Daudzi ir pārliecināti (tiesa, bez mazākā pamatojuma), ka tiem nav un nevar būt nekā kopīga. Tā domā gan daudzas homoseksuālas personas, gan daudzi katoļi. Tomēr 2021. gada augusts atšķirībā no citiem gadiem tos ir savedis kopā gan tāpēc, ka "Baltijas praids" šoreiz notiek augustā, gan tāpēc, ka augusts ir katoļiem nozīmīgās svētceļojumu uz Aglonu tradīcijas laiks. Šoreiz abas aktivitātes notiek vairāk vai mazāk virtuāli, taču manā dzīvē to iespaids ir ļoti reāls.
Kas pirmais – katolis vai homoseksuāls?
Neesmu dzimis nedz reliģiskā, nedz arī homoseksuālā ģimenē. Lai arī, lūkojot kaut vai teorētiski, reliģisku vidi varēja uzturēt (vai vismaz mēģināt) pat PSRS okupācijas laikos (un gana daudzi to darīja), tomēr manas ģimenes gadījumā tas tā nebija. Pat daudzu minētie "slepenie Ziemassvētki" pie mums parādījās tikai 1980. gadu beigās ar ātrāku eglītes uzstādīšanu pirms Jaunā gada (tiešām svinēšanas). Tas bija tāds "attālinātais protestantisms", jo "visi latvieši taču ir luterāņi". Par homoseksuālu ģimeni – piedodiet, sarkasms vistīrākais. Tikai ne manas ģimenes, kas dzīvoja komunālajā dzīvoklī un proletāriskās noskaņās, gadījumā. Protams, katrā sarkasmā ir arī daļa patiesības. No vienas puses, nav tāda jautājuma, kuru neietekmētu ģimene (vai dzīves pirmie padsmit gadi), no otras puses, nav tāda jautājuma, kuru nevarētu "apstrādāt" un "koriģēt", lai to dzīvotu citādi.
Kā zināms, viss ir vienkārši tikai pieņēmumos un citu dzīvē. Piemēram, reliģiskos uzskatus, t.sk. katoliskos, un līdz ar to dzīvesveidu var gan mainīt, gan "optimizēt", gan ignorēt vai, beigu beigās, no tiem atteikties. Bet tā nav ar seksuālo orientāciju – to neizvēlas un no tās neatsakās. Ģimenes "padome" nepiedāvā un neieaudzina seksuālo orientāciju (jā, taisnība, ietekmē uzvedības modeli). Tiesa, liela daļa planētas, t.sk. katoļu, stūrgalvīgi arvien uzskata, ka tā ir apzināta (brīva) izvēle. Un ne tikai – daudzu uzskatos pastāv pieņēmums, ka var "izārstēties" teju kā no alkoholisma. Protams, ģimene var audzināt pēc "standarta" – puikas dara šādi, bet meitenes tādi –, taču ārējo rīcības modeli var iemācīties, pieņemt un "notēlot", tomēr to būs grūti vai pat neiespējami padarīt ar iekšējo (patieso).
Precizitātes labad ir būtiski pieminēt, ka par katoli (pēc paša izvēles) kļuvu 1989. gadā, kādu "mirkli pirms" seksualitātes "uzrašanās" manas dzīves "dienas kārtībā". Šajos gados mans katoliskums ir piedzīvojis dažādus agregātstāvokļus (teju vai kā ūdens – no sasaluma līdz iztvaikošanai), tomēr, neraugoties uz "flirtu ar protestantiskiem kārdinājumiem", arvien ir atgriezies un arvien tam fonā ir bijusi seksuālās orientācijas realitāte – homoseksualitāte.
No nupat minētā pat es neuzņemtos (ja tas patiešām būtu jādara) apgalvot, ka (vispirms) esmu katolis un (tikai tad) homoseksuāls, vai arī (vispirms) esmu homoseksuāls un (tikai tad) katolis. Saprotu (vai, precīzāk, cenšos saprast) tos dažādo "stingro līniju" un "kustību" apustuļus, kuriem svarīga ir cilvēku "klasificēšana" un "sistematizēšana". Viņu domas rod bagātīgu izejmateriālu gadsimtu gaitā praktizētajā citādā izslēgšanā, ierobežošanā un – bieži vien – noniecināšanā. Viņiem teju "dzīvības vai nāves" jautājums ir secināt, vai tu esi īsts katolis vai tomēr "tas otrais" (lai pieklājīgākajā gadījumā nebūtu jāizrunā vārds "homoseksuāls"). Lai nu kādas nebūtu "opozīcijas" domas, manas identitātes vienlīdz būtiskas izpausmes ir homoseksualitāte un katoliskums. Un, jā, tās nav pretnostatāmas.
Bet ko saka Dievs un Romas katoļu baznīca?
Sāksim ar vienkāršāko, ar cilvēkiem un tātad Romas katoļu baznīcu. Ja kādam ir vēlme (bet diemžēl daudziem tādas bieži nav), tad ar to, ko par homoseksualitāti saka Romas katoļu baznīca, var iepazīties arī latviešu valodā gan Bībelē (būtiski – ņemot vērā svaigākās ekseģēzes un jomas lietpratēju atziņas), gan "Katoliskās baznīcas katehismā" (visā tā kopumā jeb "izprotot garu"), gan "Baznīcas sociālās mācības kompendijā" un vairākos citos pāvestu un zemāka līmeņa dokumentos. Tātad tas būtu pirmais solis jeb, pirmkārt, intelektuāla (prāta, zināšanu) sagatavošana, lai varētu diskutēt, nevis "bļaustīties" pa sociālo mediju "padibeņu" komentāriem un demonstrēt savu (bieži acīmredzamo) nekompetenci.
Otrkārt, derīgi būtu ņemt vērā, ka zināšanas ne vienmēr saskan ar pārliecību (kādi ir tās avoti?) un tradīciju (pieņēmumu, kultūras vidi, "citi tā saka"), līdzīgi kā, un tas nav noslēpums, pārliecība ("man tā šķiet") vēl retāk saskan ar zināšanām (Covid–19 pandēmija to "jauki" parāda ar "man tā šķiet" plūdiem). Treškārt, Romas katoļu baznīcas kontekstā tas ir ļoti svarīgi – attieksmi pret konkrētām situācijām, norisēm, stāvokļiem bieži nosaka tradīcija ("pie mums tā ir pieņemts"). Kā mēdz teikt, pāvests pāvestam pretī nerunā.
Minētajos tekstos – un šis ir būtisks aspekts – netiek apspriests jautājums, kas ir homoseksualitātes iemesls (no kurienes un kāpēc tā rodas). Zināmā mērā varētu pat sacīt, ka Romas katoļu baznīcu tas ne pārāk interesē (jo ir tik daudz citu rūpju). Tajā pašā laikā, neraugoties uz to, ka "mēs nezinām" un "zinātne mums viennozīmīgi skaidri vēl neatbild", tas netraucē palikt pie sava noraidošā vērtējuma (ja vien homoseksuāla persona "nelauž" sevi, iekļaujoties "standartā" un/vai "dziedināšanas" rezultātā, kļūstot heteroseksuāla). Tātad tiek (būtībā morālteoloģiski) spriests (un dažreiz arī spriedelēts) par to, kā homoseksuālām personām būtu jāuzvedas ("pareizais" dzīvesveids, "nevienam neredzot"), kā citiem būtu pret homoseksuālām personām jāizturas (rīcība jeb "tuvākmīlestības modelis"), kā arī, jo īpaši Latvijas kontekstā, "cik tālu viņus drīkst laist pie kaut kādas teikšanas". Te gan (kādam) būtu īpaši jāveltī laiks, lai noskaidrotu, vai Romas katoļu baznīcā kādu amatu ieņem homoseksuāla persona (pat pieņēmusi "spēles noteikumus").
Tiktāl it kā viss saprotami. Cilvēku kopai (visai lielai cilvēku kopai) – Romas katoļu baznīcai – ir savs skatījums, teksti, rīcības modeļi, "administratīvais" personāls un "tā visa fani". Bet kāpēc problēmas un "ņemšanās" ar homoseksuālām personām? Tāpēc, ka (ļoti novienkāršojot) Romas katoļu baznīcas atskaites punkti ir Dieva atklāsme (meklējiet avotos, ko tas nozīmē), kas atspoguļojas Bībelē un pašas Romas katoļu baznīcas darbībā, kā arī tradīcija (nemainīgā un mainīgā, tomēr dzīvā, jo praktiski pielietotā).
Nav mazsvarīgi, ka Dieva atklāsmes adresāts ir visa cilvēce, bet Romas katoļu baznīcas misija ir tai "piekļūt". Šim uzskaitījumam, ko postmodernais cilvēks parasti atzīmē ar "ne visai sapratu", klāt var pievienot bāzes elementus par cilvēka radīšanu (vīrietis un sieviete) ar tiešu novēlējumu vairoties un baušļus kā rīcības modeļu uzstādījumu. Tātad, atvainojiet un piedodiet, Romas katoļu baznīcas "pasaules ainā" homoseksualitātes temats ir ne tikai "karsts kartupelis", kas daudzus katoļus dara nervozus, bet arī izaicinājums "nieka" divus tūkstošus gadu veidotajai domāšanas paradigmai. Tajā homoseksualitāte arvien ir bijusi kā brīvas izvēles grēka stāvoklis, ne mirkli neiedziļinoties alternatīvu (kaut vai) iespējamībā.
Lūk, uz šāda "viļņa", visbeidzot, par Dievu. Man nav ne jausmas, un lai piedod visi, kuri "tiešām zina" (jo domāju, ka tie ir māņi), ko Dievs ("tieša tekstā") saka, iesaka vai mudina atbildīgajiem Romas katoļu baznīcā jautājumā par homoseksualitāti. Ja Dieva atklāsme lielos vilcienos (vismaz pēc Romas katoļu baznīcas uzstādījuma) jau ir noticis fakts, tad temats ir izsmelts. Ja Dieva atklāsme kā darbība vietā un laikā turpinās arī tagad, tad iespējama uzstādījumu un teoloģisko "konstrukciju" attīstība.
Visbeidzot, raugoties reālistiski, jāatzīst, ka tikmēr, kamēr nebūs pārliecinošas un zinātniski pamatotas informācijas (zināšanas, nevis pārliecības) par homoseksualitātes "avotiem", tikmēr Dievs būs viena no centrālajām "spēļmantiņām" gan katoļiem, t.sk. garīdzniecībai, kas pati bieži vien iebilst "nepareizajam" Romā, gan politiskiem baiļu manipulatoriem, kuru vienīgā interese ir "sastiķēt galus, lai ievēlētos", gan diemžēl arī daļai žurnālistikas, kas kvalitāti (zināšanas) iemainījusi pret "vakara pasaciņas" līmeni par "ēdelīgo homoseksuālo vilku" bailīgākajiem lasītājiem. Tomēr sirsnīgs aicinājums gan minētajām, gan citām sabiedrības grupām – beidziet izlikties, ka homoseksualitāte ir kā ārkārtas vai pārejas stāvoklis, tāda kā mizanscēna. Homoseksuālas personas ir jāpieņem kā realitāte uz visiem atlikušajiem laikiem, citiem vārdiem, līdz "otrreizējai atnākšanai".
Kāpēc, esot homoseksuālam, būt katolim?
Neesmu vienīgais pasaulē un, visticamāk, arī Latvijā, kurš uzdod sev vienkāršu jautājumu: "Kāpēc man, esot homoseksuālam, (turpināt) būt katolim?" Tajā varētu ietvert arī sadaļu: "... ja tik daudzi katoļi (tātad mani ticības brāļi un māsas), t.sk. garīdznieki, ir ne vien ignoranti pret homoseksuālām personām un viņu skatījumu uz dzīvi, bet arī homofobiski?" Turklāt, un tas nav noslēpums, homofobija bieži jau teju pašsaprotami tiek attaisnota ar teoloģiski "noslīpētiem" (pasaules uzskata) argumentiem, tā teikt, "labo nodomu homofobiju". It kā pasaules uzskata obligāta prasība būtu prastums, nekompetence un elementāra nepieklājība. Nav arī noslēpums, ka ir daudzi, kuri sevi nemaz neuzskata par ignorantiem un homofobiskiem, bet gan – par "Dieva darba uzticamiem darbarūķiem".
Katram būs sava atbilde uz šo un daudziem citiem "kāpēc?". Ja homoseksuāla persona ir "izkāpusi no skapja", atbilde varētu būt atšķirīga no tās atbildes, ko sniegtu tāda, kas par savu seksuālo orientāciju baidās runāt pat ar sev tuvākajiem, t.sk. vecākiem (kuri, iespējams, ir "pārliecināti" katoļi). Par situāciju, kad tiek ieņemts kāds "katolisks amats", pat nerunājot.
Mana izvēle, neraugoties uz neglaimojošo, ko zinu par Romas katoļu baznīcu kā institūciju, (turpināt) būt katolim balstās atbildēs (lai arī ne vienmēr pilnīgās), ko tā man sniedz (piedāvā) par dzīves jēgu un cilvēka lomu dzīvē virs zemes. Citiem vārdiem, katoliskās teoloģijas (teju pilnīgās) atbildes ir mana izvēle. Jā, ar piebildi, ka tās ir cilvēku sistematizētas (teju pilnīgās) atbildes. Nekad nenāk par ļaunu atcerēties, ka dažreiz pat visgarīgākie ļaudis Dieva atklāsmes balsi sadzird kā daudzslāņainu atbalsi. Jā, mēdz gadīties pretrunīgi, "saraustīti" vai haotiski dzīves posmi, tomēr (turpināt) būt katolim ir saskaņā ar manu sirdsapziņu un jēgpilnas dzīves izpratni.
Konservatīvie, kas paši sevi padara par mocekļiem
Ja runājam atbilstošās kategorijās, tad man patiešām ir daudz grēku un tikpat daudz sliktu ieradumu. Ja kādam ir mazāk, lai pirmais mētājas ar to, kas pa rokai. Tā teikt, vienmēr laipni. Kad ar šo esam tikuši skaidrībā, tad jāsper nākamais solis – jāparunā par tikumību un vērtībām (lai arī ko katrs ar to domātu, jo īpaši katoļi). Uzreiz gan jāsaka, ka pat latviski izdotajā katoļu garīgajā literatūrā (izņemot dažas homofobijas piesātinātas grāmatas) neesmu fiksējis (visticamāk, neuzmanīgi lasīju) kādas īpašas tikumiskās, kristīgās, ģimeniskās un latviskās vērtības, kuras nevarētu censties (!) īstenot homoseksuāls katolis. Patiesībā – kā katrs cilvēks, kurš cenšas kļūt labāks. Parasti vai nu kaut kas (piemēram, kāda darbība) ir tikums, vai nav. Līdzīgi ar vērtībām – vai nu kaut kas ir vērtīgs, vai nav. Protams, tikumu un vērtību fonā katolicismā ir Bībele, tās skaidrojumi un tradīcija.
Tātad, ļoti novienkāršojot, ir visai neprātīgi pretnostatīt homoseksualitāti kā tādu tikumiem un vērtībām (šiem vārdiem pievienojot "kristīgs" vai "katolisks"). Ja kāds to nav pamanījis, tad jāatgādina, ka ne jau pati homoseksualitāte kaut ko padara par tikumīgu vai vērtīgu. Šādā kontekstā ar patiešām lielu apbrīnu var sekot Latvijas sabiedrības neizsīkstošai vēlmei (bieži vien arī katoļu garīdzniecības iespaidā) diskriminēt homoseksuālas personas, pašiem bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem tikumus un vērtības ignorējot. Painteresējieties, cik daudz Latvijā ir šķirtu laulību, kāda ir uzvedības kultūra uz ceļiem, cik daudzi tuvākmīlestības vārdā ir potējušies pret Covid–19 utt. Ja neredzat kopsakarības, tad, iespējams, kristietības vilcienā mēs braucam dažādos vagonos.
Cik daudziem no svētajiem mēs vēlētos līdzināties, ja sastaptu viņus reālajā dzīvē? Iespējams, kādam šķitīs, ka šis jautājums šeit neiederas. Tomēr tie, kas parasti tiek dēvēti par konservatīvajiem, nereti sevi pašpasludina par "pareizās" puses kalpiem, liberālās sabiedrības vajātiem mocekļiem, visai virspusēji apjaušot, ka viena no pazīmēm, ar ko sevi parasti ir "saistījuši" svētie, ir viņu dzīvesveids. Viņi, pirms sniegt pamācības visai pasaulei, parasti pamācības iedzīvināja savā dzīvē. Tāpēc, dārgie katoļi, pirms sniedzat vērtējumu homoseksuālu personu "netikumīgajam" dzīvesveidam, vispirms palūkojieties uz saviem "baļķiem". Turklāt atklāšu jums savas "mazās" aizdomas, ka daudziem no jums nav ne vismazākās nojausmas, kāds tad ir šis "īpašais" homoseksuālais dzīvesveids. Ja jau tā godīgi runājam, tad, spriežot pēc "katoļu dzīvesveida" ietekmes uz sabiedrību, Latvijā katoļu ir visai maz.
Visbeidzot
Gan "Baltijas praida 2021" noslēguma gājiens, gan daudzi svētceļojumi uz Aglonu 2021. gada augustā notiks pa virtuālajiem ceļiem. Šoreiz maršruti nekrustosies. Tomēr, lai arī cik tas daudziem neskanētu griezīgi un nepieņemami, manā dzīves ceļā tie jau ir satikušies. 1991. gadā, dodoties garajā svētceļojumā no Liepājas uz Aglonu, man nebija ne jausmas, ka 2015. gadā došos "EuroPride" nelielajā gājienā pa Rīgas ielām. Abos gadījumos bija nepieciešama apņēmība un drosme. Tas bija mans, kaut nelielais, tomēr izaicinājums.
Vienvirziena ceļam mēdz būt divas joslas – sākotnēji pa vidu ar nepārtrauktu līniju, pēcāk ar pārtrauktu, bet tad apstākļi dabā joslas "sapludina" vienā. Šobrīd vēl neiedomājami, bet nākotnē iespējami, ka arī homoseksualitāte un katoliskums atradīs veidu, kā iet pa vienu ceļu, vienā virzienā. Ja vien homoseksuālie katoļi pieņems sevi, pārvarēs bailes un "izkāps no skapja" arī Latvijā. Tad arī Romas katoļu baznīca Latvijā, cerams, aizdomāsies, ka pļaut var tikai to, ko pats esi sējis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
