1834.gadā, tikai deviņus gadus pēc pasaulē pirmā lokomotīvju vilces dzelzceļa izbūves Ziemeļanglijā, starp Stoktonu un Dārlingtonu, turpat netālu – Velsā, sevi pieteica, nu jau par tūrisma meku dēvētais, Festiņjogas šaursliežu dzelzceļš. Šaursliežu tāpēc, ka atstatums starp sliedēm tam ir vairāk kā divas reizes mazāks nekā lielajam brālim (600 mm pret 1435 mm). Toreiz, radot, šo necilo akmeņu transportēšanas konveijeru, nez vai kādam ienāca prātā, ka gadus 180 vēlāk tas būs vispieprasītākais tūristu apskates un transporta objekts visā Lielbritānijas rietumu daļā.
Gadā šo pasaules mēroga tūrisma meku apmeklē ap miljons viesu. Tas devis pamatu vietējai varai un Eiropas Savienības struktūrām novirzīt ievērojamus līdzekļus vēl viena, blakus esoša bānīša, Velsas augstienes dzelzceļa (Welsh Highland Railway), atdzimšanai. Šobrīd, investējot ap 10 miljonus sterliņu mārciņu, ir izdevies 64 kilometrus garo bijušo dzelzceļu jau līdz pusei atjaunot.

Kādā citā Eiropas daļā – Katalonijā, precīzāk izsakoties mazpilsētiņā ar skanīgu nosaukumu – La Pobla de Lillet, jau tagad ar nepacietību gaida pavasari. Gaida, lai pa tikko, par 2 miljoniem eiro, atjaunoto, cementa fabrikas apkalpošanai sākotnēji izbūvēto, šaursliežu dzelzceļu sāktu kursēt ar tūristiem pilni vilcienu sastāvi. Tieši tā, kā tas šobrīd jau notiek ceļā uz Monseratu (pie Barselonas). Šī kalnu dzelzceļa atjaunošanā ieguldīti 20 miljoni eiro...

Kas notiek? Vai patiesi vairs nav citur kur naudu likt? Bet varbūt šo dzelzceļu īpašnieki ir Rokfellera mantinieki un to dara sava prieka pēc! Patiesība gan ir meklējama kur citur. Visi šie bānīši, gan paši, kā patiesas industriālā mantojuma liecības, gan kā tūristu transporta līdzeklis, dabas ainavu un vēsturiski interesantu vietu apskatei, piesaista lielu apmeklētāju daudzumu. Tas, savukārt, ļauj attīstīties veseliem reģioniem un valstīm. Investīcijas šādu dzelzceļu atjaunošanā tiek atgūtas ar uzviju. Nav grūti iedomāties cik minerālūdens pudeles vasarā iztukšo katrs tūrists. Tikpat viegli ir iespējams izzināt cik naktis tiek pavadītas vietējās viesnīcās, cik ēsts un dzerts, cik degvielas izlietots, cik lieli tēriņi bijuši suvenīru kioskos u.t.t.

Tas, iespējams, ir labākais valstiska mēroga bizness, kāds legāli pastāv! Bizness, kuru var attīstīt arī kādā citā Eiropas Savienības valstī – Latvijā. Vismaz priekšnoteikumi ir radīti. Privātā iniciatīva ir panākusi to, ka Gulbenes-Alūksnes dzelzceļa dzīvība vairs nekarājas mata galā. Tātad viens darbiņš jau ir padarīts. Nevajag mums 10 miljonus, lai dzelzceļu atjaunotu! Vajag pavisam nedaudz, lai to padarītu pievilcīgu. Lai padarītu pievilcīgu arī ārvalstu tūristiem.

Palīdzīga roka no Eiropas Savienības puses jau ir sniegta. Tvaika lokomotīves – jebkura muzejdzelzceļa galvenās sastāvdaļas – restaurācijai atvēlēts ap 50 000 eiro. Arī līdzfinansējums jau rasts. Tā turpinot un valstisko atbalstu vēl palielinot mēs visi kopīgiem spēkiem, iespējams, paveiksim Latvijas brīnumu, radot vēl vienu, vismaz Eiropas mēroga, tūristu atrakciju.

Protams, neviens vien skeptiķis apgalvos, ka mēs jau nevaram neko likt pretim Velsas kalnainajiem dabas skatiem, Gaudi dārziem un fascinējošajam Benediktīniešu klosterim. Bet ņemiet taču vērā, ka, piemēram, briti ir gatavi nedomājot atvērt savu maku, lai tikai rastu iespēju kādu stundiņu pastaigāt pa mežu. Un kas var liegt baudīt Stāmerienas muižas un pils kompleksa romantisko noskaņu un tikko restaurētās Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgās baznīcas saspēli ar gleznainā ezera rāmajiem ūdeņiem saulrietā?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit