Viktors Pupiks: Bērnu periodika nav atbildīga par lasītājos ieaudzināto

Bērni rīkojas atbilstoši ieaudzinātajām vērtībām, ko atrod un izfiltrē no žurnālu satura. Izdevumi ir paraugs izzināšanā un vēlāk uzvedībā. Tomēr tas, ka izdevumu redakcija ir atbildīga par bērna rīcību, neatbilst patiesībai. Žurnālu uzdevums nav sekot, ko darīs bērns būdams vēl bērns un pieaudzis pēc izlasītā.

Desmitgadīgas lasītājas māte Ingrīda Pastore sašutusi stāsta, ka vēlējusies izglītot savu bērnu arī caur žurnāliem, tomēr tos iegādājoties ir izbrīnīta, kāds ir to saturs. „Mani neapmierina, ka, piemēram, žurnāls „Spicā Avīze” aplūko tikai zvaigžņu dzīves jaunumus, raksta par stilīgām lietām, kaut tajā pašā laikā bērnam nav īsti saprotams, kas ir stilīgi. Tas rada atkarību no konkrētām lietām- mobiliem telefoniem, akcentē I.Pastore un uzsver, ka bērns kļūst bezpersoniskāks un pasliktinās meitas attiecības ar ģimeni.

Žurnāla „Spicā Avīze” galvenā redaktore Sindija Rimša akcentē, ka „Medijam ir vara ietekmēt, kas varētu atspoguļoties bērnu uzvedībā, bet prese, kurā ietilpst arī bērnu žurnāli šajā procesā, ir viens no socializātoriem. Rimša saka, ka cilvēkam nav jāseko līdz trīsdesmit gadiem un jānovēro, kā viņš rīkosies, jo tas nav redaktora un kopumā žurnāla pienākums. “Mēs darām cēlu mērķi, informējot viņus, un viņi būdami zinātkāri interesējas par pasauli”, piebilst S.Rimša.

Pastores meita Laura saka, ka viņu interesē zvaigžņu dzīves jaunumi, tomēr jūtas vīlusies, ka tie ir par ārzemju „personāžiem”. „Es gribētu, lai apraksti vairāk būtu par Latvijas zvaigznēm, jo man tie ir tuvāk un nevis kaut kādiem Grieķijas futbolistiem”, piebilst Laura.

Žurnāla „Zīlīte” galvenais redaktors Māris Rungulis informē, ka viņu atbildības līmenis nav padziļināts un neatbild kā rīkosies lasītājs pēc informācijas, savu domu pamatodams ar piemēru par pavasara apsēstību- dedzināšanu. Marta mēnesī „Zīlīte” raksta, ka aprīlī mostas daudzi kukaiņi, kurus nevajadzētu dedzināt. „ Rakstam, ka eži ziemo vecu žagaru kaudzē un bērnam to izlasot ienāks prātā uzreiz pavasarī nenodedzināt veco žagaru kaudzi, bet pēc kāda laika. Bērns kļūst manīgs un informācija viņu vedina domāt par kukaiņiem, kas varētu iet bojā. Tomēr nevaram novērst dedzināšanu, ja bērns nevēlas saprast”, piebilst Rungulis. Akcentē, ka ar drukāto informāciju nevar nodarīt neko ļaunu.

Savukārt bērnu žurnāla “Ezis” redaktorei Mārai Cielēnai ir cits viedoklis. Viņa apgalvo, ka “atbildība ir un vienmēr būs, par to, ko esam ieaudzinājuši.”. Bērns gūst visu un iespaidojas no viegli uztverama un žurnāli ir viegla satura informācijas nesēji. Neminot nevienu konkrētu izdevumu redaktore piebilst, ka ir žurnāli, kas pamatā izklaidē bērnus ar vieglu informāciju, kura nemaz nav tik kvalitatīva.

Apspriežot žurnālu kvalitāti deviņgadīgas meitas Lindas māmiņa Aija Rībeniece, pieminot „Spico Avīzi”, runā par mīlestību. „Neraugoties žurnāla daudzpusību, ir vairāki raksti, kas nebūtu atbilstoši bērna vecumam.”. Kā piemēru min kādu no jūlija numuriem, kurā slēpti aicina skatīties seriālu „Mežonīgā kaķe”. „Tā ir aplūkota kā pasaka par pelnrušķīti, kas atrod savu mīlestību. Bet vai tā būtu jāraksta. Tas ir sieviešu vai arī jauniešu seriāls, bet nekādā gadījumā bērnu. Ko īsti bērns no tā var mācīties”, stāsta Rībeniece un piebilst, ka bērni saprot mīlestību pret ģimeni un tuviniekiem un nevis puišiem vai meitenēm.

Par kvalitatīvu informāciju periodikā katrs var uzskatīt ko citu, bet kā raksta rakstniece publiciste un daudzo grāmatu autore Marianna Karus, kvalitatīva satura bērnu žurnāli ir kā dažādo labumu krātuve, kas vienmēr ietvers literāro žanru, daiļliteratūru, fantastiku, dzeju, aktivitātes, mīklas, ilustrācijas un fotogrāfijas. Bez tā žurnāli nav iedomājami, kas rosina bērnu iztēli un veido viņu mugurkaulu. Tam piekrīt abas bērnu mātes.

Tomēr neraugoties uz savu pārliecību visu triju žurnālu redaktori stāsta, ka galvenais jauno lasītāju ietekmes avots ir ģimene, kas pastāv kā otra patiesības seja, kurā atspoguļojas ieaudzinātais un rīcības brīvība. Ģimene veido konkrētus rāmjus un prasības, gan bērna uztverē, gan izpratnē gan arī rīcībā. Saikne ar vecākiem ir pārāka par periodiku. Tomēr redakcija sastopas ar situāciju, kad bērni ar jautājumu starpniecību lūdz palīdzību, kas ir sava veida audzināšana, jo vecāki to gluži vienkārši nedara.

Abas māmiņas piekrīt apgalvojumam, ka ģimenei ir spēks ietekmēt, tomēr žurnāls to palīdz audzināt un bieži vien uz slikto pusi.

Žurnāls ieaudzina vērīgumu, un tas cik bērns būs vērīgs, protams, būs atkarīgs no viņa paša, jo nav nosakāms, cik lasītājs daudz no tā paturējis zemapziņā. Žurnālu atbildība ir tikai informatīvie teksti, precīzi un patiesi to avoti, dabiskums un nevis bērna rīcība, pēc iegūtajām zināšanām.