Viktors Valainis: Saldā cukura rūgtā garša
Foto: F64

Šonedēļ medijos izskanējusī ziņa man lika atcerēties kādu ļoti sāpīgu tēmu, no kuras ir ko mācīties mums visiem - gan sabiedrībai, gan jaunajiem politiķiem, lai Latvija nekad vairs neatkārtotu un nepieļautu tik sāpīgas kļūdas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šī skumjā ziņa bija par faktu, ka gada laikā Latvijā par 26% ir pieaugusi cukura cena - 2011. gada decembrī Rīgā kilograms cukura maksāja jau vidēji 87 santīmus. Cenu pieauguma pamatojums – cukura cenu kāpums pasaules tirgos. Lieku reizi apzinoties šo faktu gribas aizdomāties – kur tad ir tas lētais pasaules cukurs, ko mums solīja tad, kad tika likvidēta visa Latvijas cukura ražošanas nozare?

Tas taču bija teju vienīgais pozitīvais aspekts, ko politiskā elite centās iegalvot Latvijas iedzīvotājiem – Latvijas cukurs esot dārgs, un nozare tiek turēta uz mūsu pleciem, kamēr pasaules cukurs esot teju bez maksas. Šobrīd ir skaidrs, kā tā ir bijusi vien lēta (vai varbūt dārga?) propaganda... Latvijai tika solīts cukurs par 30 santīmiem kilogramā, uzskaitīti neskaitāmie ieguvumi, un lauksaimniekiem piesolīti miljoni kompensācijās. Diemžēl toreiz nebijām gana spēcīgi, vai tikām maldināti, lai nespētu pateiktu NĒ Eiropai.

Pats esmu no Zemgales un ļoti spilgti atceros kāda bija Latvijas cukura nozare – tā bija vesela pasaule, kas nodrošināja darbu un labklājību tūkstošiem cilvēku Zemgalē u.c. Latvijas reģionos. Tagad lauki, kur savulaik tika audzētas cukurbietes, ir vai nu tukši, vai apsēti ar rapsi, kuru daudzos gadījumos pat neaudzē un nerealizē Latvijas zemnieki. Lai arī lauksaimnieki savu darbību ir pārorientējuši, tomēr nacionālajam kapitālam un valsts attīstībai kopumā šis solis nav devis pilnīgi neko.

Es pat teiktu vēl skaļāk – tas bija nacionāls noziegums pret Latviju, ka šāda likvidācija tika pieļauta. Tagad, lai atjaunotu šo nozari, ir vajadzīgi desmitiem miljonu latu ieguldījumi, un viss jāsāk no paša sākuma. Lai gan man ir cerība, ka nākotnē Latvijā cukura ražošanas nozari izdosies atjaunot, tomēr nav jāšaubās, ka lai to paveiktu, būs jācīnās ar spēcīgu pretinieku – pasaules cukura ražotāju lobiju. Nav šaubu, ka nozares atjaunošanā lauvas tiesa atbalsta jāsniedz arī valstij.

Kāds ir „sausais atlikums” no šī visa? Diemžēl šodien, lai gan bezgala skaudra, tā ir tikai dzīves mācība – mums jābūt krietni uzstājīgākiem attiecībā uz nacionālajām interesēm un nacionālo rūpniecību. Mācība, ka ne viss ko mums Eiropa saka ir balta un salda patiesība, un mācība, ka Latvijas ražotais, lai arī ar pirmajā brīdī var šķist dārgāks, tomēr ilgtermiņā krietni prognozējamāks un stabilāks. Galu galā, katrs pašmāju ražošanā nopelnītais lats ir ar lielu pievienoto vērtību, gan ar nomaksātajiem nodokļiem, gan nodrošinātajām darba vietām.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form