts pirmpublicēts Rīgas arhidiecēzes portālā "katolis.lv".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
