Uldis Osis: 'Olainfarm' krustcelēs
Foto: LETA

Parasti, kad kādas akciju sabiedrības darbības rādītāji uzlabojas, biržā pieaug arī tās akciju cena. Arī AS "Olainfarm" ekonomiskie rādītāji šī gada pirmajā pusē bija ievērojami labāki, nekā iepriekšējā gada attiecīgajā periodā. Taču, uzņēmuma akciju cena Baltijas biržā "Nasdaq" šobrīd ir vairs tikai ap 60 procentiem no augstākās cenas kāda tika sasniegta 2017. gada augustā. Iemesls šādam kritumam ir saprotams, zināmā mērā pat loģisks – galvenā īpašnieka Valērija Maligina nāve pirms gandrīz diviem gadiem un tā rezultātā neskaidrības ar turpmāko kompānijas īpašnieku struktūru, jo V.Maligina mantinieku starpā valda nesaskaņas.

Pašlaik nav skaidrs kā šī situācija varētu atrisināties. Iespējami dažādi varianti. Droši vien labvēlīgākais uzņēmuma veiksmīgai tālākai attīstībai būtu, ja pašreizējie akcionāri, nelaiķa ģimenes locekļi, varētu vienoties, kurš no viņiem pārstāvēs kopējās intereses kompānijā. Visiem viņiem kopā pieder stabila akciju kontrolpakete – nepilni 66 procenti. Nozīmējot uzticamu padomi, bet tā, savukārt, ieceļot profesionālu valdi, tiktu kliedētas jebkuras šaubas par veiksmīgu kompānijas izaugsmi nākotnē, bet akciju cena turpinātu palielināties tāpat kā tas bija V.Maliginam dzīvam esot.

Pašreiz novērojamā cīņa par varu akcionāru starpā, kas brīžiem stipri atgādina reiderisma mēģinājumus, nav īsti loģiski izskaidrojama, jo ar iegūto varu, ja kādam tas izdotos, jāprot arī rīkoties. Akciju kontrolpaketes iegūšanai nav lielas jēgas, ja tās īpašniekam nav daudzu gadu praktiskas pieredzes darbībai industrijā un arī vērtspapīru tirgū. Ja "Olainfarm" gadījumā kāds no pašreizējiem mantiniekiem iegūtu izšķirošu pārsvaru, akciju cena drīzāk varētu turpināt pat pazemināties, jo investoriem diez vai būs pārliecības, ka kontrolpaketes īpašnieks skaidri apzinās savu rīcību un tam ir patstāvīga stratēģija, bet dažkārt arī nepieciešamā intuīcija, kas izstrādājas daudzu gadu laikā.

Liela uzņēmuma padomi parasti nepārstāv viens cilvēks. Lielāko akciju pakešu īpašniekiem vienmēr iespējams izveidot padomi no vairākiem saviem uzticamiem pārstāvjiem. Protams, arī tiem jābūt pieredzei kādā ar uzņēmējdarbību saistītā jomā. Pēc savas pieredzes daudzu dažādu uzņēmumu padomēs un valdēs zinu, ka profesionāļiem vienmēr vieglāk vienoties par vairumu jautājumu. Sliktākajā gadījumā visu izšķir balsošana.

Medijos izskanējušas bažas, ka kādi vietējie vai ārvalstu investori būtu ieinteresēti nopirkt Olainfarm akciju kontrolpaketi tikai ar mērķi iegūt tirgū atpazīstamu zīmoli, bet pašu uzņēmumu finansiāli "izpumpēt" kādu citu savu kompāniju balstīšanai. Šādas bažas nav bez pamata – atmiņā vesela sērija līdzīgu gadījumu – banka "Baltija", "Parex", "Krājbanka", "Liepājas metalurgs" un tml., kad īpašnieki mantkārības dzīti vai nekompetences rezultātā pazudinājuši savu biznesu, lai gan to attīstot, gan paši, bērni un mazbērni līdz mūža galam būtu pārtikuši un sabiedrībā cienījami, gan arī ārstiem, skolotājiem un daudziem citiem ar nodokļu maksājumiem būtu radīti apstākļi augstai to darba atdevei.

Taču, bēdīgs kompānijas gals iespējams arī ieilgstošas lielo akcionāru konfliktēšanas rezultātā, jo tā pārvaldīšanā arvien grūtāk būs ilgstoši noturēt, vēl jo mazāk piesaistīt, pietiekami augsta līmeņa profesionāļus. Līdz ar to, uzņēmuma pārvaldes kvalitātei krītoties, var sākties negatīvas un neatgriezeniskas izmaiņas kompānijas naudas plūsmā, kam neizbēgami seko biznesa vērtības erozija.

Vai, "Olainfarm" situācijai pasliktinoties, iespējams to glābt, piemēram, iejaucoties valstij? Un, vai valstij tas būtu jādara, it īpaši ņemot vērā līdzšinējo, ne sevišķi veiksmīgo praksi (Parex u.c.)? Tas nav vienkāršs jautājums. Piemēram, 1841. gadā dibinātā tūrisma kompānija "Thomas Cook" – viens no Lielbritānijas tūrisma industrijas lepnumiem, 1948. gadā bankrotēja. Tomēr tā tika nacionalizēta un līdz pat 1972. gadam atradās nacionālās dzelzceļa kompānijas "British Railways" sastāvā, kad tā tika atkal privatizēta. Galvenais šīs kompānijas bankrota iemesls toreiz bija ārkārtas apstākļi – Otrais Pasaules karš un tā sekas, kad tūrisma industrija visā pasaulē bija panīkusi.

Šogad slavenā 178 gadus vecā kompānija bankrotēja atkal. Taču, šoreiz Lielbritānijas valdība atteicās to glābt, vien sniedzot standarta sociālo atbalstu atlaistajiem britu darbiniekiem. Kādēļ pirms 72 gadiem varēja uzņēmumam palīdzēt, bet šoreiz nē?

Īsā atbilde – pašas kompānijas komerciāla neveiksme. Ja karš un pēckara situācija daudziem uzņēmumiem bija ārkārtas faktors, tad mūsdienu Thomas Cook īstenotā tirgus stratēģija un biznesa modelis atpalika no reālās tirgus situācijas izmaiņām, ko radīja interneta izplatība, informācijas plūsmas un, kā rezultāts, tūristu – agrāko kompānijas klientu, izmainījies uzvedības modelis.

Lai gan "Thomas Cook" grupa bija starptautiska mēroga milzenis un tā bankrots negatīvi ietekmēja daudzu valstu tūrisma nozares, it īpaši Eiropā, arī Eiropas Parlaments, izanalizējis kompānijas sabrukuma iemeslus, nonāca pie slēdziena, ka atbalsts būtu sniedzams, taču, nevis kompānijai pašai, bet Eiropas tūrisma industrijai kopumā un būtu jārīkojas lai šādu bankrotu turpmāk būtu mazāk.

Taču, ir ne mazums arī pretēju piemēru, kad valstis tautsaimnieciski nozīmīgus uzņēmumus glābj. Piemēram, pat tādā kapitālisma un brīva tirgus citadeles kā ASV vēsturē, tas noticis neskaitāmas reizes un notiek arī mūsdienās. Piemēram, 2008.-2009. gada finanšu krīzē ASV valdība izglāba no bankrota ASV autoindustrijas lepnumu General Motors (GM), Chrysler un virkni citu finanšu grūtībās nonākušu uzņēmumu un banku. Turklāt, toreizējā ASV prezidenta B.Obamas valdība rīkojās ļoti enerģiski – kad GM vadība nespēja iesniegt Baltajam namam pārliecinošu biznesa plānu kā uzņēmumam izkļūt no krīzes un atjaunot biznesa pelnītspēju, kompānijas vadītājs līdz ar pusi valdes locekļu tika nekavējoties atbrīvoti no amata un ASV valdība pati uzņēmās GM restrukturizācijas organizēšanu, sākot ar 30 miljardu ASV dolāru nodokļu maksātāju naudas investēšanu un 72,5 procentu akciju paketes pārņemšanu un jaunas vadības komandas izveidošanu.

1908. gadā dibinātais GM šodien – desmit gadus vēlāk, ir viena no finansiāli stabilākajām un inovatīvākajām kompānijām pasaules autoindustrijā. Tās prezidents, iepriekš Morgan Stanley baņķieris, ikdienā džinsos un ādas jakā tērpies jaunzēlandietis Dans Ammans, biežāk manāms inovāciju un jaunu tehnoloģiju kaltuvē Silīcija ielejā, nekā tradicionālajā auto rūpniecības centrā Detroitā. Šodien tā ir pavisam cita kompānija, kas visai maz atgādina to, kāda tā bija pirms desmit gadiem.

Šeit apskatītie piemēri rāda, ka nav vienotas, universālas formulas, kā valstij vajadzētu rīkoties ja finansiālu grūtību un maksātnespējas situācijā nonācis kāds nozīmīgs uzņēmums. Taču viens gan ir skaidrs – ja valdība nolēmusi šādu uzņēmumu vai banku glābt, jārīkojas izšķirīgi un organizēti. Lielākās kļūdas ko vairākas Latvijas valdības izdarījušas, piemēram, vairākkārt glābjot Liepājas metalurgu, par dažām bankām nemaz nerunājot – tās pieļāvušas, ka uzņēmums var saņemt desmitiem vai pat simtiem miljonu lielu atbalstu bez pienācīgi sagatavota biznesa plāna, kurā būtu detalizēti izgaismotas tā problēmas un iezīmēti reāli to risināšanas ceļi. Liepājas metalurga gadījumā tas nebija skaidrs pat vairākkārt pārstrādātajā tiesiskās aizsardzības plānā, kad uzņēmums jau bija nonācis pēdējā maksātnespējas procesā.

No finanšu viedokļa Olainfarm šādu problēmu nav – rentabilitātes, kapitāla atdeves un citi pamata rādītāji ir labi, kompānija arī maksā dividendes. Arī parādsaistības ir nenozīmīgas. Līdz ar to valstij šobrīd nebūtu pamata iejaukties kompānijas darbībā.

Tieši tādēļ, ņemot vērā ieilgušu konflikta situāciju mantinieku starpā, daudz nopietnāks ir jautājums par iespējamu reiderismu, kā rezultātā kompānija varētu nonākt pat citu valstu nevēlamu personu, piemēram, tādu, kuras pakļautas starptautiskām sankcijām vai pat kriminālu grupējumu, rīcībā. Veiksmīgi strādājoša kompānija, kuras vadībā ir konflikti un jukas, ir pievilcīgs objekts biznesa hiēnām. Tādēļ sekot līdzi notiekošajam kompānijā un ap to, analizēt un modelēt situāciju šobrīd noteikti nebūtu lieki.

Kā zināms, efektīvākais jebkuras slimības ārstēšanas veids ir profilakse. Tādēļ valsts institūcijas – Ekonomikas vai Tieslietu ministrija ar Uzņēmumu reģistra palīdzību varētu rūpīgāk pārliecināties par Olainfarm iekšējo pamata dokumentu atbilstību likuma prasību un labas prakses nosacījumiem, piemēram, padomes un valdes locekļu nomaiņas kārtību, maksājumu dokumentu par lielākām summām vīzēšanas un parakstīšanas obligāti noteiktajām procedūrām, lēmumu pieņemšanas kārtību par uzņēmuma aktīvu, t.sk. nekustamo īpašumu iegādi un pārdošanu utt. Nepieciešamības gadījumā varētu rosināt attiecīgu likumdošanas dokumentu (Komerclikuma) papildināšanu vai precizēšanu.

Kādā situācijā būtu pieļaujama vai vēlama plašāka valdības iejaukšanās? Ja rodas pamatotas aizdomas par nenovēršamu pretlikumīgu kompānijas sagrābšanu, it īpaši no Latvijai nedraudzīgu valstu investoru puses, valdībai, manuprāt, būtu jāpārņem uzņēmuma akciju kontrolpakete un jāveic restrukturizācija līdzīgi kā iepriekš aprakstītajā piemērā ar GM. Kā to īstenot tiesiski, būtu nepieciešama papildus juridiska analīze, varbūt pat likumu grozījumi. Jebkurā gadījumā valdības rīcībai kritiskā situācijā jābūt izlēmīgai un ātrai.

Taču, tas ir tikai sākums. Pirms sākt rīkoties, ir jābūt skaidram uzņēmuma restrukturizācijas plānam, ko darīt tālāk – kādi pasākumi tiks veikti reorganizējot vadību, sakārtojot iekšējos kompānijas dokumentus un vadības procedūras, grāmatvedību un tml. Un, pats galvenais – kādā termiņā un kā kompāniju vai nacionalizēto tās akciju daļu, situācijai normalizējoties, plānots atgriezt tirgus apritē. Lieki pieminēt, ka visām valdības institūciju darbībām restrukturizācijas procesā jābūt likumīgām un caurspīdīgām.

Comment Form