Viesturs Kairišs: Rasols uz pianīna
Foto: LETA

Nākamgad būs 1991. gada barikāžu trīs-desmitgade. Toreiz cilvēki izcīnīja ideju par 1918. gada 18. novembra Latvijas atjaunošanu. Nevis kaut kādas jaunizveidotas valsts, bet mūsu pirmās Latvijas atjaunošanu. Un mūsdienu Latvija ir tās turpinātāja. Vēlreiz atgādināšu Satversmes 3. pantu: Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Diemžēl, es joprojām nespēju saprast, kā var veidot administratīvi teritoriālo reformu ignorējot šo Satversmes pantu. Kāpēc šī reforma ir jāveic ačgārni. Kāpēc de jure mēs atjaunojam 18. novembra Latviju, bet de facto Padomju Latvijas republiku ar tās administratīvajiem rajoniem? Padomju ideoloģija apzināti ignorēja Latvijas kultūrvēsturisko kontekstu, lai iznīcinātu mūsu identitāti. Tā bija kolonizētāju loģika, bet kāpēc mēs paši to esam pārņēmuši? Kāpēc iznīcināt sevi? Nu, kāpēc tik vajadzīga un nepieciešama reforma jāveic, tik fundamentāli nerēķinoties ar Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu?

Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Tāpēc, ka neatbilst ministriju izstrādātajiem kritērijiem? Jā, neatbilst, jo reālā dzīve ir daudz komplicētāka un sarežģītāka par pareizo skaitļu tabulu. Nedrīkst tā rotaļāties ar kultūrvēsturiskiem jēdzieniem, neizbēgami tos pārvēršot nācijas traumās.

Runājot par kultūrvēsturiskajām robežām atgādināšu, ka Latvija radās nevis uz līdzenas vietas 1918. gada 18. novembrī, bet reāli 1917. gada 27. aprīlī, kad Latgale savā kongresā nolēma apvienoties ar pārējām Latvijas daļām. Tak ne jau tāpēc, lai izkustu Vidzemē un Zemgalē.

Kas notiek? Kāpēc tik būtiska reforma jāiesāk no otra gala – sākumā atjaunojot padomju rajonus, nevis definējot Satversmē ierakstītos Kultūrvēsturiskos novados? Vismaz Latgales gadījumā ir skaidri definēta novada robeža, kur šī vēsturiski atšķirtā teritorija pastāvēja pirms 1918. gada 18. novembra.

Tas ir kā ačgārni taisīt rasolu – sagriezt kartupeļus, gurķus un desu, pielikt zirnīšus, kārtīgi samaisīt ar majonēzi un tad meklēt bļodu, kurā to visu ievietot. Latvija pēc šī brīža administratīvi teritoriālās reformas izskatīsies, kā šis galds, uz kura ticis taisīts rasols. Vēl sliktāk, jo to, kas izķēzīts būs faktiski neiespējami vairs sakopt. Nespēju saprast, kāpēc man šajā sakarā jājūtas tik izmisīgi slikti, kaut apgalvo, ka pēc šī garīgā vandālisma es jutīšos labāk. Tiešām neticu.

Pavisam smieklīgi izskatās šī demokrātijas spēlēšana, kad daudzu pagastu iedzīvotāju viedoklis netiek ņemts vērā, bet Varakļānos rīko paraug-aptauju, ar iepriekš administratīvi "iekodētu" rezultātu, ar kuru, pēkšņi, rēķinās. Bet, Sēlijas novadu pašiniciatīva veidot Sēlijas novadu, vispār tiek uztverta kā provinciāla anekdote un pārpratums. Būsim reālisti, mums viss tiek uzspiests no augšas un pašiniciatīva, pašpārvalde, tiek nīcināta ārā. Reforma turpina, šo katastrofālo centralizācijas politiku, kas Latviju jau pārvērtusi par tuksnesi ar vienu korupcijā plaukstošu oāzi pie Daugavas ietekas jūrā.

Aicinu politiķus ar dziļu atbildību sākumā definēt Latvijas kultūrvēsturiskos novadus, un tikai pēc tam tos sīkāk dalīt administratīvajās teritorijās. Vēlreiz aizdomājoties, vai tiešām šīs administratīvās teritorijas varēs saukt par novadiem? Kas tad būs Kurzeme, Sēlija un Latgale? Rajoni? Apriņķi? Piedodiet, tie ir novadi. Nevar novadus absurdi sadalīt novados. Un ja mēs patiešām gribam mainīt kāda kultūrvēsturiskā novada robežas, vai nebūtu godīgi un tiesiski noskaidrot visa novada viedokli? Latgales gadījumā paliek neatbildēts jautājums par 1917. gada 27. aprīļa Latgales kongresā izteiktās gribas vismaz formālu respektēšanu. Un vai tiešām situācijā, kad nav izveidota latgaliešu valodas valsts atbalsta un attīstīšanas sistēma, to ir iespējams izdarīt pašvaldībā, kurai ar latgalisko nav nekāda sakara?

Tad sanāk, ka mēs dzīvojam valstī, kuru tik brīnišķīgi aprakstījis Māris Bērziņš savā jaunākajā romānā "Aizliegtais pianīns". Kur birokrātija, savos bezgalīgajos papīros ir iznīcinājusi jebkuru jēgu, nokāvusi jebkādu pašiniciatīvu un nepieciešamību sevi definēt kā individuālu un domājošu personu. Kur pat bērnudārzam tik vajadzīgu pianīnu nedrīkst dāvināt, jo tas neatbilst ierēdņu sastādītajiem kritērijiem un likumu normām. Tikai uz šī glītā pianīna vāka, nule vēl ir izsmērētas administratīvi teritoriālā rasola kontūras.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Viesturs Kairišs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form