Valdis Kuzmins, ‘Rīgas Laiks’: Zābaku skaitīšana
Foto: F64

Politoloģe Ilga Kreituse uzskata – ja 1939. gadā visas trīs Baltijas valstis būtu atteikušās parakstīt līgumu par padomju armijas daļu ievešanu savā valstī, Padomju Savienība diez vai sāktu karu ar četrām Eiropas valstīm vienlaikus – Latviju, Lietuvu, Igauniju un Somiju. (Apollo.lv, 26. jūlijā.)

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Karadarbība nenotiek virtuālā telpā, tā notiek konkrētā ģeogrāfiskā vietā. Visu pamācošo militārās vēstures stāstu svarīga sastāvdaļa ir ģeogrāfija. Varonīgi karotāji un viņiem izdevīgs apvidus – ja viens no šiem diviem elementiem izpaliek vai netiek pienācīgi novērtēts, piemērs kļūst par pamācību, kā darīt nevajag. Leģenda par 300 spartiešiem kļuva par leģendu, pateicoties Termopilu aizai. Ja tās nebūtu, mēs nekad neko nezinātu par bultām, kas aptumšo sauli, un cīnīšanos ēnā līdz pēdējam vīram.

Diskusijās, kas joprojām uzvirmo par Latvijas izvēli 1939. gada rudenī parakstīt "bāzu līgumu", ir grūti atrast ģeogrāfiskās sastāvdaļas pieminēšanu, nemaz nerunājot par analīzi. Vienmēr tiek pieminēta armijas kā organizācijas gatavība, skaitīti tanki, lielgabali un zābaki vai arī vērtēta karavīru varonība. Un, protams, vienmēr tiek uzsvērts, ka Somija 1939. gada novembrī, lūk, izvēlējās karot, bet mēs ne, lai gan varējām, jo mums bija tik un tik tanku, lielgabalu, zābaku.
Tomēr Ziemas karš bija iespējams tikai Somijā, konkrētā ģeogrāfiskā vietā ar īpašiem dabas un laika apstākļiem. Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis un reljefa īpatnības neļauj izstrādāt universālu aizsardzības plānu visiem gadījumiem, vēl jo vairāk būvēt nocietinātas līnijas. "Mannerheima līnija", ko aizsargāja varonīgie somu karavīri, bija iespējama tikai un vienīgi Karēlijas šaurumā, kuru no vienas puses ierobežo jūra, bet no otras – Lādogas ezers. Tieši tādi paši nocietinājumi, pat ja bunkuros sēdētu tie paši bezbailīgie somi, jebkurā vietā Latvijā būtu naudas un cilvēku dzīvību izšķiešana. Faktiski visa Latvijas teritorija ir tankiem un motorizētām vienībām pārvarama. Pat tehniski nevainojamu fortifikācijas būvi Latvijā varētu apbraukt un ielenkt. Arī Somijā "Mannerheima līniju" apgāja pa sasalušo Somu jūras līci, padarot to neaizsargājamu.

Latvijas situāciju pasliktināja arī divu agresīvu lielvaru tuvums robežām. 30. gadu otrajā pusē autoritārās Latvijas valdība nāca pie slēdziena, ka karot, visticamāk, nāksies pret Vāciju, un atbilstoši tam arī gatavojās. Tika izstrādāts t.s. 4. mobilizācijas sadalījums un tam pakārtotais aizsardzības plāns "D" (Dienvidi) ar domu par karadarbību pret Vāciju, kura ir iebrukusi Lietuvā un var vērst agresiju arī pret Latviju. Latvijas armijas uzdevums būtu to aizkavēt līdz brīdim, kad citas valstis iejauktos. Visa aizsardzības koncepcija balstījās uz pieņēmumu, ka jebkurš militārs konflikts Eiropā izraisīs vispārēju karu, līdz ar to agresors nevarēs izvairīties no karadarbības ar citām valstīm. 4. mobilizācijas sadalījums balstījās uz plašu dzelzceļa pārvadājumu izmantošanu, lai piecās dienās mobilizētu 143 000 vīru lielu kara laika armiju.

4. mobilizācijas sadalījumu varēja izmantot arī aizsardzības plāna "A" (Austrumi) īstenošanai pret eventuālo PSRS uzbrukumu, bet to būtu daudz sarežģītāk realizēt, ja Padomju Savienība sāktu pēkšņu karadarbību. Nepilnus 300 km garā kopējā robeža ļautu Sarkanajai armijai ieņemt Latvijas austrumu apgabalus vēl līdz mobilizācijas pabeigšanai un iznīcināt Latvijas armiju pa daļām. Būtu nepieciešamas vismaz sešas dienas ideālos apstākļos, bez pretinieka aviācijas pretdarbības, daļējas kaujas gatavības sasniegšanai un desmit dienas visu spēku koncentrēšanai pie austrumu robežas. Šāda, lūk, bija reālā situācija brīdī, kad Maskavā tika noslēgts Molotova–Ribentropa pakts.

Pirmās ziņas par PSRS īstenoto mobilizāciju karam pret Poliju Latvijas armijas štābā saņēma 14.–15. septembrī. 16.–18. septembris bija brīdis, kad vēl varēja sākt sekmīgu mobilizāciju. 1. Liepājas kājnieku pulka komandieris A. Krīpēns atceras, ka vairāki Armijas štāba jaunākie virsnieki 16. septembrī pieprasījuši mobilizāciju. Tad kāpēc tā tomēr netika izsludināta? Tāpēc, ka jebkurš mobilizācijas plāns reizē bija arī operatīvs, tas ir, saistīts ar karadarbības vešanu. Latvija nevarēja mobilizēt armiju vienkārši tāpat – katram gadījumam, armijas mobilizācijas sākums automātiski nozīmēja karadarbības sākumu. Padomju Savienība to uzskatītu par agresīvu soli un darītu visu tās nepieļaušanai. Septembra vidū ne Latvijai, ne Igaunijai nekādi tieši draudi vēl nebija paredzami. Latvijas armija varēja īstenot tikai piesardzības pasākumus – rezervistu iesaukšanu, miera laika vienību papildināšanu ar ieročiem un pārvietošanu uz aizsardzības pozīcijām. 25. septembrī, kad kļuva skaidri PSRS nodomi, mobilizācija un līdz ar to arī karadarbība jau vairs nebija iespējama. Latvija piedāvājumu par "bāzu līguma" noslēgšanu saņēma 30. septembra vakarā, pēc tam kad 28. septembrī Igaunija parakstīja savējo. 1. oktobrī padomju 8. armija sāka pārvietošanos uz dienvidiem, lai sadarbībā ar 7. armiju šķērsotu Latvijas–PSRS robežu ultimāta noraidīšanas gadījumā.

4. mobilizācijas sadalījums kļuva praktiski nelietojams "A" variantam pēc Polijas sagrāves, jo tagad Latvijas–PSRS robeža atradās apmēram 30 km no Daugavpils, kur bija paredzēta 4. divīzijas mobilizācija. 30% no mobilizāciju sedzošajām vienībām un ap 15% no visas kara laika armijas varēja iznīcināt pirmo stundu laikā. Latvijas armija jau pirmajās dienās sāka risināt šo situāciju: pastiprināja vienības ar rezervistiem, izlūkoja jaunas aizsardzības pozīcijas, uz Latvijas austrumu robežu pārvietoja visus 18 kaujas spējīgos tankus utt. Tomēr pavēles karadarbības gadījumam, un tādas bija izstrādātas, nemainīja galveno problēmu. Kā īstenot mobilizāciju, ja karadarbības gaita prasīs atkāpties no Daugavpils? 4. mobilizācijas sadalījums paredzēja, ka neapbruņoti rezervisti, zirgi un transports dodas uz Daugavpili drošā gūstā vai nāvē. 4. divīzijas iznīcināšana nozīmētu, ka starp Daugavpili un Rīgu pirmajās trīs karadarbības dienās būtu labākajā gadījumā 3000 karavīru Pļaviņās.

Pieņemsim, ka Igaunija un Latvija nepieņem PSRS ultimātu un pēc nedēļas netraucētas mobilizācijas Latvijas armija ir karadarbībai gatava. Ir laiks uzdot jautājumu – ko varētu darīt Latvijas armija, ja Padomju Savienība iebruktu Igaunijā? Sākt iebrukumu Padomju Savienības teritorijā? Vai Latvijas armija būtu gatava iesaistīt, piemēram, vienu divīziju grupu karadarbībai Igaunijas teritorijā, skaidri apzinoties Sarkanās armijas uzbrukuma iespējas pret Daugavpili? Padomju Savienībai nebija nekādas nepieciešamības karot ar četrām Eiropas valstīm uzreiz. Agresiju droši varēja plānot un īstenot pakāpeniski – no sākuma Polija, tad Igaunija, vēlāk sekotu Latvija un Lietuva. Ja izraisītos militārs konflikts ar kādu no Baltijas valstīm, ultimāta izvirzīšana Somijai varētu pagaidīt.

Situācijā, kad Eiropā divi agresīvi, totalitāri režīmi savā starpā vienojās par ietekmes sfēru sadali un sāka vienošanos īstenot, mazas valstis, kuru pastāvēšanas pamatpostulāts bija valsts nācijas interešu aizstāvēšana, nevarēja nosargāt suverenitāti, balstoties tikai uz saviem militārajiem spēkiem, lai cik tie būtu labi apgādāti un apmācīti. Pat Somija bija spiesta parakstīt miera līgumu pēc trīs mēnešu pretošanās, zaudējot daudz vairāk, nekā tika prasīts pirms kara sākuma. 1939. gada septembrī Eiropa bija mainījusies, individuālu valstu izstrādātie aizsardzības plāni vairs nebija aktuāli pēc Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas, bija nepieciešami principiāli citi politiski un militāri līdzekļi miera un valstu suverenitātes nodrošināšanai.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form