Uģis Kaugurs: Kā Liepājas industriālo mantojumu ieaust pilsētas jaunajā 'audumā'?  (6)

Industriālais mantojums

"Liepājas Metalurga" teritorija bijusi iedzīvotājiem un pilsētas viesiem nepieejama, apjozta ar milzu žogu, un ielūkoties šajā rūpniecības citadelē varēja tikai darbinieki. Lokālplānojuma koncepcija paredz kaut ko principiāli jaunu — padarīt šo slēgto teritoriju pieejamu iedzīvotājiem, atvērt radošām uzņēmējdarbības formām, vienlaikus nezaudējot pamata funkcionālo pielietojumu – tā ir un paliek ražošanas teritorija.

Melnā metalurģija ilgstoši bijusi nozīmīga Liepājas attīstības daļa – "Liepājas Metalurga" aizsākumi meklējami 1882. gadā, kad tika sākts celt dzelzs velmēšanas, stiepļu un naglu rūpnīcu "Böker u. Co". Jau aptuveni astoņus gadus "Liepājas Metalurga" skursteņi nekūp, un iedzīvotāji un viesi sāk pakāpeniski aizmirst par melnās metalurģijas radīto putekļu kārtu un elektrības pārrāvumiem. "Liepājas Metalurga" stāsts 2013. gadā rūgti iezīmēja riskus, kas notiek, ja pilsētas attīstība tiek veidota, balstoties tikai uz vienu lielu uzņēmumu, bet ekonomikas krīzes vai citu iemeslu dēļ tas pēkšņi piedzīvo strauju lejupslīdi. Situācija izvērtās dramatiska, jo liela daļa pilsētas iedzīvotāju palika bez darba un viņu ilggadējā darbavieta tika slēgta.

Lai tas neatkārtotos, teritoriālais, ekonomiskais un vides risks ir jāsadala. Liepājas rūpnieciskā zona ir pateicīga vide, kur veidoties moderniem "zaļās" metalurģijas un metālapstrādes uzņēmumiem. Tas arī notiek, un Liepājā mājvietu atraduši jauni un mūsdienīgi metālapstrādes uzņēmumi, piemēram, "Jensen Metal", "Trelleborg Wheel Systems Liepaja", "Caljan", "Metālmeistars" u. c., kuri ražo augstas pievienotās vērtības metāla izstrādājumus un augstas kvalitātes inženiertehniskos risinājumos.

Jaunā pilsētvide – ilgtspējīga, sasniedzama un daudzveidīga

Nevienam nav noslēpums, ka pilsētvides attīstība ir jāplāno ilgtermiņā. Labs piemērs ir Zviedrijas pilsēta Malme, kur esmu mācījies un pavadījis daudz laika. Arī šajā ostas pilsētā ir liela industriālā teritorija, kuras transformācijas ideju sāka attīstīt jau 70.–80. gados, bet vīzijas īstenošana līdz pilnvērtīgai pilsētas daļai joprojām ir procesā. Tātad arī mums Liepājā ir jālūkojas uz pilsētas jauno seju – 30–50 gadus uz priekšu.

Saskaņā ar mūsdienu standartiem lielizmēra ražošana, kas rada piesārņojumu, vairs netiek organizēta dzīvojamās zonas tiešā tuvumā, bet tiek iznesta ārpus pilsētas. Mūsu galvenais uzdevums Liepājā – uzbūvēt plānojuma struktūru, kas būtu tuvāk pilsētas dabīgajai struktūrai, sadalīt vairāk nekā 100 ha teritoriju mazākos gabalos, savienot ar ielām, komunikācijām, ar pilsētas "audumu". Radīt infrastruktūru, kas ļautu šai teritorijai kļūt par organisku pilsētvides daļu.

"Liepājas Metalurga" bijušo teritoriju ieskauj Liepājas ezers, kas ir piektais liekākais Latvijā. Mums jārēķinās, ka gan ezers, gan apkārtējās pļavas ir iekļautas dabas liegumā "Liepājas ezers" un ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājama "Natura 2000" teritorija, jo ir nozīmīga ūdensputnu ligzdošanas un caurceļošanas vieta. Tieši tāpēc jaunais lokālplānojums paredz veidot buferzonas ražošanai un dod iespēju veidot piekļuvi Liepājas ezera malai, kas agrāk vispār nebija pieejama. No teritorijas labiekārtošanas viedokļa tai nav jākļūst par "izpucētu", "sterilu" vidi, bet gan tā varētu būt dabai tuva, ērti sasniedzama pastaigām, velobraucieniem, varbūt laivošanai, kas vestu augšup pa upi līdz Grobiņai – kā senais Vikingu ceļš, kur atradās lielākā vikingu apmetne ārpus Skandināvijas. Tā ir iespēja ap šo bufera zonu veidot apbūvi, kas būtu, visticamāk, mazāk industriāla, vairāk vērsta uz biroju vai administratīvajām ēkām.

Savukārt otrajā pusē ir daudzas vecās ēkas un konstrukcijas, kuras stāv tukšas un, šķiet, nekad arī nebūs savā tradicionālajā izpratnē vajadzīgas, tajā pašā laikā tās ir pietiekami kolorītas un interesantas industriālās ainavas radīšanai, turklāt tām iespējams radīt pilnīgi jaunu, mūsdienu garam atbilstošu pielietojumu. Tāpēc viens no risinājumiem, līdzīgi kā tas ir arī citās Eiropas pilsētās, kur bijuši līdzīgi milzu uzņēmumi, ir veidot to kā industriālo parku, kas ir atraktīvs un pieejams pilsētniekiem. Piemēram, Luksemburgā ir līdzīga metalurģiskā ražotne ("Steinfort"), kur šobrīd izveidots iespaidīgs kultūras un izklaides centrs un, lielā mērā saglabājot vēsturiskos industriālo un tehnoloģisko būvju eksponātus, dota iespēja modernu industriju darbībai. Tas paver iespējas attīstīt mazo uzņēmējdarbību, eksperimentālās darbnīcas, inkubatorus, smilšukastes, biznesnīcas, ko šobrīd, iespējams, vēl neprotam nosaukt īstajos terminos. Mūsu spēkos ir radīt pilsētvidi, kur tam visam rasties un augt.

Mūsdienīga pilsēta ir viegli caurstaigājama, sasniedzama un vienlaicīgi daudzveidīga. Mēdz teikt, ka lielākā māksla pilsētas plānošanā ir atstāt vietu arī citu plāniem. Nevis pabeigt pilsētas "audumu" un pateikt – te tā būs, bet radīt tādu struktūru, kas ļauj notikt lietām, ko vēl ar šī brīža acīm pat nevaram saskatīt.