25. marts
Klusajā sestdienā, 1989. gada 25. martā, dienā pirms Lieldienām, sākās mana vēsture. Nē, tā nav nedz mana fiziskā, nedz mana garīgā dzimšanas diena. Tā ir diena, kad sapratu, ka laiks ir bijis pirms manis un būs pēc manis, ka laiks "attiecas arī uz mani". Varētu sacīt, ka labs sasniegums "mūžīgā" un tolaik "it kā" brūkošā komunisma valstī, – tam fonā "sarkani" skolotāji, kas vēlāk visi kā viens izrādījās "sarkanbaltsarkani", mācību grāmatas ar saturu gan par piecgades svarīgumu, gan par Raini kā ģēniju un komunālā dzīvokļa tikai krievu valodu zinošie arvien tramīgākie kaimiņi.
Todien manā pieredzē jau bija izstāvētā garā rinda un "spaidīšanās" pārpildītajā izstādē "Latvija starp diviem pasaules kariem", kuru telpās Rīgas (Pionieru) pilī sadarbībā ar Vides aizsardzības klubu organizēja Latvijas PSR Vēstures muzejs (skatīt par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturi). Neatminos, vai apmeklējums notika 1988. gada nogalē vai 1989. gada sākumā. Toties zinu, ka no 1989. gada janvāra apmeklēju vienu no pirmajām Latvijā oficiāli atļautajām "Svētdienas skolām" Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. Tobrīd izstāties no Vladimira Ļeņina Vissavienības Pionieru organizācijas neviens (vēl) neprasīja, tomēr pārāk savienojamas šo divu "organizāciju" aktivitātes nešķita nedz toreiz, nedz tagad.
Manā ģimenē par vēsturi, ja vispār runāja, tad tikai "zīmēs" – tās atšifrēt man neveicās. Skaidrs, ka 1987. gada notikumi pie Brīvības pieminekļa Rīgā (skatīt Latvijas Nacionālā arhīva virtuālo izstādi "Brīvības piemineklis. 1935-2015"), Latvijas Televīzijas raidījums "Labvakar" no 1988. gada (skatīt rakstu apkopojumu virtuālajā enciklopēdijā "Barikadopēdija"), kā arī Latvijas Tautas frontes dibināšana 1988. gada 7. un 8. oktobrī, t.sk. laikraksta "Atmoda" iznākšana, "vēstures baltos plankumus" sāka aizkrāsot ne tikai manā ģimenē, bet visā tā laika Latvijas (PSR) sabiedrībā. Toreiz "šoka terapijai" gāja cauri daudzas PSRS tautas, taču, kā redzam vēl 21. gadsimta trešajā desmitgadē, ne visas izdarīja nepieciešamos secinājumus.
Kas īsti noticis 1949. gada 25. martā, sapratu 1989. gada 25. martā. Kā sadzīviski mēdz sacīt, "viss nostājās savās vietās". Jāatgādina, ka tolaik nebija interneta sniegto izzināšanas iespēju "klikšķa attālumā" (skatīt gan Latvijas Valsts arhīva apkopojumu "Latvijas iedzīvotāju 1949. gada 25 marta deportācija", gan "Nacionālajā enciklopēdijā" Dainas Bleieres rakstu "1949. gada 25. marta deportācija Latvijā"). Ne jau uzreiz, tomēr vēlāk faktu zināšanas par izsūtīšanu palīdzēja labāk saprast arī attiecību (vai, tieši otrādi, neattiecību) peripetijas radinieku starpā. Tik bieži runājam par nolaupītajiem gadiem, turību un iespēju izglītoties, bet teju nemaz, it kā distancējoties, par daudziem sagrauto garīgo veselību (vienkāršāk sakot, "sabeigtajiem nerviem"). Turklāt ne mazāk svarīgi ir pārdomāt arī izvēlētos aprakstošos vārdus – no teju maigās un sadzīviskās "izsūtīšanas" līdz latīniski striktajai "deportācijai", t.sk. oficiālajam 25. martam kā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai. Tas nav nekāds jaunums – vārdiem ir nozīme, un ne tikai kara Ukrainā kontekstā.
Tagad šķiet neticami, ka padomju vara tomēr atbalstīja "staļinisko represiju upuru piemiņai veltītu gājienu un sēru mītiņu Brāļu kapos" (skatīt "Latvijas Vēstneša" publikāciju "Par 1989. gada 25. marta manifestāciju"). Arvien to atceros kā klusāko no Klusajām sestdienām manā līdzšinējā dzīvē. Būt tīnim un doties pa Ļeņina ielu (mans maršruts sākās Dzirnavu ielā), lai pieminētu staļinisma upurus, nevis slavinātu ļeņinismu kā 1. maijā vai 7. novembrī, – tas vien, šķiet, ir provokatīvi. Tomēr tieši tādā veidā – ar klusumu, pacietību un neatlaidību – pašai sabiedrībai "pierodot" pie domas, ka pārmaiņas ir iespējamas, izdevās atgūt Latvijas valstisko neatkarību (un toreiz tas nebūt nebija pašsaprotami).
Mājas "Dūmlogi"
Dzīve komunālajā dzīvoklī – Rīgā, Dzirnavu ielā 60, dzīvoklī 7II – nebija šausminoša, tomēr arī ne tik romantiski bezrūpīga, kā varētu šķist, skatoties grupas "Remix" dziesmas "Komunālais blūzs" (Māras Zālītes vārdi, Aivara Hermaņa mūzika) videoklipu (autors Jānis Rušenieks) ar Igo "galvenajā lomā". Jāatzīst, ka starp daudzajiem padomju cilvēku sapņiem (vismaz pilsētās) stabilu vietu ieņēma sapnis par "savu dzīvojamo platību". Tiesa, ja turpinātos PSRS, visdrīzāk, tā paliktu kā nesasniedzama utopija, kurā "cīņa par apsēšanos uz kopējā poda" aizmirsusies kā ļauns murgs, bet virtuve bez "svešām sejām" un pašam "sava" gāzes plīts riņķa ir laimības iemiesojums.
Padomju iekārtas (tolaik vārdi "okupācijas vara" nebija tik ierasti) pastrādātās neģēlības nāca gaismā viena pēc otras. 1989. gada 25. marts bija simbolisks, jo panāca, ka vēsturiskais un slepenais netaisnīgums var mainīties uz vēsturisku un publisku taisnīgumu, kas savukārt var sākt "iemiesoties" konkrētās izpausmēs (masveidīgā represēto reabilitācijā, īpaša statusa piešķiršanā un simboliskā rīcībā ar atvieglojumiem sadzīvei, piemēram, braukšanas sabiedriskajā transportā bez maksas). Līdzās simbolismam daudziem ne mazāk svarīga bija apjausma par ģimenei reiz piederējušo, bet vardarbīgi atņemto un arvien tolaik svešās rokās esošo īpašumu (nav būtiski, cik lielu).
Kaut kad, iespējams, starp 1989. un 1990. gadu, ģimenes sarunās parādījās vārdu salikums "mājas "Dūmlogi"". Ne gluži simbols leiputrijai, tomēr fiziska vieta kā saikne starp tiem, kas palikuši izsūtījumā Sibīrijā, tiem, kas devušies trimdā II pasaules kara izskaņā, un tiem, kas turpinājuši dzīvot Latvijas PSR. Godīgi sakot, neiespējama misija.
Mājas "Dūmlogi", kas daudzus gadus kalpoja par kaut ko līdzīgu kopmītnei vietējās govju fermas darbiniekiem, pilnīgi noteikti vairs nebija romantikas apvīta dzīvesvieta ar ķiršu dārzu, ābelēm un 30 slaucamām govīm. Tā bija kļuvusi par vietu ar tādiem iemītniekiem, kas savus mēslus noglabā jumta pažobelēs, norok netālajos krūmos un, ja kaut kas nepatīk, nodedzina pirtiņu vai "principa pēc" neatjauno kūts jumtu. Tiem, kas "brīvprātīgi piespiedu kārtā" ir bijuši iesaistīti denacionalizētu vai pēc padomju okupācijas mantotu (iegādātu) īpašumu sakārtošanā, šādi atklājumi nav sveši. Man ir aizdomas, ka līdzīgi ir visā Latvijā. Tāpēc, kad dzirdu par to, ka kāds okupācijas laikā ir "cīnījies" par Latvijas brīvību, es kļūstu "aizdomīgi domīgs" – interesanti, par ko gan sapņoja tie padomju latvieši, kas okupācijas laikā dzīvoja un "saimniekoja" mājās "Dūmlogi". Man ir pieņēmums, ka viņiem, kas bija spiesti tās pamest pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ne mirkli neienāca prātā, kāds darbs jāiegulda, lai "puslīdz" sakoptu atstāto un atbrīvotos no neticami bagātā "kultūrslāņa".
Pateicoties glancētajiem žurnāliem, kas veltīti laukiem un mājām tajos, iluzorā dzīve laukos jeb pasaule "ārpus Rīgas" atstāj nospiedumus daudzu mobilo telefonu "spaidītāju" prātos. Ja par stāstītāju izvēlēts kāds atpazīstams "stilīgs pārītis", tad nepavisam negribēsies domāt par sviedriem, dažādu kukaiņu kodumiem, pelēm un citiem zvēriem sliekšņa tuvumā. Šādā "dienaskārtībā" svarīgākie nebūs jautājumi par logu nomaiņu, lai apstādinātu "vēja viesošanos", par dziļurbumu, lai būtu ūdens, vai visu elektrības vadu nomaiņu, lai "nesāk degt". Un kur nu vēl par uzticamu krāšņu mūrnieku, kas labi padarītu darbu vai dotu uzticamu padomu, nevis "prasti uzmestu". Zināšanu trūkums atjaunošanas darbos, nenoliedzami, ir kompensējams ar paļaušanos uz vietējo meistaru godaprātu, tiesa, ja vien viņi (varbūt un iespējams) nav tie paši padomju latvieši no laika pirms vairāk nekā 30 gadiem.
Māju "Dūmlogi" stāsts nav tikai par vietu, kas reiz sākusies un, jābūt reālam, reiz arī noslēgsies. Svarīgākā nianse ir vārdā "reiz", jo, par laimi, nav zināms, kad. Un tāpēc ir patīkami lasīt minējumu, ka tagadējo māju "Dūmlogi" vietā iedomātie senči (lai arī kas viņi nebūtu – tāpat izklausīsies pēc pasakas) ir saimniekojuši jau pirms vairāk nekā 400 gadiem (skatīt Turaidas muzejrezervāta izdevniecībā "Zinātne" klajā laistās grāmatas "Vidzemes 1624./1625. gada arklu revīzija. Turaidas, Krimuldas un Siguldas pilsnovadi" 289.–290. lpp.). Ja veido laika nogriezni ar šādu mērogu, tad uzskaitīt grūtības nav pat vēlēšanās. Ja izturēja senči, tad jāiztur arī 2023. gadā. Mums visiem.
Okupācijas sekas
Runājot par okupācijas sekām, visai bieži ir dzirdēti vārdi "aprēķināt" un "piestādīt rēķinu". No vienas puses, tas ir nepieciešami – sakārtota saimniecība nozīmē, ka ir zināms, ko laupītāji nozaguši. No otras puses, ļoti jācer, ka šāda "rēķināšanas spēle" nekļūs par ikdienas parādību, kad pie katras mazākās neatrisinātās problēmas skanēs vārdi: "Nu jā, okupācijas sekas..." Pati ideja, ka pie Latvijas – mūsu pašu valsts – problēmām arī 30 gadus pēc faktiskās neatkarības atjaunošanas arvien ir vainojams "ķeriet zagli", vedina domāt, ka tās jau ir okupācijas sekas – un nevis makā (valsts budžetā), bet domāšanā.
Iespējams, ka nosaukums "PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai" ir garākais no kādai Latvijas valdības komisijai piešķirtajiem. Tomēr jāatzīst, ka tās paveiktais (pētījumi, grāmatas) noderētu daudziem, t.sk. tiem, kas ik pa laikam "gremdējas nostalģijā" par "zaļāku" zāli jaunībā, kas pagājusi padomju okupācijā. Protams, jaunībā zāle bija "viszaļākā", bet varbūt nenāktu par ļaunu "pieslēgt dzīves pieredzi" un saprast, ka nekādas krāsas "sarkano okupāciju" nepadarīs par "jauki pavadītiem" teju 50 gadiem.
Arvien no jauna gan rakstos, gan mutiski izskan cerība, ka jāpaiet bībeliskajiem 40 gadiem, tā saucamajai simboliskajai Mozus vadītajai "klejošanai" pa tuksnesi, lai beidzot būtu, "kur laimē diet". Skan skaisti, bet kurš gan ir tas Latvijas Mozus un kur būtu tas Latvijas tuksnesis? Simbolu spēks ir to spējā darboties arī praktiski. Kā zināms no tradīcijas, pats Mozus Apsolītajā zemē neiegāja, bet Latvijas mozi ne vien paši "caur ārzonām" virzās uz nākamo laimību, bet arī savus bērnus vēlas nodrošināt ar siltu un stabilu vietu, ja ne nākotnē, tad vismaz Saeimā. Un šiem moziem taču ir piekritēji un atbalstītāji.
Tāpēc ir pamatīga skepse, ka tauta, kura "arvien skatās Ēģiptes virzienā", kura arvien domā, "ja tev ir valsts budžeta finansējums, tad valdībai pretī nerunā", kura arvien ievēlē "tikumīgus, bet koruptīvus" elementus, tā pēkšņi mainīsies. 2023. gadā Latvijā galvenās okupācijas seku izpausmes ir nevēlēšanās un bieži arī nespēja mainīt domāšanu. Kā mēdz teikt garīgās dzīves lietpratēji, tad te var palīdzēt tikai lūgšana un gavēnis. Patiešām? Jā, patiešām būšu kaut ko sajaucis – patērētāju sabiedrības laikmetā labāk runāt par patēriņu.
Skumjā izskaņā
Pirms kāda laika kādas partijas kāda deputāte devās apmeklēt kādu muzeju un "dikti" vēlējās mums to parādīt. Kādā brīdī man šķita, ka atkal esmu 1989. gadā, laikā, kad Latvijā daudziem tūkstošiem nebija ne jausmas, "ko tie latvieši grib", bet bija "ļoti skaidrs", ka "tāpat vien jau nevienu neizsūtīja". Tiešām? Manai mātei 1949. gada 25. martā nebija pat divi mēneši, un tomēr viņa tika izsūtīta kā tautas ienaidniece. Diemžēl, bet man ir aizdomas, ka daudziem šādi fakti arvien vēl "neskaitās". Visdrīzāk, nav vienas perfektas "receptes", kā mācīt vēsturi. Šķiet, pirmais solis būtu to vispār mācīt, t.sk. tādās skolās, kurās šobrīd mācās kādas nākamās deputātes, kuras pilnīgi noteikti atkal dosies uz kādu muzeju un "dikti" vēlēsies mums to parādīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
