Šogad Maskavā iznāca 42 autoru sarakstīta divsējumu grāmata "Krievija. 20.gadsimts." Izdevuma atbildīgais redaktors ir Maskavas Starptautisko attiecību institūta (MGIMO) profesors Andrejs Zubovs. Tas ir faktiem un to skaidrojumiem fantastiski bagāts un, manuprāt, godīgi uzrakstīts, visu ļoti dziļi vērtējošs, gandrīz 2000 lappušu plašs darbs. To autori ir radījuši, balstoties uz plašu jaunāko vai labāko agrāk izdoto pētniecisko literatūru, vai notikumu liecinieku atmiņām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Viņi ir strādājuši, uzmanīgi lasot viens otra uzrakstītās milzu grāmatas nodaļas un apakšnodaļas, atbildīgajam redaktoram uzņemoties atbildību par visām iespējām kļūdām un nepilnībām. Tas vien ir unikāls sasniegums, ka tik daudzi cilvēki ir atraduši kopēju viedokli par tik sarežģītām tēmām, centrā paturot tādu boļševisma ideoloģijas un prakses nosodījumu, kurā nevar saskatīt nekā pozitīvu, jo tā ir "dievu apkarojoša un cilvēku nīstoša vara."

Autori ir "krievi" tādā nozīmē, kā tagad Krievijā teic "rossijane", tas ir Krievijā dzīvojošie vai no tās galvenokārt pēc 1917. gada boļševiku apvērsuma un pilsoņu kara emigrējušie dažādu tautību cilvēki. Vienīgais izņēmums viņu vidū ir īsts Latgalē dzimis un audzis latvietis profesors Leons Taivans, kurš Maskavā ir nodzīvojis 21 gadu, septiņus no tiem būdams Austrumpētniecības institūta zinātniskais sekretārs un labi iepazīdams no iekšienes par Padomju Savienību vardarbīgi pārveidoto Krieviju.

Kristietībā iedibināto ētisko vērtību aizstāvēšana uz staļinisko represiju drausmīgā fona ir aplūkojamā darba idejiskais mugurkauls. Dabīgi, ka šajā sakarībā tiek aplūkota arī Krievijas reliģiju vajāšana pēc 1917. gada boļševistiskā apvērsuma. Labs piemērs tai ir Staļina reakcija uz 1937. gada tautas skaitīšanas rezultātiem. Kad viņam kļuva zināms, ka 42% Krievijas iedzīvotāju, vecāku par 15 gadiem sevi atzina par kristiešiem un 13% par citu reliģiju piekritējiem, viņš kļuva īpaši nikns - tika arestēti 139,000 tūkstoši Krievijas garīdznieku un 85,000 no tiem nošauti. Šajā un nākamajā gadā miera laikā represijās aiz restēm nokļuva vairāk kā pusotra miljona cilvēku un 682, 000 no tiem gāja bojā, ieskaitot lielāko daļu augstākās virsniecības. Bet 1936. gadā jau pieņemta vēlāk represētā Buharina uzrakstītā tā dēvētā Staļina konstitūcija, kas ir pilna ar tā laika ideoloģijai raksturīgo melīgo cēlumu. Lielas vērības pievēršanu apziņas brīvībai nosaka arī darba ievirze, par ko galvenais redaktors priekšvārdā teic:
"Mēs visi sev stādījām priekšā pilnīgi noteiktu uzdevumu – pastāstīt patiesību par Krievijas tautu dzīvi un ceļiem divdesmitajā gadsimtā. Mūsu kopējā pārliecība ir arī, ka augstākā vērtība ir ne zeme, ne valsts, bet cilvēks, dzīva personība... Mēs centāmies rakstīt ļaužu, bet ne procesu un spēku vēsturi."

Tas gan nenozīmē, ka izpaliek vēsturisko notikumu atspoguļojums. Bet ir skaidrs, ka autori sāpīgi jūt līdz upuriem, nemeklējot attaisnojuma, piemēram, Pirmā un Otrā pasaules kara uzsācējiem, slavē cilvēkus par varonību kaujās, bet bez žēlastības nosoda vainīgos par karu uzsākšanu. Par impērijas robežu nepārtrauktu paplašināšanu 17.-19. gadsimtā "tauta maksāja ļoti augstu cenu un no Krievijas milzīguma nesaņēma nekādu labumu. Krievu ļaudīm iestāstīja, ka viņi ir dižas valsts pilsoņi, ka viņi pārvalda daudzas tautas, ka viņu imperators – pasaules spēcīgākais valdnieks" (1. sēj., 57. lpp.). Pareizi tiek izvērsti attēlots, ķā Ļeņina un Staļina laikā šī pati ideja pārvērtās par virzību uz krievu vadītu visas pasaules proletariāta revolūciju, kas patiesībā nozīmēja kundzības iedibināšanu pār pasauli. Autori parāda, ka šī mērķa sasniegšanai iespējamo upuru miljoni neko nenozīmēja. Ar pamatīgu faktu uzskaitījumu tiek nosaukti Staļina valdības pasākumi, gatavojoties t.s. Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanai, kad sarunas ar vāciešiem veda pats Staļins. "Divu diktatoru vienošanās cena bija karš Eiropā, kas 1941. gada jūnijā uzgāzās Krievijai" (2. sēj. 11. lpp.). Tiek parādīts ar kādiem milzu spēkiem notika uzbrukums Somijai un cik varonīgi somi aizstāvejās. Apakšnodaļa sakarā arī ar Sarkanās Armijas ienākšanu pie mums 1940. gadā tiek nosaukta "Baltijas valstu, Besarābijas un Ziemeļu Bukovinas sagrābšana".

Ja kāds to vēl nezināja, kļūst redzamas visas būtiskās detaļas par Staļina, Ruzvelta un Čērčila sarunām Otrā pasaules kara laikā, kuras beidzās ar gandrīz visu Staļina prasību izpildi, ieskaitot PSRS tiesības okupēt Mandžūriju pēc tās uzbrukuma Japānai, jo tā jau 1904. gada Krievijas kartēs parādījās kā Krievijas impērijas sastāvdaļa.

Darbā ir pieejami visi dati par PSRS nevaldāmo bruņošanos, sākot ar trīsdesmito gadu otro pusi, un atkal sākot ar 1946.-1948. gadu. Ne tikai par cilvēku, bet arī par valstīm ir runa pārstāstos par mēģinājumiem radīt neatkarīgas valstis Krievijā pēc 1917. gada "bandītu-boļševiku", kā tie tiek nosaukti, apvērsuma.

Krievi nekādā ziņā netiek pacelti augstāk par citiem ļaudīm: viņu senči slāvi esot bijuši tik ļauni, ka savu cilšu ļaudis pārdevuši verdzībā, lai ietirgotu dārgus audumus, zeltu un dārglietas, no vārda "slāvs" esot cēlies nosaukums "vergs", ka skan līdzīgi vairākās Eiropas valodās, krievu domas vēsturei esot raksturīgs "domas bezatbildīgums", laikam gan šī apzīmējuma augstāk minētajā nozīmē, krievi ir vainīgi 1917. gada slepkavošanā, kad tika nonāvēti desmiti miljonu labāko cilvēku (to skaitā autori ietilpina arī milzīgos, neattaisnojamos dzīvību zaudējumus Otrajā pasaules karā). Varbūt tāpēc, ka latviešu upuri skaitliski nav milzīgi salīdzinājumā ar 25 miljoniem nošauto, gulagā un golodomorā mirušo Krievijā kopumā mūsu tautieši reti kad tiem minēti. Mākslīgi radītajā badā, zemniekiem atņemot labību, 1932.-1933. gadā Ukrainā vien no dzīves aizgāja 4 miljoni cilvēku. Latviešu sarkanie strēlnieki, nevēlēdamies atgriezties Latvijā un par to samaksādami ar dzīvību 1937. gadā taču arī bija un palika "krievi". No grāmatā teiktā iznāk, ka pēdējā cara nošaušanā iesaistītie "latvieši" ir piederējuši citām tautībām. Daži skaitļi gan ir pietiekoši daiļrunīgi.

Piemēram, 1921. gadā no Čekā (Drošības komitejas priekšgājēja) nodarbināto skaita latviešu ir 3,5%. Vairāk tikai ir krievu un ebreju. Bet ir arī tāds fakts: kad astoņdesmito gadu vidū Gorbačovs sāka atbrīvot visus tā laika 2000 politieslodzītos viņu vidū latviešu bija 9, 34% . Atkal vairāk bija tikai ebreju un krievu.

Aplūkojamā divsējumu grāmatā varbūt nav daudz divdesmitā gadsimta Krievijas vēstures pētniekiem nezināmu faktu, taču viss ar to saistītais un kā ārzemēs, tā Krievijā jau publicētais tiek apvienots vienā veselumā. Man gan krievu autoru darbos nekad nebija gadījies izlasīt, cik liela loma Krievijas valsts iedibināšanā bija varjagiem (vikingiem) un Lietuvas valdniekiem, kuru karaspēks atbrīvoja no tatāru jūga visu Krievijas rietumu daļu, kas pati arī tika veidota ar lielu Lietuvas valdnieku līdzdalību. "Ne vien nākamā "pasaules proletariāta vadoņa", bet arī ļoti daudzu krievu muižnieku asinīs nebija ne pilītes krievu asiņu. Tas nebūt viņiem netraucēja godīgi kalpot Krievijai", atzīst autori (turpat, 127. lpp).

Sagatavojot grāmatas atkārtotu izdevumu, kas jau laikam ir iecerēts, zinātniekiem gribas novēlēt varbūt vairāk pastrādāt pie idejiskā apjukuma izpētes Krievijas vēstures pēdējos gadu desmitos. Man, piemēram, joprojām interesē atbilde uz jautājumu, kā visai reprezentatīvās aptaujās arī mūsdienās šajā zemē Staļins tiek pieskaitīts pie izcilākajām personībām vēsturē. Varbūt derētu, izmantojot jaunāko literatūru, konkrētāk parunāt par krievu tautas aizvēsturi. Šī tēma kļūst aktuāla, kā to rāda, piemēram, darbi, kuros tiek runāts par krievu un baltu kopēju izcelsmi. Gribas novēlēt, lai aplūkojamās lieliskās divas grāmatas vai vismaz to daļas līdz Staļina nāvei tiktu pēc iespējas ātrāk pārtulkotas latviski un izdotas. Tā būtu īpaši laba dāvana visām skolām ar krievu mācību valodu un varbūt arī derētu kādam no tiem, kam Vācijas valdības pamatīgi finansētais Ļeņins ir joprojām "dzīvāks par dzīvu."

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form