Tā vien šķiet, ka likums “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem» vairs nav spēkā, jo pēdējā laikā vai ik nedēļu notiek kāds “nesankcionēts”, “stihisks” vai “nejaušs” pasākums.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nav lielas jēgas strīdēties, kurš apzīmējums ir pareizais, jo tas drīzāk pauž teicēja attieksmi pret konkrēto mītiņu vai piketu. Ar nodomu nesaukšu nevienu no to organizētājiem vārdā (domāju, ka tie visiem ir zināmi), jo šis pārspriedums būs par vispārīgiem principiem.

Varbūt arī ir taisnība, ka likuma iecere ir bijusi dot iespēju paust viedokļus, neprasot pašvaldības atļauju, bet tikai informējot to, un tāpēc “nesankcionēts pikets” ir tikpat absurds vārdu salikums kā “apaļš kvadrāts”; taču, kamēr pašvaldībai paliek plašas iespējas “nesaskaņot”, tikmēr tā nedarbojas.

Nav nozīmes arī tam, kurš pikets ir bijis “nesankcionēts” kļūdas dēļ, bet kurš – tīši. Galvenais cēlonis jebkurā gadījumā ir viens – notikumi politikā un ap to mūsdienās mēdz risināties tik ātri, ka trīs dienas “saskaņošanai” (un vēl trīs dienas pārsūdzēšanai “nesaskaņošanas” gadījumā) ir pārāk ilgs laiks. “Vilciens” tikmēr var būt jau aizgājis.

Tomēr nekāds taustāms kaitējums nedz personu dzīvībām un veselībai, nedz materiālām vērtībām pēdējā mēneša laikā nav ticis nodarīts. (Protams, kaitējums ir nodarīts to ļaužu sirdsmieram, kuri gribētu domāt, ka citādi domājošie nepastāv, taču šis kaitējums acīmredzot ir neizbēgams.) Tāpēc drīzāk būtu nevis jāsauc ļaundari pie atbildības, bet gan jāmīkstina smagnējā “saskaņošanas” kārtība.

Zīmīgi, ka lielu daļu neseno pasākumu rīkojuši personas un organizācijas, kam nebūtu lielu grūtību darīt savu viedokli zināmu lēmumu pieņēmējiem arī citādā veidā. Tas liek domāt, ka piketa (nevis, piemēram, atklātas vēstules) forma tiek izvēlēta, lai gūtu lielāku ievērību presē un televīzijā – labs “vizuālais noformējums” var palīdzēt īsziņu izplest pa pusi avīzes lapas, bet TV kastē bez tā vispār grūti iekļūt. Ja tā, tad nav lielas nozīmes, vai pikets notiek pie Saeimas (tiesas nama, utt.) vai kur citur.

Dzīve būtu daudz vienkāršāka, ja Rīgā būtu kāda vieta, kur jebkurš interesents varētu pagrozīties ar savu plakātiņu, nevienam iepriekš atļauju neprasot. Šādas vietas ir daudzās pasaules lielpilsētās; tiesa, parasti “haidparkiem” ir senas tradīcijas, un var neizdoties tādu nodibināt ar rīkojumu; tomēr mēģināt var.

Paredzu jau pirmo iebildumu – “ja notiks kādas nekārtības, policija var nezināt, kurš pie visa ir vainīgs”. Tāpēc kā pirmo kandidatūru potenciālā “Haidparka” lomai varu piedāvāt vietu, ko no trim pusēm norobežo ūdens un no kurienes aizbēgt ir pagrūti; tas ir AB dambis, kas turklāt atrodas nieka desmit minūšu gājiena attālumā no centra. Bet varbūt kādam ir kāds labāks ierosinājums?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form