Valentīna Gorbunova: Bāriņtiesas: no 19. gadsimta līdz sistēmas reformai  (15)

Bāriņtiesām liels uzticības kredīts

Viens no būtiskākajiem Latvijas bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pīlāriem ir bāriņtiesas – institūcija ar garu vēsturi un lielām pilnvarām, kuras lēmumiem ir izšķiroša loma ģimeņu un bērnu likteņu noteikšanā. Neiedziļinoties visās bāriņtiesas pilnvarās un tiesībās, ir jāatzīst, ka, no vienas puses, tās vērtējamas kā milzu uzticēšanās no likumdevēja puses, piešķirot bāriņtiesai kā pašvaldības izveidotai aizbildnības un aizgādnības iestādei tik plaša spektra tiesības un pienākumus, no otras puses, tas liek domāt par nemitīgu cilvēkkapitāla – izglītības, zināšanu, prasmju un spēju – pilnveidošanu, kā arī prasību personām, kuras var tikt ievēlētas par bāriņtiesas priekšsēdētāju vai bāriņtiesas locekli, paaugstināšanu.

Pēdējos gados gan sabiedrībā, gan profesionāļu vidū arvien biežāk uzvirmo diskusijas par bāriņtiesu darbinieku profesionalitāti, iespējamu netiešu atkarību no pašvaldības, kura ievēl amatā, un attiecīgu ietekmējamību lēmumu pieņemšanā atsevišķu kategoriju lietās (piemēram, ārpusģimenes aprūpes lietās). Diskusijas raisa arī bāriņtiesu vēsturiskais nosaukums, jo rada šķietamu sasaisti ar tiesu, lai gan jau vairāk nekā desmit gadus bāriņtiesas nav tiesu sistēmai piederīgas iestādes.

Saknes aug vēl no cara laikiem

Kā tad īsti veidojās bāriņtiesu sistēma? Pats termins "bāriņu tiesa" tika pieņemts Krievijas impērijas 1889. gada tiesību reformas gaitā – un ar to mēs dzīvojam vēl šodien. Bāriņu tiesas un, pēc minētās reformas, arī krietni senākās pagastu tiesas lielākoties kļuva par aizbildnības un aizgādnības iestādēm. Sākotnēji pastāvēja divas bāriņu tiesas – muižnieku, kā arī pilsētu un zemnieku bāriņu tiesas. Pēc Latvijas kā suverēnas valsts izveidošanas muižnieku bāriņu tiesas likvidēja. Lietu piekritību pilsētu bāriņu tiesām vai pagasta tiesām noteica galvenokārt pēc bāreņa dzīvesvietas. Pilsētas bāriņu tiesas priekšsēdētājs pēc likuma bija pilsētas galva.

1934. gadā tika pieņemts Likums par bāriņtiesām. Atbilstoši tam par bāriņtiesas priekšsēdētāju vairs nevajadzēja iecelt pilsētas galvu, priekšsēdētājs bija vēlēts, tam bija jābūt ar juridisku izglītību, un tikai ar tieslietu ministra piekrišanu pie amata varēja pielaist personu bez juridiskas izglītības. Tādējādi var teikt, ka šajā modelī bāriņtiesas jau tuvojās mūsdienās zināmajai institūcijai.

Pēc neatkarības atgūšanas – atjaunots likums

Pēc valstiskuma zaudēšanas arī bāriņtiesas un pagasttiesas kā neatkarīgās Latvijas Republikas pašvaldību izveidotas aizbildnības un aizgādnības iestādes padomju tiesvedības sistēmā tika likvidētas. Tās vēl darbojās līdz 1941. gada 4. aprīlim, kad stājās spēkā LPSR nolikums par aizbildnības un aizgādnības iestādēm, kuru vēlāk nomainīja 1970. gada 30. decembrī apstiprinātais Latvijas PSR aizbildnības un aizgādnības iestāžu nolikums.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas kādu laiku vēl darbojās padomju aizbildnības un aizgādnības iestādes. 1993. gada 1. septembrī spēkā stājās atjaunotais Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums, kas kā aizbildnības un aizgādnības iestādes atkal paredzēja bāriņtiesas un pagasttiesas.

Līdz likuma "Par bāriņtiesām un pagasttiesām" izveidošanai un spēkā stāšanās brīdim lietas par adopciju no vecāku varas, aizbildnības vai aizgādnības izrietošajām attiecībām turpināja kārtot un kontrolēt padomju gados izveidotās aizbildnības un aizgādnības iestādes, bet būtiskie jautājumi, piemēram, adopcija, tika apstiprināti apgabaltiesā. 1995. gada 6. novembrī Saeimā tika pieņemts likums "Par bāriņtiesām un pagasttiesām". Likums paredzēja jaunās institūcijas sākt veidot ar 1996. gada 1. martu. Kaut arī likuma pamatā bija 30. gadu normatīvie akti par bāriņtiesām un pagasttiesām, tas netika burtiski pārņemts, bet izveidots no jauna. Protams, būtiskajos jautājumos bāriņtiesu (pagasttiesu) pamatvirziens ir vēsturiski saglabājies. Turklāt tradicionāli tika saglabāts vēsturiskais nosaukums – bāriņtiesas, pagasttiesas.

Jaunajā gadsimtā pievēršas metodiskajai vadībai

2004. gadā izveidotā Bērnu un ģimenes lietu ministrija faktiski bija pirmā iestāde Latvijā, kas savas kompetences ietvaros mērķtiecīgi strādāja ne tikai bāriņtiesu (pagasttiesu) darba uzraudzības, bet arī to metodiskās vadības jomā. Bāriņtiesās regulāri tika veiktas gan plānotās lietvedībā esošo lietu pārbaudes, gan pārbaudes, balstoties uz saņemto sūdzību par bāriņtiesas (pagasttiesas) darbu. Sāka veidoties prakse, ka ik gadu tiek organizēti izglītojoši semināri bāriņtiesu darbiniekiem, gatavoti metodiskie materiāli bāriņtiesu kompetencē esošo jautājumu risināšanas pilnveidošanai. 2007. gada 1. janvārī stājās spēkā jaunais Bāriņtiesu likums, kas aizstāja likumu "Par bāriņtiesām un pagasttiesām" un paredzēja ieviest pašvaldību aizbildnības un aizgādības iestādēm vienotu nosaukumu – bāriņtiesas.

Visā šajā laikā bāriņtiesu funkcijas ir nemitīgi augušas, tajā pašā laikā to darbam pieejamie resursi (gan cilvēkresursi, gan materiālais nodrošinājums) paliek katras pašvaldības izpratnes un iespēju līmenī.

Objektīvi redzami riska momenti

To redzot, objektīvi var fiksēt vairākus riska momentus, kurus var novērst saprātīga un atbildīga gaidāmās reformas īstenošana. Piemēram, bāriņtiesu priekšsēdētāji, priekšsēdētāju vietnieki un bāriņtiesu locekļi tiek ievēlēti darbam bāriņtiesā uz ierobežotu termiņu – 5 gadiem, kas zināmā mērā var ietekmēt iespējamo pretendentu motivāciju darbam šajā iestādē. Tāpat arī nav skaidri kritēriji, pēc kādiem pašvaldība izvērtē pretendentus uz vakantajām amata vietām bāriņtiesā, ja netiek izsludināts atklāts pretendentu konkurss. Līdz ar to ir risks, ka bāriņtiesu amatos var tikt ievēlētas nevis labākās un piemērotākās, bet gan personas ar salīdzoši zemu darbam bāriņtiesā nepieciešamo prasmju līmeni, neelastīgas attiecībā pret darba pienākumiem un sabiedrības mainīgajām prasībām, vienaldzīgas pret organizāciju/iestādi, kurā strādā. To netieši apliecina fakts, ka darbam bāriņtiesā nepieciešamo speciālo apmācību programmu 2016. gada beigās nebija apguvusi gandrīz trešdaļa jeb 27,3% bāriņtiesu locekļu.

Vēl viens būtisks riska faktors ir bāriņtiesu locekļu darba slodzes. Pašlaik 67% bāriņtiesās nodarbināto locekļu ir nodarbināti stundu darbā, savukārt 21% ir nodarbināti nepilnas slodzes darbā. Pieredze rāda, ka bāriņtiesās, kur bāriņtiesas locekļi ir nodarbināti nepilnu laiku vai strādā stundu darbu, faktiski gandrīz visas bāriņtiesas funkcijas un administratīvā procesa bāriņtiesas lietvedībā esošo lietu realizāciju veic bāriņtiesas priekšsēdētājs, bet bāriņtiesas locekļi ierodas uz bāriņtiesas sēdi, lai nodrošinātu bāriņtiesas sastāva lemtspēju. Tādēļ bieži vien netiek veltīts pietiekams laiks tam, lai pilnvērtīgi iepazītos ar izskatāmās lietas materiāliem, un viedoklis pieņemamajā lēmumā tiek veidots, tikai balstoties uz bāriņtiesas sēdē dzirdēto un savu iekšējo pārliecību.

Papildu risku rada apstāklis, ka gan bāriņtiesas darbinieks, gan klients nāk no vienas ģeogrāfiskās vietas un ir pazīstami, kaut arī draudzīgas attiecības neuztur. Nereti šādus apstākļus bāriņtiesas klienti cenšas izmantot savā labā (piemēram, izsakot noraidījumu bāriņtiesas sastāvam, tā novilcinot lēmuma pieņemšanu), lai gan faktiski juridiski šķēršļi nepastāv. Bāriņtiesās nereti arī rodas situācija, ka, priekšsēdētājam vai kādam no bāriņtiesas locekļiem aizejot atvaļinājumā vai saslimstot, ir grūti atrast aizvietotāju, līdz ar to bāriņtiesa nav lemtspējīga. Šāda situācija var būt īpaši kritiska, ja kāda bērna dzīvē tobrīd ir aktuāli nepieciešama bāriņtiesas iesaistīšanās. Protams, šie apstākļi arī neveicina darba prakses un pieredzes sarežģītāku gadījumu risināšanā veidošanos.

Lietas, kuras varam darīt jau tagad

Nenoliedzami, minētos riska faktorus nevar attiecināt uz visām Latvijas bāriņtiesām – es zinu daudzus lieliskus piemērus gan izcilai darba organizācijai, gan personiskam nesavtīgam ieguldījumam bērna interešu aizstāvībā. Taču uzsvars šajā gadījumā droši vien jāliek uz "visām" – tas norāda, ka sniegto pakalpojumu un pieejamo resursu līmenis Latvijas bāriņtiesās ir ļoti, ļoti atšķirīgs.

Esmu pārliecināta, ka gaidāmā reforma dos risinājumu, taču ir lietas, uz kurām varam virzīties jau tagad. Piemēram, jau tagad būtu neatliekami jāveic pasākumi iedzīvotāju skaita ziņā mazāko darbības teritoriju bāriņtiesu apvienošanai – tas gan taupītu resursus, gan ļautu izvēlēties no plašāka potenciālo bāriņtiesas locekļu klāsta, gan arī mazinātu iespēju nostrādāt iepriekšminētajam ģeogrāfiskajam faktoram. Tieši tāpat jau tagad vajadzētu veikt grozījumus normatīvajā regulējumā, nosakot, ka, komplektējot bāriņtiesas, nepieciešams izsludināt atklātu pretendentu konkursu, kā arī nodrošināt pilnībā visa katras konkrētas bāriņtiesas sastāva pilnu darba laiku. Un tie būtu tikai pirmie soļi ceļā, lai mēs ar pārliecību varētu teikt – katra bāriņtiesa dara vislabāko iespējamo savu pārstāvamo interesēs.