- Sen neesam satikušies, taču cik nu bijušas iespējas viņu redzēt, varu spriest, ka šodien viņš izskatās gluži veselīgs. Domāju, viņš rūpīgi pilda visas rekomendācijas, proti – regulāra fiziskā slodze, treniņi. Katrā ziņā jau ilgāku laiku viņš nav vērsies pie manis ar kādām sūdzībām par veselību. Bet, runājot par pacientiem, varu atklāt, ka jebkurš, kurš kādreiz bijis mans pacients, tāds man paliek uz visiem laikiem. Ja viņam kādreiz atkal būs kādas problēmas, viņš atkal mani uzmeklēs, un es nešaubīgi palīdzēšu tās risināt. Katrā ziņā, tas, ka kāds pacients ilgstoši nepiesakās, pat nepiezvana, nekādā gadījumā nenozīmē, ka viņš vairāk nav mans pacients. Un faktiski jau deviņdesmit procentos gadījumos to nosaka pats pacients, ir tikai aptuveni desmit procentu tā dēvēto ārsta izvēles gadījumu, kad viņš var pateikt – zini, es tevi neārstēšu, ej labāk pie kāda cita ārsta. Starp citu, tie var būt arī gluži objektīvi psiholoģiskie iemesli, piemēram, nespēja lāga saprasties, nesaderība, nevēlēšanās līdz galam atklāties, tamlīdzīgi. Bet, ja pacients pats tevi izvēlas par savu ārstu, tad tas katrā ziņā man kā ārstam dara prieku, un es nekad nešķiroju, kas ir vai kas nav šis pacients.
- Bet tomēr nenoliegsi, ka Lavents tev bija ļoti, ļoti sevišķs pacients, vai ne?
- Kā lai saka... Domāju, tā vispārējā interese, tā ažiotāža bija – maigi izsakoties – mazliet nepareiza. Nezin kāpēc daudzi vēlējās ar ārsta – šajā gadījumā: tieši manām – rokām atrisināt kaut kādus specifiskus juridiskos jautājumus. Mans uzdevums ir ārstēt pacientus, palīdzēt viņiem. Raugi, ārsts vienmēr savam pacientam būs advokāts nevis prokurors. Man nav nekādu tiesību neticēt savam pacientam. Nekādu. Ja, piemēram, tu atnāksi pie manis un teiksi, ka tev sāp galva, man nav tiesību teikt, lai tu izbeidz māžoties un labāk ej mājās. Līdz ar to negribu un nekad neesmu vēlējies iesaistīties nekādos ne juridiskos, ne politiskos kontekstos, kur man jāpieņem tāda līmeņa lēmums, kas ierindojams kategorijā – vainīgs vai nevainīgs.
- Bet šī vēlēšanās tomēr tevi nepasargāja no nokļūšanas tieši visu notikumu virpulī!
- Tur jau tā lieta! Visu laiku mani burtiski spieda to darīt.
- Ko tieši no tevis vēlējās?
- Gribēja, lai es pasludinu teju spriedumu. Bet es ne tikai no tā izvairījos, es nemaz neesmu tiesīgs kaut ko tamlīdzīgu darīt. Piemēram, sarakstē ar juridiskajām instancēm nevienā vietā neesmu kategoriska lēmuma formā izteicies, ka kaut ko nedrīkst, ka es kaut ko esmu aizliedzis. Esmu allaž izklāstījis tikai un vienīgi medicīnisko stāvokli kā tādu. Konkrētu lietu konstatēšanai ir citas instances, piemēram, tiesu medicīnas eksperti. Saproti, lai atbrauktu un kādu arestētu, nav nepieciešams ārsts, jo tādas darbības sankcionē gluži citas kategorijas speciālisti. Bet visi nezin kāpēc vēlējās uzvelt visu atbildību man, lai tieši es pieņemu kaut kādu galīgo lēmumu. Bet es savam pacientam esmu advokāts un vienmēr tāds arī būšu.
- Varbūt tieši šīs mediķu filosofijas dēļ tik bieži varam novērot situāciju – kāda amatpersona mazliet sašmucējusies, viņu atbrīvo no darba, paredzami kārtējie tiesu darbi un tamlīdzīgas nācijas izklaides, bet konkrētā persona vispirms, raugi, saslimst?
- Jā, sak, visu laiku gāja darbā, bija sprigans, bet tagad uzreiz šausmīgi slims, simulants, vai ne? Draugi mīļie, nu nav neviens simulants! Patiesībā tā ir normāla, gaužām cilvēciska rīcība. Paraugieties, kā notiek dabā, kad, piemēram, iedzen stūrī žurku. Ko tā dara? Tā cīnās par sevi līdz pēdējam, izmanto visas iespējas. Turklāt gandrīz visos tādos gadījumos apstiprinās, ka iepriekš tas cilvēks ilgstoši slims gājis darbā, bendējis veselību vēl vairāk, nav pievērsis tai nepieciešamo uzmanību. Un tā aizvien dara neskaitāmi cilvēki, arī tie, kurus nav skārušas tevis pieminētās likstas. Ja gadījumā skars, vari ticēt, arī viņi tā darīs, un tam garantēti būs medicīnisks pamatojums. Un es nesaprotu, kā vispār kādam var vērties mute pārmest ārstiem – kāpēc gan jūs šo cilvēku tagad ārstējat? Kāpēc lai es neārstētu slimu cilvēku? Kāpēc? Man nav svarīgi, kādā situācijā viņš nokļuvis, jo es redzu – viņš ir slims.
- Katrā ziņā tādu apstākļu kopumā sabiedrībai tas noteikti šķiet aizdomīgi, un arī te neko daudz nevienam nevar pārmest.
- Tas ir arī tas gadījums, par ko jau runājām iepriekš – cilvēki paši uzņēmušies risku par savu veselību. Ja iepriekš viņš juta motivāciju riskēt, tad kādu kolīziju gadījumā viņš nolemj vairāk lieki neriskēt, izmantot iespēju beidzot tomēr ārstēties. Un kāpēc gan lai cilvēks tā nedarītu? Viņš saved kārtībā veselību, atpūšas, pārvar papildus stresu, varbūt vienlaikus arī pavelk laiku, sakārto domas, gatavojas savai aizstāvībai. Un es šeit neredzu nekā nenormāla, nekā nosodāma, jo šodien mūsu sabiedrībā cilvēks tomēr jūtas absolūti neaizsargāts. Šodien vispār cilvēkam sadzīve un ikdiena kļuvusi tik ļoti sarežģīta, ka bez laba jurista vai advokāta patiesībā nevar spert nevienu nopietnu soli. Jebkura represīvā iestāde tev var jebkurā mirklī uzklupt, iztaujāt, aicināt pie sevis, pat aizturēt. Faktiski jāsaka tā: tāpat kā pacienti nezina visas savas tiesības, tā Latvijā vispār cilvēki nezina savas tiesības. Un tikai tad, ja tev ir zināmi labi juristi, advokāti, kas spējīgi kvalificēti palīdzēt, tu vari puslīdz droši justies un aizstāvēties. Un parasti jau domā, ka tas tā notiek tikai tā dēvētajā “resnajā” galā, tikai tur ar tādām lietām visi nodarbojas. Bet patiesībā tas ir ārkārtīgi svarīgi mums ikvienam, arī visparastākajam cilvēkam. Arī pret tiem, kuri nav pārbagāti, bet tomēr puslīdz sakārtojuši savu sadzīvi, sabiedrības kopējā attieksme pārsvarā tomēr ir negatīva. Es pat nezinu Latvijā tādu sabiedrības slāni, pret ko sabiedrībai būtu izteikti pozitīva attieksme. Vai tu vari tādu nosaukt? Mums visiem pret visu pārsvarā valda tikai negatīva attieksme. Kas mums ir – bomži? Nu tie ir baigi sliktie, jā. Nākamais – miljonāri? Tie arī nav labi, tikai krāpnieki un bandīti. Tie, kuri pretendē uz vidusslāni? Nu tie taču arī visu kaut kur sazagušies? Ārsti, policisti, deputāti – visi mums ir slikti, aizdomīgi, necienīgi. Pats to labi izbaudīju, kad man sarīkoja tās KNAB pārbaudes, visus tos aizdomīgos jautājumus, mājienus un tamlīdzīgas izdarības. Tad nevajag brīnīties, ja gadījumos, kad cilvēkam rodas saspringta situācija, viņš pieņemt tādus pašaizsardzības lēmumus. Turklāt, ja tas ir likuma robežās. Un – es atkārtoju - likuma robežās ārsts šādos gadījumos vienmēr būs sava pacienta advokāts nevis prokurors. Nav nopietni prasīt, pat cerēt, lai kaut kādus gadījumos ārsts pieņemtu pret savu pacientu vērstu lēmumu.
- Bet, pilnībā atklāti runājot, vai tev šis gadījums ar Laventu kopumā bija vismaz interesants? Raugoties no visiem aspektiem.
- ... Man tas bija aizvainojošs. Jo bieži jau runa vairs nebija tikai par medicīnu. Bija pārāk daudz beletristikas un nepamatotu apvainojumu. Kolēģi jau neapšaubīja manu profesionalitāti, manis izvēlēto ārstēšanas taktiku, bet to šļuru vārīja cita līmeņa manipulatori. Divdesmit gadu laikā, kopš strādāju par ārstu, man ir bijis ļoti dažāds pacientu kontingents – ieskaitot gan premjerministrus, gan ļaudis pat no kriminālām aprindām, gan latviešus, gan krievus, gan baltos, gan melnādainos. Un tādējādi es esmu izveidojies par tādu speciālistu, kāds es šodien esmu, un patiesībā tas man sagādā prieku un apmierinājumu. Un viņi visi bez sevišķām atšķirībām ir mani pacienti, un viņu vidū neviens nav labāks vai sliktāks par kādu citu... Ļoti grūti jau cīnīties pret pūli, jo pūlim jau vienmēr ir taisnība, vai ne? Turklāt tā situācija izveidojās tāda, ka es sapratu – patiesībā neviens nemaz nevēlas, lai būtu pieņemts kāds stingrs lēmums. Tagad, kad viss mainījies, pierimis, arī nevienu nekas daudz neinteresē. Ne vairs mani kāds lieki atceras, ne kādu interesē detaļas... Patiesībā tas bija ļoti smags periods, un es negribētu, lai man vēl kādu reizi būtu kaut kas līdzīgs jāpiedzīvo. Bet, ja nu dzīve kādreiz atkal iegrozīsies tā, droši vien es rīkošos līdzīgi, proti, atbilstoši profesionalitātei un sirdsapziņai. (..)
Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” jūlija numurā (Nr.23)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
