Pagājušā ziema pierādīja, ka tirgus struktūras komunālo pakalpojumu jomā Latvijā ir neveiksmīgas un ar lieliem strukturāliem trūkumiem. Daudzi apsaimniekotāji sakrāja lielus parādus, jo daļa iedzīvotāju vairs nevar apmaksāt strauji pieaugušos rēķinus. Diemžēl tirgū neeksistē labi sakārtota sistēma, kas ļauj atrisināt šīs problēmas. Piemēram, kādi situācijas risinājumi pastāv, ja viens dzīvoklis lielā mājā nemaksā par apkuri (bieži vien kā starpnieks un ķīlnieks starp apkures lietotāju un apkures piegādātāju ir māju apsaimniekotājs)? Nedarīt neko un zaudēt naudu. Vai atslēgt visu māju no apkures, vai izsūtīt lielākus rēķinus tiem, kas vēl maksā. Neviens no šiem risinājumiem nenorāda uz veselīgu stāvokli komunālo pakalpojumu tirgū (īpaši runājot par centrālo apkuri).

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šie tirgus trūkumi nāk kā padomju laiku nejauks mantojums, kuru mēs gandrīz divas desmitgades pēc neatkarības iegūšanas nebijām spējīgi atrisināt. Diemžēl to būs jārisina tagad, krīzes laikā.

Šos trūkumus jārisina valsts mērogā un ļoti steidzami. Tos nekādā gadījumā nevar atstāt pašplūsmā (kas pašlaik notiek), jo tirgus pats tos nevarēs atrisināt. Tirgū pastāv monopols (piemēram, Rīgas Siltums), un ir vajadzīgi lieli ieguldījumi, kas nebūs iespējami bez valsts kopējas stratēģijas. Pašlaik šādas situācijas it kā būtu jārisina pašvaldībām. Bet vai tā vienkārši nav problēmu un atbildības novelšana?

Kas ir tās padomju laiku mantojuma problēmas, kas netika atrisinātas šajā jomā?

  • Centrālā apkure, kuru izmanto lielākā daudzdzīvokļu māju daļa, nav sadalīta pa dzīvokļiem, bet ir viena uz visu māju. To nevar individuāli regulēt, izslēgt, u.c.
  • Nav uzstādīti skaitītāji katrā dzīvoklī;
  • Apkures piegādātājam nav tiešais līgums ar katru apkures lietotāju, bet viss notiek pastarpināti caur apsaimniekotājiem visai mājai. Tāda prakse ārzemēs attiecībā uz centrālo apkuri neeksistē;
  • Noteikumi, kas paredz, ka dzīvokļa īpašnieki nevar mainīt piegādātāju - Rīgas Siltumu (ja visa māja izmanto centrālo apkuri), t.i., Rīgas Siltuma monopoltiesības;
  • Ļoti slikta māju izolācija, kas prasa tērēt daudz vairāk dzīvokļu siltināšanai nekā Rietumeiropā. Bet vismaz par māju siltināšanas projektiem jau tiek runāts valdības līmenī.

Situācijai kopumā būs nepieciešama nevis terapija, bet ķirurģija. Kas jādara?

  1. Piespiest Rīgas Siltumu (un līdzīgas institūcijas ārpus Rīgas) dažu gadu laikā visās mājās par savu naudu instalēt sistēmas, kas atļauj sadalīt apkuri pa dzīvokļiem (atslēgt, ieslēgt, samazināt, palielināt) un instalēt skaitītājus. Ja nepieciešams, RS būtu jāņem aizdevumi ar valsts garantiju vai jāmeklē varianti, kā dabūt ES naudu šim projektam;
  2. Pāriet uz sistēmu, kad katrs dzīvokļa lietotājs slēdz līgumu par apkuri tieši ar piegādātāju, nevis caur apsaimniekotāju (vēl viens mantojums no padomju laikiem, kas neeksistē nekur Rietumeiropā);
  3. Atcelt noteikumu, kas paredz, ka dzīvokļa īpašnieki nevar mainīt piegādātāju - Rīgas Siltumu (ja visa māja izmanto centrālo apkuri);
  4. Sagatavoties reformai, kas paredz ļaut visai mājai atteikties no RS pakalpojumiem un, piemēram, instalēt vietējo apkures sistēmu, un tad brīvi izvēlēties apkures piegādātāju un apkures tipu (gāze, ūdens, u.c.).
Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form