Svetlana Jesiļevska: Ko mēs saprotam ar 'inovācijām'?
Foto: Shutterstock

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veiktā apsekojuma par inovācijām Latvijas uzņēmumos dati rāda, ka, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, 2012.–2014. gadā inovatīvi aktīvo uzņēmumu īpatsvars samazinājās par 4,9%. Tehnoloģiskās inovācijas ieviesa 60,2% rūpniecības un 47,9% pakalpojumu nozares uzņēmumu, bet netehnoloģiskās inovācijas ieviesa 39,8% rūpniecības un 52,1% pakalpojumu nozares uzņēmumu. Pēc CSP datiem, 2014. gadā izdevumi tehnoloģiskajām inovācijām bija 185 miljoni eiro. No tiem 77,7% tika novirzīti jaunu iekārtu, mašīnu, datortehnikas un programmatūras iegādei, bet 11,6% – pētniecības darbiem uzņēmumā. Tas liecina par to, ka Latvijas uzņēmumi lielākoties pārpērk izgudrojumus, kurus izstrādājuši citi, un mazāk koncentrējas uz pētījumiem un jaunu tehnoloģiju radīšanu.

Saskaņā ar statistikas datiem inovatīvās aktivitātes ziņā Latvija ievērojami atpaliek no citām ES dalībvalstīm. Kā rada 2017. gada Eiropas inovācijas rezultātu pārskats, Latvija ir mērenā novatore, jo tās rezultāti ir zem ES vidējiem. Viens no galvenajiem informācijas avotiem par inovācijām, kas tiek izmantots Eiropas inovācijas rezultātu pārskatā, ir apsekojumi par inovācijām uzņēmējdarbībā, kas ir veikti katrā ES dalībvalstī. Tie nodrošina kvalitatīvus un kvantitatīvus datus par inovatīvām aktivitātēm un par dažādu inovāciju veidu veiksmīgu ieviešanu tirgū.

Daudzi uzskata, ka Latvija ir daudz inovatīvāka valsts, nekā liecina statistikas dati, un Latvija var lepoties ar vairākiem izciliem inovatīviem uzņēmumiem arī starptautiskā līmenī. Rodas iespaids, ka statistika neuzskaita visus inovatīvos uzņēmumus Latvijā. Viens no iemesliem ir tas, ka apsekojums par inovācijām Latvijā ir izlases apsekojums, kurā netiek ietverti mikrouzņēmumi un netiek aptvertas visas nozares. Teorētiski inovācijas var tikt ieviestas jebkurā ekonomikas sektorā.

Savukārt apsekojums par inovācijām Latvijas uzņēmumos aptver tikai konkrētas nozares, proti: rūpniecība – ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde; apstrādes rūpniecība; elektroenerģija, gāzes apgāde, siltumapgāde un gaisa kondicionēšana; ūdens apgāde; notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošana un sanācija; pakalpojumi – vairumtirdzniecība, izņemot automobiļus un motociklus; transports un uzglabāšana; informācijas un komunikācijas pakalpojumi; finanšu un apdrošināšanas darbības; arhitektūras un inženiertehniskie pakalpojumi; tehniskā pārbaude un analīze; zinātniskās pētniecības darbs; reklāmas un tirgus izpētes pakalpojumi.

Rodas jautājums: vai citās nozarēs inovāciju nevar būt? Reāls inovāciju piemērs frizētavā – kompānija "Panasonic" izstrādāja robotu, kas izskatās kā parasts friziera krēsls. Kad cilvēks sēž krēslā un atliec galvu virs izlietnes, robots mazgā matus ar šampūnu, masējot to ar 24 "pirkstiem", izskalo un žāvē matus ar fēnu. Līdzīgi veikalā var tikt izmantots robots pārdevējs vai mākslas salonā robots mākslinieks. Tātad paliek vairākas nozares, kurās inovācijas potenciāli var tikt ieviestas, bet statistikā tās netiek uzskaitītas.

Inovācija būtībā ir kaut kas oriģināls, jauns un svarīgs, kas parādās tirgū vai sabiedrībā, bet vai Latvijas uzņēmēji, kas ir respondentu lomā, statistiķi, kas veic apsekojumu par inovācijām, un dažādas datu lietotāju kategorijas (ekonomisti, zinātnieki, politiķi, sabiedrība) vienādi uztver inovāciju?

LR Zinātniskās darbības likumā inovācija tiek skaidrota kā "jaunu zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas jomas ideju, izstrādņu un tehnoloģiju īstenošana produktā vai pakalpojumā". Citiem vārdiem, ar inovāciju saprot jaunu produktu vai pakalpojumu un jaunu tehnoloģiju ieviešanu uzņēmumā.

LIAA balvai kategorijā "Inovatīvākais produkts" var pieteikties komersants, kurš ir radījis jaunu, uz zināšanām balstītu produktu (vai pakalpojumu), kas ir ievērojami pārāks salīdzinājumā ar agrāk ražotajiem un/vai citiem tirgū piedāvātajiem produktiem. Ar produktu saprot gan atsevišķu produktu, gan saistīto produktu līniju. Tātad LIAA konkursā inovācija ir tikai jauns produkts vai pakalpojums.

Savukārt statistiķi veic apsekojumu par inovācijām Latvijas uzņēmumos pēc Oslo rokasgrāmatas definīcijas. Statistiķu izpratnē inovācija ir "jauna vai būtiski uzlabota produkta (preces vai pakalpojuma) vai procesa, jaunas tirgdarbības metodes vai jaunas organizatoriskas metodes ieviešana uzņēmuma praksē, darba vietas organizācijā vai ārējās attiecībās".

Salīdzinot šos trīs inovāciju skaidrojumus, var konstatēt, ka definīcija, uz kuru balstās statistiķi, vācot informāciju par inovācijām Latvijas uzņēmumos, ir daudz plašāka, jo tajā ar inovāciju saprot gan jaunu produktu vai pakalpojumu, gan jaunu ražošanas procesu, gan jaunu tirgdarbības metodi, gan jaunu organizatorisko metodi uzņēmumā.

Respondentiem statistikā izmantotā inovāciju definīcija rada vairākus jautājumus:

  • Kā atšķirt četrus inovāciju veidus?
  • Kā novērtēt, cik būtiski ir uzlabots produkts vai process?
  • Vai organizatoriskās izmaiņas uzņēmumā ir pietiekoši lielas, lai tās varētu uzskatīt par inovāciju?
  • Vai citā uzņēmumā izstrādāta ražošanas tehnoloģija, ko ievieš uzņēmums, ir inovācija? Utt.

Respondentiem grūtības uztvert statistikā izmantoto inovāciju skaidrojumu rodas gan inovāciju koncepcijas pārpratumu dēļ, gan arī inovāciju procesa sarežģītības un dinamisma dēļ, rezultātā respondenti subjektīvi vērtē sava uzņēmuma inovativitāti. Uzņēmējiem vieglāk uztverams būtu šāds inovāciju skaidrojums: inovācija ir jauns produkts vai pakalpojums, kas tiek realizēts tirgū.

Latvijas statistiķiem, ekonomistiem, uzņēmējiem atšķiras inovāciju koncepcijas izpratne, un rezultātā rodas neprecizitātes inovāciju statistiskajā uzskaitē. Bez šaubām, vienlīdzīga uztvere, kas ir inovācijas, gan statistiķu, gan respondentu, gan datu lietotāju vidū būtiski uzlabotu statistikas par inovācijām kvalitāti Latvijā. Bet vai ir iespējams vienoties par vienu jēdziena "inovācija" skaidrojumu? Visdrīzāk, nē, jo atkarībā no mērķa, konteksta un citiem faktoriem jēdziena "inovācija" uztvere mainās.

"Inovācijas" mūsdienās interpretē dažādos veidos. Rodas jautājums – vai var novērtēt un izmērīt to, ko nevar viennozīmīgi izskaidrot? Jautājums "Vai ir iespējams izmērīt inovācijas?" piesaista uzņēmēju, politiķu, zinātnieku un investoru uzmanību. Mūsdienās ir vairāki rādītāji, kuru mērķis ir novērtēt ieguvumus no inovāciju procesa, resursus, kas ir nepieciešami inovāciju radīšanai, un procesus, kurus īsteno no inovāciju radīšanas līdz inovāciju realizācijai tirgū. Inovācija aptver plašu darbību un procesu klāstu: izglītība, zinātne, pētniecība, šo jomu finansējuma apjoms un stabilitāte, prasmes un iemaņas, radošums un zināšanu nodošana, tirgus lielums un pirktspēja, uzņēmējdarbība, sadarbības tīkli un konkurence.

Politiķiem svarīgs jautājums ir – kā neinovatīvus uzņēmumus pārvērst par inovatīviem? Lai stimulētu uzņēmumu inovatīvās spējas, ir nepieciešams saprast, ar kādiem šķēršļiem saskaras potenciāli inovatīvie uzņēmumi. Apsekojuma par inovācijām Latvijas uzņēmumos jautājumi koncentrējas uz inovatīviem uzņēmumiem. Rezultātā politiķiem trūkst informācijas par to, kāpēc Latvijā ir tik augsts neinovatīvo uzņēmumu īpatsvars. Varbūt noderīgi aptaujāt neinovatīvos uzņēmumus ar mērķi noskaidrot faktorus un šķēršļus, kas kavē inovāciju ieviešanu?

Informatīvais nodrošinājums ir svarīgs Latvijas inovāciju sistēmas funkcionēšanas faktors mūsdienu strauji mainīgajā, vairāk savstarpēji atkarīgajā pasaulē, produktīvie politikas lēmumi prasa uzticamu, salīdzināmu un saprotamu statistisko informāciju. Statistika palīdz pamatot politikas izvēli, prognozēt nākotni, uzraudzīt politikas īstenošanu. Pie informatīvā nodrošinājuma var pieskaitīt arī sabiedrības inovāciju būtības izpratnes veicināšanu, inovāciju procesa svarīguma izpratnes atsvaidzināšanu, inovāciju statistikas vākšanas un apstrādes metodoloģijas lietošanu pareizai inovāciju statistikas interpretācijai, inovāciju statistikas izmantošanu valsts inovāciju politikas plānošanai un novērtēšanai.

Kāpēc inovāciju rādītāji ir svarīgi valsts līmenī? Mūsdienās tehnoloģiskās inovācijas ir viens no galvenajiem ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes virzītājspēkiem, šajā kontekstā svarīgi ir spēt novērtēt inovācijas nacionālā mērogā. Inovāciju atbalsta politikai jāpamatojas uz pierādījumiem, tādēļ ir pilnībā jāzina problēma vai tēma, kas tiek risināta. Inovāciju aktivitāti raksturojošie rādītāji dod iespēju labāk izprast inovācijas un to saistību ar ekonomisko izaugsmi, salīdzinājumā vērtēt dažādu valstu inovāciju rezultātus.

Cik inovatīva ir valsts kopumā? Kāds valstī ir tehnoloģisko un netehnoloģisko inovāciju apjoms? Kādi ir galvenie faktori, kas kavē inovāciju aktivitāti? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem atbildi var saņemt, analizējot inovācijas raksturojošos rādītājus. Inovāciju aktivitāti raksturojošie rādītāji ir instrumenti, ko izmanto, lai novērtētu parādību, apkopotu parādības īpatnības, uzsvērtu to, kas notika realitātē, un pamatotu pieņemtos lēmumus, kas ir saistīti ar inovatīvu produktu vai procesu, jaunu tehnoloģiju vai inovāciju sistēmu valstī.

Vai uzņēmēji izmanto inovāciju rādītājus? Jā, piemēram, kad uzņēmumi pieņem stratēģiskus lēmumus, kas saistīti ar jaunu tirgu apgūšanu vai jaunu pakalpojumu un produktu rādīšanu un ieviešanu, tad šie lēmumi pamatojas uz lielu inovāciju rādītāju kopumu. Šajā kontekstā zemas kvalitātes inovāciju raksturojošie rādītāji nesniedz objektīvu informāciju, uzņēmums neefektīvi izmanto tā rīcībā esošos resursus, iegūst mazāku peļņu no ieguldījumiem inovācijās.

Eksistē arī citas ar statistikas rādītājiem nesaistītas nepilnības, kas ietekmē zemo inovāciju līmeni Latvijas uzņēmumos. Piemēram, vāja bāze inovāciju radīšanai, sadarbības un dialoga trūkums starp uzņēmējiem, zinātniekiem, izglītības sistēmu un valdību, mazs Latvijas iekšējā tirgus apjoms, līdz ar to uzņēmējiem ir grūtības uzkrāt kapitālu zinātniskiem pētījumiem, un citi faktori.

Comment Form