Vents Zvaigzne, 'Rīgas Laiks': Par lieliem un maziem sprādzieniem
Foto: Reuters/Scanpix

"Astronomi reģistrējuši iespaidīgāko mums zināmo eksploziju Visumā kopš Lielā sprādziena. "Mēs jau iepriekš bijām novērojuši spēcīgus uzliesmojumus galaktiku centros, bet šis ir patiesi, patiesi masīvs. Mēs nezinām, kāpēc šis ir tik spēcīgs," vietnei futurism.com atzīst Starptautiskā Radioastronomijas centra pētniece Melānija Džonstone-Holita," 28. februārī rakstīja Delfi.lv.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tas, ka dažādas uz Zemes notiekošas kataklizmas ir traģēdija daudziem, bet medusmaize plašsaziņas līdzekļiem, pieder pie mediju ābeces. Cilvēka vēlme no attāluma sekot līdzi notikumiem, kas tuvākā atstatumā viņu pašu iznīcinātu, ir daudzkārt pētīta un skaidrota. Šķiet, palielinoties kādas sabiedrības pārliecībai par savu drošību, piemēram, attīstoties civilizācijai, pieaug arī vēlme "noskatīties kādu katastrofu". Savukārt brīžos, kad drošība jūtami mazinās, kā tas notiek karu, epidēmiju un pašu mājās notiekošu dabas katastrofu laikā, ilgošanās piedzīvot vēl kādu efektīgu blīkšķi noplok. Tāda mazāk vērojama arī tautām, kuras pastāvīgi dzīvo skarbos apstākļos, kad nav pārliecības, ka šķietami tālā parādība, kas izskatās bīstama, nevarētu sasniegt arī viņus. "Mežonis" baidās no pērkona, "civilizētais cilvēks" ar sajūsmu vēro negaisu aiz sava loga pārliecībā par zibensnovedēju efektivitāti.

Klāstīt filozofijā un psiholoģijā pamatotas teorijas par to, kāpēc tā ir, šādā īsā komentārā nebūtu prātīgi; un, protams, ir arī cilvēki, kuri nekādas katastrofu ainas nevēlas baudīt ne dzīvē, ne ziņu izlaidumos vai filmās. Taču vēsts par "iespaidīgāko eksploziju kopš Lielā sprādziena" ir zīmīga kā ilustrācija tam, ka iepriekš aprakstītā katastrofu vērošanas vēlme ietekmē arī valodu, kādā par jauniem atklājumiem stāsta vai varbūt ir spiesti stāstīt zinātnieki. Patiesībā jau kosmoss, cilvēka acīm to vērojot, kopumā ir visai tukša un klusa vieta: liela daļa tajā redzamo lielo objektu pārvietojas un mainās gliemeža gausumā, ja vispār var novērot kādas pārmaiņas.

Piedevām jāņem vērā, ka uz tāliem notikumiem mēs noraugāmies no vēl tālākas nākotnes: ziņas par tiem pie mums nākušas miljoniem un pat miljardiem gadu. Tiesa, jutīgi mēraparāti mūsdienās spēj fiksēt arī tādus īslaicīgus notikumus kā gamma staru uzliesmojumus vai gravitācijas viļņus, taču tādi nebūt nenotiek ikdienā. Parādības, kas pārsniedz tīri pētnieciskas intereses robežas un var ietekmēt mūs visus, norisinās mūsu pašu Saules sistēmā: par tuvojošos asteroīdu puskilometra diametrā mums jāuztraucas daudz vairāk nekā par divu attālu galaktiku sadursmi.

Ārpus Saules sistēmas robežām pat visai maz ko iespējams prognozēt, un tam, ko ir, norises laiks daudzkārt pārsniedz cilvēka mūža ilgumu. Tā, piemēram, pagājušā gada nogalē izplatījās ziņas par sarkanās pārmilzu zvaigznes Betelgeizes (Oriona zvaigznājā) gatavību "uzsprāgšanai", precīzāk, drīzu pārvēršanos pārnovā. Tas būtu notikums, ko pamanītu ikviens, jo apmēram uz mēnesi zvaigzne kļūtu tik spoža, ka to varētu redzēt arī dienas laikā, bet pēc tam nodzistu pavisam. Tomēr jau nedaudz vēlāk sekoja atsaukums: tuvākajā nākotnē tas visdrīzāk vēl nav gaidāms, par pārnovu Betelgeize kļūs kaut kad tuvāko simttūkstoš gadu laikā. Visuma un pat zemeslodes mūža mērogā tas nozīmē vēl tikai mazlietiņ paciesties, savukārt cilvēks to var mierīgi izmest no galvas kā notikumu, kas uz viņu pilnīgi neattiecas.

Ņemot vērā šādus norišu tempus, kā arī to, ka pat attīstītajās valstīs vismaz daļai iedzīvotāju, kuri turklāt ir nodokļu maksātāji un tātad arī zinātnes finansētāji, tālu Visuma notikumu vai tā pirmsākumu pētīšana palaikam šķiet daudz mazāk vajadzīga nekā risinājumi mūsu pašu planētas problēmām vai vismaz pirmo cilvēku nosūtīšana uz Marsu, astronomi – pat ja tas nav noticis apzināti – saziņā ar sabiedrību un pēc tam arī zinātnes valodā ieviesuši dažu labu no tiem "makšķerāķiem", kuri pievērš ļaužu uzmanību tipiskajiem Zemes kataklizmu atreferējumiem medijos. Labs piemērs ir jau pats Lielais sprādziens, apzīmējums, ko pirmoreiz esot lietojis britu astronoms Freds Hoils BBC radioraidījumā 1949. gadā, mēģinādams populāri raksturot šo Visuma rašanās hipotēzi. Diez vai šī teorija būtu ieguvusi pat pusi no savas pašreizējās rezonanses sabiedrības apziņā, ja to turpinātu dēvēt neitrālā vārdā, kas necik nekairina iztēli.

Februārī publicētā ziņa par eksploziju Visumā ir teicams piemērs tam, kā astronomisku notikumu padarīt par intriģējošas kataklizmas aprakstu. Pirmkārt, ziņas pieteikumā tiek radīts iespaids, ka astronomi šādu eksploziju novērojuši tieši – līdzīgi, kā novēro, piemēram, uzliesmojumus uz Saules. "Iespaidīgākā eksplozija kopš Lielā sprādziena" vedina domāt par notikumu, kas satricinājis pašus Visuma pamatus. Galaktiku klasterī, kurā sprādziens noticis, tas atstājis "caurumu", kurā varētu sarindot piecpadsmit Piena Ceļa galaktikas – tas teikts vēlāk. Te vērts atzīmēt, ka par Lielo sprādzienu kosmoloģijā dēvē notikumu, kurā radies viss esošais Visums; tajā mums novērojamo galaktiku skaitu lēš ap 12 miljardiem, turklāt lielāko daļu telpas aizpilda tukšums vai varbūt mums nezināma tumšā matērija. Lai cik liela mums šķistu mūsu pašu Galaktika, arī padsmit tādas galaktikas rindā ir tikai sīks punktiņš mums novērojamā izplatījuma mērogā.

Arī iespaids par tiešu novērojumu ir mānīgs: no raksta kļūst skaidrs, ka šāda notikuma esamību zinātnieki izsecinājuši pēc tā atstātajām pēdām, kas pamanītas jau 2016. gadā. Visu apgalvojumu par sprādzienu (mūsu parastajā izpratnē) padara par gandrīz vai kuriozu raksta beigās publicētais atzinums, ka šis galaktiskais process noticis ļoti lēni, vairāku simtu miljonu gadu laikā.

Es vēlētos, lai lasītājs saprot mani pareizi: man ne prātā nenāk ne izsmiet astronomu sasniegumu šādu parādību novērošanā un tās cēloņu izskaidrošanā, ne arī apšaubīt šādu pētījumu vajadzību. Jā, vienmēr var ar lielāku vai mazāku skepticisma devu izturēties pret sarežģīto koncepciju būvi, kāda ir pamatā Visuma plašumos novērojamo parādību skaidrojumam mūsdienu kosmoloģijā un nekādi nav pārbaudāma cilvēka konstruētos eksperimentos.

Tomēr jāsamierinās, ka tas ir vienīgais mums pieejamais izziņas ceļš un labāka nebūs, varēs uzlabot tikai novērojumu metodes un kvalitāti. Un uz jautājumu, kāpēc Visums ārpus Saules sistēmas vispār būtu jāpēta, ja reiz tas ir tik tālu un uz mums tieši neattiecas, mana un daudzu citu atbilde ir pavisam vienkārša: "Tāpēc, ka tas ir." Laiciski telpisku parādību izzināšana pieder pie mūsu pamatnodarbēm – ja labpatīk, pie cilvēka dabas. Mērķis tam jau sen vairs nav tikai noskaidrot, vai kāds no dažādajiem "sprādzieniem" mums nevar kaitēt un vai mēs to nevaram kaut kā izmantot.

Taču valoda, kādā zinātnieki un zinātnes ziņu rakstītāji pamato savas nozares lietderīgumu un par saviem sasniegumiem informē sabiedrību, nereti tuvojas reklāmas aģentūru izmantotajiem principiem: tai vismaz hipotētiski jāapsola apmierināt kādu no mūsu pamatvajadzībām, atrisināt problēmu vai novērst draudus. Ja tas nekādi neizdodas, tai atliek tikai viens – piedāvāt izklaidi –, un lielāki vai mazāki sprādzieni drošā attālumā pieder pie tās. Doma, ka šādā klauna lomā nonākusi tieši astronomija, pati senākā no dabaszinātnēm un cilvēces zinātniskās domas veidotāja, nav sevišķi iepriecinoša.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form