Viktors Valainis: Rīgā – vairāk vietas velobraucējiem  (92)

Ir skaidrs, ka pilsētas administrācijas plāni izveidot pagaidu joslas velosipēdu kustībai vai atsevišķās vietās samazināt ietvju apmales ir salīdzināmi ar ielāpu likšanu uz caura maisa – sašūts ir, taču saturs tāpat birst ārā pa spraugām. Lai padarītu Rīgu par velosipēdistiem draudzīgu un drošu pilsētu, nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Pirmkārt, tā ir domāšanas maiņa, atzīstot sabiedrisko transportu un velosipēdus par prioritārajiem transporta veidiem. Otrkārt, ir jāizveido velomaģistrāles, kas caurvij pilsētu no vienas robežas līdz otrai, to tīklam pakārtojot veloceliņus vai velosipēdiem atvēlētās joslas.

Pārmaiņas visā Eiropā

Virkne Eiropas lielo pilsētu šobrīd straujā tempā būtiski paplašina velosipēdiem paredzēto telpu. Nenoliedzami, pārmaiņas lielā mērā ir saistītas ar Covid-19 vīrusa izraisītās slimības pandēmiju – bailēs no inficēšanās iedzīvotāji vairās lietot sabiedrisko transportu. Arī Pasaules Veselības organizācija iesaka mazāk izmantot sabiedrisko transportu, vairāk pārvietoties ar kājām vai velosipēdu. Ne mazāk svarīgas par distancēšanos ir rūpes par tīrāku gaisu – dažās valstīs epidemiologi vīrusa izplatīšanos saista ar gaisa tīrību, uzsverot, ka piesārņots gaiss varētu būt viens no Covid-19 izplatību sekmējošiem faktoriem. Katrā no Eiropas pilsētām vietas atvēlēšanu divriteņiem risina atšķirīgā intensitātē.

Šķiet, ka vistālāk tikusi Parīze, kur jau tuvākajā laikā dubultosies velobraucējiem atvēlēto celiņu garums, sasniedzot 650 km. Ir plānots arī aizliegt automobiļu kustību pa vienu no lielākajām un garākajām pilsētas ielām Ruede Rivoli, pārvēršot to par velosipēdu maģistrāli. Aizliegums gan neattiecas uz sabiedrisko transportu un taksometriem. Vēl vairāk – Parīzes mērs virza ideju līdz 2024. gadam pielāgot velobraucējiem pilnīgi visas pilsētas ielas. Vairāk veloceliņu būs arī tādās pilsētās kā Berlīne, Brisele, Londona, Milāna un citās.

Nenoliedzami, pārvietošanās ar velosipēdu ir lielisks veids, kā turpināt sociālo distancēšanos arī pēc ārkārtas stāvokļa beigām. Taču tas nav vienīgas ieguvums. Otrs svarīgais iemesls ir Rīgas ielu atslogošana no autotransporta un grūti paciešamajiem sastrēgumiem. Pilsētas veloinfrastruktūras drošība un ērtums ir divi būtiski faktori, kas motivē iedzīvotājus izmantot divriteņus pēc iespējas vairāk. Diemžēl pašlaik Rīgas veloinfrastruktūra ir sadrumstalota – kaut cik pieņemamu veloceliņu ir gauži maz. Pārsvarā tās ir ietves, kas tiek sadalītas gājēju un velosipēdistu zonās, vai arī ielu brauktuves ar velosipēdiem atvēlēto joslu. Tādējādi tiek radīts pamats nevajadzīgiem konfliktiem šo satiksmes dalībnieku starpā. Rezultāts ir fakts, ka katru gadu ceļu satiksmes negadījumos Rīgā ir iesaistīti vismaz 300 velobraucēji, turklāt tendence ir augoša.

Jāsāk ar velomaģistrālēm

Manuprāt, šobrīd būtiskākā Rīgas problēma ir velomaģistrāļu neesamība. Lai kā gribētos, nav iespējams izbraukt no viena pilsētas gala līdz otram, nenobraucot no veloceliņa. Vēl vairāk – ir neskaitāmas vietas Rīgā, kur veloceliņi izbeidzas tikpat pēkšņi kā sākušies. Tāpat ir virkne ielu, pa kuru brauktuvi ar velosipēdu pārvietoties ir samērā bīstami. Nenoliedzami, pēdējo gadu laikā galvaspilsēta ir kļuvusi velobraucējiem nedaudz draudzīgāka, taču uzlabojumi ir minimāli. Jau šobrīd redzams, ka 2015. gadā izstrādātā, ļoti detalizētā Rīgas pilsētas velosatiksmes attīstības koncepcija 2015.–2030. gadam ir palikusi uz papīra. Ir grūti spriest, kāpēc tā noticis. Visticamāk, Rīgas iepriekšējiem saimniekiem ir trūcis politiskās gribas.

Lai panāktu vērā ņemamu progresu, nepieciešams rīkoties radikāli. Jāizstrādā vienkārša efektīva un izpildāma velosatiksmes attīstības stratēģija, kuras pamatā ir iezīmētas Rīgu caurvijošas velomaģistrāles, kas pakāpeniski tiktu apaudzētas ar divriteņiem paredzētajām joslām vai pat ielām. Nav jātērē milzīgi līdzekļi monumentālām būvēm, ir jāpielāgo esošā infrastruktūra. Jo vairāk vietas pilsētā atvēlēsim velobraucējiem, jo mazāk laika būs jāpavada sastrēgumos.