Darbs, kas vērsts uz labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu. VID kā pirmais un pēdējais soģis!
Dažāda veida tēzes, kas saistītas ar valsts iestāžu rīcību, ar kuru nodokļu maksātāji tiktu motivēti maksāt nodokļus labprātīgi, man bieži rada padziļinātas pārdomas. Reizēm pārdomas rosina impulsu tās pierakstīt.
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) 2019. gada 5. septembrī presei paustā paziņojuma radīto pārdomu rezultātā tapis šis viedoklis. Paziņojumā norādīts, ka pēdējos gados Latvija piedzīvojusi strauju PVN plaisas samazināšanos un VID darbs šobrīd ir vērsts uz labprātīgu nodokļu nomaksu.
Jānorāda, ka esam sasnieguši visnotaļ cienījamu līmeni, kas mūsu VID ierindo starp efektīvākajām nodokļu administrācijām Eiropā. Pēc VID aprēķiniem, 2018. gadā PVN plaisa veidoja 10,2%. Faktiski no 100 eiro, kas būtu jāiekasē, iekasējam 90 eiro. Esam nogājuši tālu ceļu, jo 2011. gadā plaisa bija 37%. Latvijai bija sliktākie rādītāji pēc Grieķijas un Rumānijas.
Visu šo faktu vidū rodas jautājums: vai tiešām viss ir tik skaisti, kā tiek pasniegts, un kādu cenu mēs par to esam samaksājuši un turpinām maksāt? Par statistikas precizitāti man nav viedokļa, pieņemu, ka tā ir gana precīza. Jautājums ir tikai par progresa cenu.
Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, jāpatur prātā, ka maldīgs ir vispārpieņemtais priekšstats, ka uzņēmēji ir PVN maksātāji. No PVN sistēmas būtības izriet, ka uzņēmēji ir bezmaksas PVN iekasētāji, kas VID vietā par saviem līdzekļiem no saviem partneriem šo nodokli iekasē, ieskaita valsts kasē un atskaitās VID. PVN būtībā uzņēmumam ir paredzēts kā neitrāls nodoklis, jo to maksā gala patērētāji – ikviens no mums, kas nopērk uzņēmēja saražoto produkciju. Tēlaini sakot, uzņēmēji ir kā bitītes, kas savāc medu, bet VID pārrauga plāna izpildi un uzglabā savākto medu.
Te ir atklāts jautājums, kā mēs pret šiem uzņēmējiem attiecamies. Palīdzam iekasēt nodokli, ja uzņēmums bez ļauna nodoma kļūdās? Vai pretēji, problēmas būtībā neiedziļināmies, patiesību nemeklējam, sodām bargi un pat iznīcinām.
Diemžēl PVN jomā cieņpilna attieksme pret uzņēmēju, kas kļūdās bez ļauna nodoma, pēdējos gados gandrīz vairs nav sastopama. Visi uzņēmēji, gan krāpnieki, gan godīgie, gan neuzmanīgie, tiek sodīti vienādi. Vēl jo vairāk, bieži sastopamas situācijas, ka VID amatpersonas nedz audita laikā, nedz tiesā nespēj parādīt, vai PVN valsts kasē nav samaksāts. Vai problēma patiešām pastāv un viss šis process ir pamatots? Vai valsts resursi ir tikuši tērēti un tiek tērēti pamatoti?
Visās šajās lietās bieži vien PVN tiek iekasēts jau audita laikā (ar liegumiem uz īpašumiem un norēķinu kontiem). Tiesvedības stadijā liegums izmantot norēķinu kontus mazam vai vidējam uzņēmumam ir maksātnespējas cēlonis. Tiesvedība netiek novesta līdz galam, nepastāv iespēja pārbaudīt, vai VID auditores nav kļūdījušās. Statistikas ailē tiek ierakstīts, ka VID darbs ir bijis sekmīgs. Taisnība netiek noskaidrota. Šī ir nepamatoti piemirstā daļa stāstā, kā PVN plaisa praksē ir samazināta.
Ar minēto vēlos sacīt, ka PVN jomā tēzes par labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu nav piemērojamas. Nedrīkst aizmirst par VID amatpersonu profesionalitātes nodrošināšanu ne tikai tehniski (lai audita lēmumos netiktu citēta jau 13 gadus spēkā neesoša PVN direktīva), bet arī mācot amatpersonām spēju atšķirt godīgo no negodīgā. Spēju atrast, izlasīt un saprast tiesu spriedumus, formālismu neliekot augstāk par patiesības meklējumiem.
Uzņēmumu un uzņēmīgu cilvēku Latvijā vairāk nepaliek, ar pārlieku agresīvu nodokļu politiku mēs tos zaudējam. PVN jomā praksē pašreiz pārbaudām, cik patiesa ir Vinstona Čērčila tēze: "Valsts, kas tikai ar nodokļiem cenšas atgūt savu labklājību, ir tādā pašā situācijā kā cilvēks, kas stāv spainī un aiz roktura cenšas pats sevi pacelt augšā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
