Skandālā ap Latvijas Universitāti mani satrauc cits aspekts. Melnais PR.
Jautājums ir par morālo atbildību un reputāciju. Ja savas taisnības aizstāvēšanai tiek izmantots vispretīgākais melnais PR, kur tiek publiski ķeskāti oponenta raduraksti nez kurā pakāpē, tad jārēķinās, ka bumeranga veidā šīs riebīgās metodes pašas sāk strādāt pret tevi pašu. Ja man jānotic, ka Latvijas Universitāte nav pārkāpusi rektora vēlēšanu juridisko procedūru, balstoties uz apgalvojumu, ka izglītības ministres tēvs ir alkoholiķis un māte komuniste (vai otrādi), tad mans cilvēciskais viedoklis sāk dominēt pār juridiskiem priekšstatiem.
Mēs zinām, ka melnā PR asins suņu uzrīdīšana ir bieži piekopta metode mūsdienu politikā un tiek regulāri izmantota. Taču tā ir ētiski absolūti nepieņemama un liecina par dziļu garīgu puvi. Ja mūsu "Alma mater" pielieto šādas metodes, tad tās iekšienē pastāv būtiskāka krīze nekā tikai banāla cīņa par varu.
Nevaru runāt sabiedrības vārdā, bet man pašam šis jautājums ir skaidri izgaismojies šajā "melnajā gaismā" un manu vienkāršā pilsoņa viedokli nekādi neietekmēs Ministru kabineta topošais lēmums. Es uzskatu, ka LU vadība ir sevi tik dziļi degradējusi, juridisku un diemžēl arī politisku cīņu pārnesot morāli un ētiski nepieņemamā teritorijā, ka es neredzu, kā šo reputāciju varētu saglābt esošā LU vadība. Turklāt dažādas melnā PR metodes, cik varēja spriest no publiskā telpā pieejamā, tika izmantotas arī rektora vēlēšanu pirmajā kārtā. Tātad tās tiek lietotas ar zināmu konsekvenci un sāk liecināt par Latvijas akadēmiskās vides jaunu stilu.
Neesmu tik naivs, lai nesaprastu, ka Indriķis Muižnieks, ļoti ticams, ir goda vīrs, kas to nav izraisījis un, cerams, par to neko nav zinājis. Taču viņa "galms" to ir izraisījis neapšaubāmi. Jo vēl naivāk ir noticēt, ka tā ir "tikai sakritība" ar "neatkarīgu" žurnālistu augsti ētisko cīņu par taisnību zemes virsū dotajā, "nejaušas sakritības" brīdī.
Melnā PR metodes un Latvijas Universitātes reputācija nav savienojami jēdzieni. Tas degradē visu mūsu sabiedrību kopumā.
Es apmeklēju tajā laikā vēl topošā valsts prezidenta grāmatas "Valstsgriba" prezentāciju LU Lielajā aulā. Man šķita, ka tā ir ļoti atbilstoša un akadēmiska vieta, "gaumīgi" piemērota šādam pasākumam. Šodien es LU Lielajā aulā uz tādu prezentāciju neietu, jo uzskatītu to par "sliktu gaumi". Tāpēc, ka Latvijas Universitātes vārds šodien man saistās ar negodīgu metožu izmantošanu cīņā par juridisku taisnību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
