Tigrans Mkrtčjans: Armēnija un armēņi visā pasaulē nepieļaus vēl vienu genocīdu!
Foto: Publicitātes attēli

Upura vainošana vai arī vainas uzvelšana nozieguma upurim ir vispārzināma prakse, kas sevišķi raksturīga agresoriem un apspiedējiem un tiek bieži izmantota visā pasaulē. Bija nacisti Holokausta laikā, kuri darīja visu iespējamo, lai vainu par drausmīgo genocīdu uzveltu pašiem ebrejiem. Arī Holokausta noliedzēji nereti izmanto tādu pašu taktiku. Upuru vainošanas taktiku plaši izmantoja jaunturki, plānojot un īstenojot armēņu genocīdu. Arī mūsdienās, pat šajā pašā brīdī, tiek likta lietā upuru vainošanas taktika!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

12. jūlijā Azerbaidžāna uzsāka agresīvas darbības pret suverēnās Armēnijas teritoriju Tavušas reģionā, kas atrodas 150 km attālumā no Kalnu Karabahas, cenšoties nostiprināt Azerbaidžānas militārās pozīcijas uz Armēnijas tautas rēķina vietās, kur šāda agresija tika gaidīta vismazāk. Par Azerbaidžānas bruņoto spēku artilērijas apšaudes un dronu uzbrukuma mērķi kļuva arī vairākas apdzīvotas vietas Armēnijas Tavušas reģionā, tostarp Movsesa, Avgepara, Činari un Nerkina Karmiragbjura. Tām tika nodarīti būtiski zaudējumi, turklāt cieta kā civilā infrastruktūra, tā arī dzīvojamās ēkas.

Ir pierādījumi, ka Azerbaidžānas bruņoto spēku artilērija un bruņutransportieri bija izvietoti pagalmos un starp dzīvojamajām ēkām Agdamas ciematā, kas atrodas tieši pretī Činaras ciematam Armēnijā. Gatavojoties uzbrukumam Armēnijas apdzīvotajām vietām, šādas pozīcijas acīmredzot tika izvēlētas tāpēc, lai viss šķietami liecinātu, ka Armēnijas pretuzbrukums ir vērsts pret civilās infrastruktūras objektiem Azerbaidžānas teritorijā.

Armēnijas bruņotie spēki rīkojās tā, kā rīkotos ikvienas valsts armija līdzīgā situācijā: tās galvenais uzdevums bija nosargāt dzimtās zemes suverēno teritoriju. Un šis uzdevums tika veiksmīgi izpildīts, lieku reizi pierādot, ka ne jau vienmēr un visur nauda ir izšķirošais faktors, mēģinot nopirkt karotspējīgu armiju – tā ir aksioma, kuru jau 19. gs. sākumā būtu ieteicis ņemt vērā Karls fon Klauzevics (Carl von Clausewitz), viens no modernā laikmetā dižākajiem stratēģiskajiem domātājiem.

Neilgi pēc tam, kad sākās šī neveiksmīgā, pret Armēniju vērstā agresija un ne mazāk nesekmīgais mēģinājuma nostiprināt šīs valsts militārās pozīcijas, Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, šķiet, pilnīgi zaudēja drosmi. Īsi pēc Azerbaidžānas jaunā ārlietu ministra Džeihuna Bairamova stāšanās amatā Azerbaidžānas prezidents nāca klajā ar pārsteidzošu paziņojumu, apgalvojot, ka: "(..) daži diplomāti ir vainīgi valsts nodevībā un to nemaz neslēpj. Viņus kontrolē to valstu slepeno dienestu kontrolē, kurās šie diplomāti dzīvo. Mūsu rīcībā ir pietiekami daudz informācijas." Acīmredzot šādas izmaiņas Baku noskaņojumā ir stipri satraukušas dažus Azerbaidžānas diplomātus, pat pamudinot viņus uzsākt provokatīvas darbības. Baku skatījumā provokācijas ir "patriotisma apliecinājums", savukārt upuru vainošana jau sen ir šīs valsts "armēņu naratīva" galvenā iezīme. Dažu pasaules valstu galvaspilsētās, tostarp Rīgā, turklāt nepārprotami pārkāpjot vietējo likumdošanu, tika organizētas pret armēņiem vērstas demonstrācijas, kuru laikā izskanēja ne viens vien provokatīvs paziņojums. Šī agresīvā uzvedība izprovocēja azerbaidžāņu un armēņu kopienu pārstāvju sadursmes Maskavā, Briselē, Varšavā, Londonā, vairākās ASV pavalstīs un citās vietās, kā arī armēņu diasporas īpašumu apgānīšanu un apzinātu bojāšanu.

Armēnijas un armēņu dehumanizācija Azerbaidžānā, kas ilgst jau trīsdesmit gadus, nu ir nesusi augļus ‒ iracionālu naidu, kas tagad uzliesmo arī ārpus Azerbaidžānas robežām un nereti liek prātot, kas varētu būt šāda naida iemesli. 14. jūlija demonstrācija Baku, kuras dalībnieki pieprasīja uzsākt karadarbību, skandējot: "Nāvi armēņiem!", diemžēl atsauca atmiņā brutālos armēņu grautiņus Sumgaitā 1988. gadā un Baku 1990. gadā. Te gribētos piebilst sekojošo: kad angļu domātājs Tomass Hobss (Thomas Hobbes) formulēja savu teoriju par cilvēci pastāvīgā karastāvoklī, kad "visi karo pret visiem", viņš aprakstīja cilvēces dzīvi pirms pilsoniskās sabiedrības izveidošanās. Kad vācu politologs Karls Šmits (Carl Schmitt) apgalvoja, ka "gatavība nogalināt citus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tie pieder pie naidīgas grupas" ir "augstākā norobežošanās pakāpe" politikā, viņš labi zināja, par ko runā, jo bija piedalījies Pirmajā pasaules karā.

Savukārt, ja mēs vēlamies meklēt Kalnu Karabahas konflikta dziļākās saknes, tad nepieciešams uzsvērt, ka šis reģions nekad nav bijis Azerbaidžānas Republikas daļa. Tas neatradās Azerbaidžānas teritorijā, kad šī valsts deklarēja neatkarību 1991. gadā. Kalnu Karabaha neatradās Azerbaidžānas teritorijā arī toreiz, kad šī valsts tika proklamēta 1918. gadā. Kā tas iespējams, jūs varbūt jautāsiet? Atbilde ir diezgan vienkārša. Pēc šā reģiona sovetizācijas 1920. gadā, Kalnu Karabaha pret tās iedzīvotāju gribu tika iekļauta boļševistiskās Azerbaidžānas teritorijā kā autonoms reģions – saskaņā ar 1921. gada rezolūciju, kuru pieņēma Krievijas komunistiskās partijas Kaukāza birojs ar Josifu Staļinu priekšgalā. Piebildīsim, ka ne minētajam birojam, ne arī Staļinam nebija likumīgu tiesību pieņemt šādu lēmumu. Tātad daudz precīzāk būtu apgalvot, ka 70 gadu garumā Karabahas reģions ir bijis anektēts, ar varu pievienots padomju Azerbaidžānai. Šeit būtu vērts atcerēties, ka 1988. gada oktobrī, kad pazīstamā armēņu dzejniece Silva Kaputikjana, uzstājoties ar runu Latvijas Tautas frontes 1. Kongresā, aicināja "(..) nekavējoši atbrīvot Kalnu Karabahu no Azerbaidžānas administratīvās pakļautības (..)," kongresa delegāti pauda savu atbalstu ar aplausiem (http://85.254.250.16/raksti/724770).

Tagad man gribētos pievērsts lasītāju uzmanību dažām maldinošām tēzēm, kuras izvirza un izmanto Azerbaidžāna. Šīs valsts pārstāvji pastāvīgi un ad nauseam atkārto, ka tieši Armēnija esot "uzsākusi uzbrukumus", lai "apdraudētu tādu enerģijas un transporta maģistrāļu normālu funkcionēšanu kā Baku-Tbilisi-Karsas dzelzceļš, Baku-Tbilisi-Čeihanas naftas vads" utt., liekot saprast, ka Armēnija "apdraud Eiropas enerģētisko neatkarību". Es zinu, ka tiem, kuri lasa šādus apgalvojumus, nav jābūt sīki informētiem par militāro lietu revolūciju (RMA, revolution in military affairs), proti, par karadarbības būtības izmaiņām, pateicoties inovatīvam jauno tehnoloģiju pielietojumam. Viņiem nav jāatgādina arī par to, ka mūsdienu pasaulē modernas armijas pārstāvjiem nav nepieciešams fiziski ieraudzīt mērķi, lai to iznīcinātu. Gan Armēnijai, gan Kalnu Karabahas Republikai, gan Azerbaidžānai ir visas iespējas vērst uzbrukumu uz svarīgiem infrastruktūras objektiem kaimiņvalsts teritorijā. Nevienai no šīm valstīm nav nepieciešams iebrukt kaimiņvalsts teritorijā vai izmantot sauszemes bruņotos spēkus, lai iznīcinātu to vai citu mērķi.

Tā vietā mums nepieciešams daudz vairāk koncentrēties uz atšķirību starp iespējām un mērķiem. Armēnijas galvenais mērķis ir nodrošināt mūsu valstisko suverenitāti, mūsu robežas, mūsu valsts un tautas drošību, kā arī veicināt vispasaules drošību. Armēņu amatpersonas nedomā un pilnīgi noteikti nerunā par uzbrukumiem civilās infrastruktūras objektiem Azerbaidžānas teritorijā. Taču pavisam nesen visa pasaule bija satriekta, uzzinot, ka Azerbaidžānas Aizsardzības ministrija oficiāli neizslēdz iespēju, ka šī valsts varētu vērst raķešuzbrukumu pret Mecamoras atomelektrostaciju Armēnijā. Šis bezprecedenta paziņojums neapšaubāmi liecina par nodomu veikt genocīdu un par valsts organizētu kodolterorismu.

Azerbaidžānas prezidents apgalvo, ka Armēnijas vadība vēlas, lai šis konflikts "novērstu uzmanību no iekšējām problēmām". Pēc manām domām, mums nevajadzētu aizmirst, ka viena no svarīgākajām atšķirībām starp Armēniju un Azerbaidžānu ir tāda, ka Armēnija veido demokrātisku valsti, bet Azerbaidžāna aizvien dziļāk slīgst autoritārismā. Azerbaidžānas agresijas laikā Armēnijas opozīcija atbalstīja Armēnijas armiju, kas aizstāv mūsu valsti. Savukārt Azerbaidžānā demonstrantu sadursmes ar policiju tika izmantotas kā iegansts, lai apklusinātu "iekšējos ienaidniekus". Laikraksta The Washington Post secinājums precīzi tver situācijas būtību: "Alijeva kungs liek lietā dzelzs dūri, lai tiktu gala ar kritizētājiem, rīkojoties tieši pretstatā demokrātijai un tieši tādēļ ikviens darītu prātīgi, ja visā nopietnībā bažītos par šādu neapvaldītu tirānu." (https://www.washingtonpost.com/opinions/global-opinions/azerbaijans-president-aims-to-finish-off-the-political-opposition/2020/07/29/db4ca91c-d0f0-11ea-8c55-61e7fa5e82ab_story.html? )

Tagad mēs atkal esam nonākuši pie vissvarīgākā jautājuma. Ko būtu iespējams darīt, lai atslābinātu saspringto situāciju un sasniegtu efektīvus īstermiņa rezultātus?

EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāji (ASV, Francija un Krievija) ir piedāvājuši izveidot uzticamu starptautisku pamiera pārkāpumu novērošanas mehānismu ne vien uz Azerbaidžānas un Kalnu Karabahas Sadursmju zonas, bet arī starp Armēniju un Azerbaidžānu. Vidutāji atzīmēja, ka "bez šāda mehānisma puses turpinās vainot viena otru par nāvējošu uzbrukumu uzsākšanu Sadursmju zonā un uz Armēnijas un Azerbaidžānas robežas (https://www.osce.org/mg/185746). Armēņu puses ir pieņēmušas šo priekšlikumu un turpina paust atbalstu tā steidzamai izveidei. Jāpiebilst, ka kopš uguns pārtraukšanas 16. jūlijā azerbaidžāņi vairākos gadījumos ir pārkāpuši vienošanos par karadarbības pārtraukšanu un, tieši tāpat kā 1990. gadā, joprojām sliecas uzbrukt un pēc tam vainot otru pusi.

Otrkārt, Armēnija apsveica un pauda atbalstu ANO Ģenerālsekretāra aicinājumam par "globāla pamiera" noteikšanu. Azerbaidžāna klusē arī šajā gadījumā.

Treškārt, EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāji ir aicinājuši un turpina aicināt puses atturēties no kareivīgas retorikas. Diemžēl mēs joprojām esam liecinieki tālākai armenofobijas akcelerācijai un neapvaldītai naida runai Azerbaidžānā. To nepieciešams nekavējoties izbeigt! Azerbaidžānas amatpersonām publiski jānosoda spēka pielietošana (vai draudi pielietot spēku). Azerbaidžānas vadībai jāatzīst, ka vienīgā iespēja ir miera sarunas.

Ceturtkārt, visai starptautiskajai sabiedrībai nepieciešams nelokāmi atbalstīt saspīlējuma mazināšanu, aicināt visas puses atturēties no jebkādām darbībām, kas varētu saasināt esošo situāciju. Šajā ziņā Azerbaidžānas vecākā sabiedrotās Turcijas nostāja noteikti nav bijusi sevišķi konstruktīva. Turcijas reakcija uz pamiera pārtraukšanu iekļauj arī nepieredzētus draudus pret Armēniju. Pierādījums tam ir Turcijas-Azerbaidžānas kopīgie militārie manevri laikā no 29. jūlija līdz 5. augustam, kuros tiek izmantoti mīnmetēji, bruņutransportieri un lielgabali, kas apšauda simulētus mērķus, kā arī helikopteri un kaujas lidmašīnas Baku, Nahidževānā, Gandžā, Kurdamirā un Jevlahā (t.i. uz Armēnijas rietumu un austrumu robežām un ne pārāk tālu no Kalnu Karabahas). Ir skaidri dzams, ka tie nav aizsardzības manevri. Pret Armēniju vērstas agresijas paplašināta ģeogrāfiskā amplitūda ir bijusi Azerbaidžānas stratēģija jau kopš pirmās Kalnu Karabahas konflikta dienas, kad, neaprobežojoties ar agresiju pret Arcahu, Azerbaidžāna uzbruka Armēnijas robežām no visām pusēm un kopā ar Turciju izveidoja blokādes loku, turklāt tas turpinās līdz pat šai dienai.

Šāda draudu retorika ir jāizbeidz! Armēnija un armēņi visa pasaulē nepieļaus vēl vienu genocīdu!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form