Lasu portālā "Delfi" filoloģijas doktores Lindas Lauzes pārdomas par ievazājumiem (tačka, štuka un truba) un to lietojuma dinamiku latviskajā runā. Tviteri nelietoju, tāpēc replika lai ir šeit.
Prieks konstatēt, ka estētika tajā, ko artikulējam, turpina būt valodas sanitāru, pardon, doktores, redzeslokā. Kaut ar centieniem viss it kā pareizi, nav prāta darbs sagaidīt no vienkāršās tautas brīnumu – pārstāt būt vulgārai. Būsim reālisti: latviešu autoservisā vēl ilgi dzirdēsim "homutus", "ņeržu" un "kolodkas".
Cienījamā lingviste iezīmē problēmu, taču bez mēģinājumiem izprast cēloņus un situāciju koriģēt tas ir gandrīz tas pats, kas nekonstruktīvi aicināt tautu būt laimīgai (īstenībā – vienkārši jāizšauj visi neapmierinātie). Pietrūkst psihologa skatījuma uz to prāta stāvokli, kas pat Lāčplēša dienu regulāri svinošai dāmai ar divu augstskolu diplomiem liek izmest pa tādai "spēcijai" kā "koroče" vai "tobiš". Izskatās, ka okupācija, kas turpinās galvās, ir neizbēgama postsovjetiska konsekvence ar komētas astes izmēru inerci. Laikam jau tas būtu psihologu lauciņš – runāt par piederību Stokholmas sindromam, kur upuris flirtē ar pāridarītāju (gandrīz kā iemīlēties savā izvarotājā?).
Ja neviens neapstrīd valodas mijiedarbību (pat simbiozi) ar tās lietotāja mentalitāti, tad joprojām palikusi nenovērtēta svešvalodu pārvaldīšanas ietekme uz indivīda ģeopolitiskajām simpātijām. Kaut kā simptomātiski vērot ieilgušo pretstāvi Latvijā: krievisko mediju vidē komfortablie sūdzas par angliskajiem aizguvumiem un otrādi. Ja taisnība tiem, kuri vāciskos "šaufele", "gurte", "zafte" neuztver par kaitējošiem (izmirs līdz ar mani), tad arī tačkām un trubām līdzīgs liktenis. Esmu pietiekami fosils, lai atcerētos tēva reakciju uz radio īsviļņos krietni sen noklausītu dialogu. "Dēls, tu dzirdi," viņš man šokēts saka, "vācietis ar somu sarunājas... angliski!" Tas notika kaut kad piecdesmito beigās, un līdz tam starptautiskajā telpā – vismaz Eiropā – zinātnē, tehnoloģijās, arī kultūrā un mākslās – lielā mērā bija dominējuši vāciski drukātie izdevumi un publiskais diskurss – arī tulkojumos uz krievu valodu. Svešvalodu konkurencē vidusskolās "English" sāka izspiest "Deutsch".
Reiz (astoņdesmito beigās LTV studijā) sarunā ar Vilni Meliņu izcēlu skandināvu izvēli nedublēt, bet subtitrēt angliskos dialogus filmās, tādējādi bērni jau no pirmsskolas vecuma runā labāk nekā Londonas Bārbikanā. Atbildot uz šo ieteikumu, LTV parādīja, cik nozīmīgi tiem reitingi (salīdzinot ar nākotnē un jauniešos investēto opciju), – atbildēja, ka "tad vecāka gadagājuma mājsaimnieces neuztveršot filmas sižetu – nespēšot ātrumā izsekot līdzi subtitriem". Vaļīgi interpretējot šo (daļēji prokrievisko) politiku, iespējams, esam inkubējuši uz "English" klibus latviešu jaunekļus, kuri skatās krievu bandītseriālus un sadzīvē lieto tur noklausīto – par ko šeit "bazars", man "po barabanu" – un tamlīdzīgu urbāno subkultūru. Lauze piemin karu Ukrainā; anglosakši pierāda sevi kā visuzticamākos sabiedrotos cilvēcības pusē. Interneta globālā valoda kļuvusi arī par draugu valodu.
Ja tautas "bullis nevelk uz proverbiālo Jupitera statusu" (Quid licet Iovi, non licet bovi), varbūt vērts uzmest kritisku aci profesionāļiem – ka tikai paši valodnieki nestumj "patukšu tačku".
Ne tik sen gadījās paviršība, klikšķinoties iekšā "Tildē", – garumzīmju vietā ielaidu datora "runaspersonu", kas mani frustrē vēl šobrīd. Piemēram, meklējumu procesā izlec šāds skaidrojums: "Vienumu nevar atrast." Tādam, kam rit astotais gads vienatnē uz jahtas, zemteksts jau skan pavisam eksistenciāli. Arī "kopīgot" turpina būt mīkla, toties konkrēti iebilstu pret frāzi "nevar atskaņot" – pēkšņi, kādā video pauzē. Angliskais "Play" šai kontekstā apvieno video un audio režīmu, kamēr "atskaņot" skan mazasinīgi, jo semantiski attiecas vien uz audio sadaļu.
Un vispār. Attiecībā uz boksu kā cīņas sportu autorība pieder britu džentlmeņiem, tāpēc arī tiesības uz terminiem (the ring, break, knock-out), citās valodās netulkotiem. Arī akrobāti taču taisa špagatu (nevis striķīti). Kas mudina latviskot tik anglisku jomu kā IT un programmēšana, kur tieši "basic" valodā reiz atskanēja pirmie "šļupsti"? Pasauli apceļojot, redzu konsensu – tas, kas smidzina no flakona, teju visās valodās būs "aerosols", un nevajag sekot lietuviešu piemēram, pārdēvējot to par "purkštalas". Vai dzirdat, dižķibelizētāji un dižpārdokļotāji?
Pirms izkuģot no Latvijas, dzirdu, ka sala uz austrumiem no Grenlandes jāsauc par "Īslandi", – konservatīvi saviebos, taču uztvēru jaunievedumu kā zīmi, ka valodnieki tomēr neguļ un budžetu atstrādā. Gaidīju drīzumā konsekvenci arī attiecībā uz Grenlandi – ja reiz turienes iedzīvotāju izruna ir tas kritērijs un etalons, tad jābūt "Grēnlande". Nesagaidīju – acīmredzot subsidējums jātērē lēnām. Bet ģeogrāfiju un vietvārdus liksim mierā – tur ir tāds haoss, ka filologu pulciņam tur darāmā uz gadu gadiem. Piemēram, vēl astoņdesmitajos manām ausīm likās jocīgi dzirdēt klaida tautiešus atsaucamies uz "Jugoslāviju" (bija tāda valsts Dienvidslāvija). Brīdi vēlāk es sevi laboju – nekāda Dienvidslāvija, emigrantiem taisnība! Nav vairs Ziloņkaula krasta, jāsaka "Kotdivuāra"!
Pandēmija pamatīgi pārstartēja priekšstatus par tām profesijām, kurās eleganti var strādāt attālināti. Blakus horoskopu izstrādātājiem (starp citu, LU akreditētiem) itin labi no mājām var strādāt ne mazāk cienījamie lingvisti. Ne visi gan, priekšniecībai jāsēž atbilstoši hierarhijai. Vairs īsti neatceros, kādās darīšanās man bija toreiz jātiekas ar Stengrēvicas kundzi – tā laika latviešu valodniecības spici. Braukdams liftā uz ento stāvu ZA augstceltnē, mēģināju apslāpēt domu, ka ilgtermiņā Staļina auras klātbūtne ("Kolhoznieku nams" taču) varētu atstāt iespaidu uz zinātnisko jaunradi. Sarunas izskaņā atcerējos ģimenes draugus (bija saņēmuši atteikumu reģistrēt vārdiņu Otto savam pirmdzimtajam) un atļāvos neformāli pajautāt:
- Stengrēvicas kundze, kas vainas, piemēram, Otto?
- Pirmkārt, uz īpašvārdiem attiecas tie paši likumi, kas uz lietvārdiem.
- Vai īpašvārda statuss jau apriori nenozīmē, ka tas ir "īpašāks"?
- Otrkārt, tas dubultojums neskanētu latviski...
- Jums kalendārā legalizētas Gaļinas, Nadeždas, Enriko un vesela virkne citu. Ja kritērijs ir latviskums, tad jāatsakās no šaurā "o" vispār: izrunāsim Oto ar skanējumu kā "uatua".
- Tie ir ar tradicionāli nostiprinājušos raksturu.
- Ko Endzelīns teica par "Annu" – arī taču dubultojums? Atceros dzirdējis, ka par pareizu latviešu izrunu liecina uzsvērta pirmā zilbe. Rakstība "Oto" un "Ana" padarītu abas zilbes vienādas.
- Tad jau gribēsit arī "rattiem" dubultojumu?
- Zīmīgi, ka tas skan tieši no jūsu mutes...
Nobeigumā jautājums Lindai Lauzes kundzei: vai jums nešķiet, ka tvītot par trim neveikliem ievazājumiem no krievu zeku leksikas ir nedaudz sīki, kad jau gadus piecus "magnitūdā 9" tiek apdraudēts pats valodas būvelements – vārds? Vārds, kuram ideālā pasaulē vajadzētu būt kā mikrodefinīcijai, arvien vairāk zaudē savas konkrētās aprises, tiek devalvēts līdz tik miglainai abstrakcijai (piem., kutelīgā "sievietes" definīcija Meta Volša filmā "What Is a Woman?"), ka var tikt interpretēts pēc acumirkļa iegribas. Gan jau saprotat, ka runa ir par progresīvistu "woke" ideoloģiju, kurā indivīda emocijām tiek ļauta absolūta teikšana, pabīdot sānis veselo saprātu un zinātni, degradējot valodu kā domāšanas bāzi. Vai kaut viens no Latvijas valodniekiem ir pamanījis vārda eroziju?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
