Vilis Seleckis: Kā apkarot kovidu – cērtot sērgas saknes vai terorizējot sabiedrību?
Foto: EPA/Scanpix/LETA

Es nepiederu pie tiem, kuri kovidu (te un turpmāk – Covid-19, red.) uzskata par kaut kādu globālistu sazvērestību ar mērķi terorizēt un aplaupīt ļaudis. Neesmu arī starp tiem, kuri pašreizējo valdību gatavi zemē iedzīt. Taisni otrādi – ilgi turējos pie pārliecības, ka beidzot ir valdība, kuru nevada aizkulišu darboņi. Apzinīgi un paklausīgi liku uz sejas masku, līdzko tuvojos sabiedriskai vietai. Līdz pat šim laikam itin atzinīgi vērtēju valdības pūliņus apvaldīt pandēmiju. It īpaši augstu vērtēju mediķu varonīgo, nesavtīgo cīņu ar šo nelaimi. Ar dziļu nepatiku uztvēru opozīcijas un populistu uzbrukumus vadībai un pūliņus diskreditēt visus tās darbus un lēmumus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Bet tagad, pēc pēdējiem aizvadītajā nedēļā pieņemtajiem lēmumiem kovida sakarā, man gribas jautāt – vai tiešām šajā frontē viss tiek darīt jēdzīgi? Vai nav pārkāptas pēdējās saprāta robežas? Ja cilvēkam ļauj veikalā pirkt zupas burku, bet liedz pie reizes iegādāties turpat esošo karoti, tad gribas iesaukties – prātiņ, nāc mājās! Vai tiešām kovids mazināsies tādēļ, ka cilvēkam liegs vienlaikus ar maizi nopirkt arī nazi, dakšiņu, krūzīti? Vai šie liegumi mazinās cilvēku pieplūdumu veikalos? Vai būs īsākas rindas? Jā, tieši lieguma dienās būs mazāka drūzma tirdzniecības vietās. Bet pēc tam taču tirgošanās vērsīsies vēl lielākā plašumā, jo cilvēki nevar dzīvot bez visa tā, ko viņiem liedz iegādāties brīvdienās. Brauks uz veikalu pēc traukiem, tualetes papīra, celtniecības materiāliem un visa cita, ko nevarēja nopirkt brīvdienās. Turklāt sakaitinātie, sanervozētie ļaudis to darīs ar dubultu centību, jo baidīsies, ka tūdaļ var parādīties vēl kāds tikpat dīvains ierobežojums. Un galu galā būs panākts cerētajam pretējs rezultāts – vēl garākas rindas, vēl masveidīgāka tirgotavu ķemmēšana. Ja palūkojas, kas veikalos notiek nedēļas sākumā, tad par to nav ne mazāko šaubu. Kovida bacilim dotas vēl plašākas iespējas ķert savus upurus.

Minētie lēmumi par tirdzniecības ierobežošanu, kā arī vēl citas līdzīga veida prasības liek uz cīkstiņu ar kovidu paraudzīties stipri plašākā mērogā. Rodas jautājums: kāpēc sērga vēršas plašumā par spīti visiem pūliņiem to ierobežot? Kas ir tie faktori, kas ļauj vīrusam tik sprigani turpināt uzbrukumu visā frontē? Vai tiešām vainīgi tikai tie bezatbildīgie, kas neliek uz sejas masku un citādā veidā ignorē ierobežojošos pasākumus?

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, aicinu uzmanību pievērst ikdienas informācijai par inficēto personu skaitu. Tiek ziņots, ka slimnīcās tiek ievietota tikai neliela daļa inficēto – aptuveni desmit procenti. Visi pārējie, vieglā formā sirgstošie, paliek ārpus uzmanības loka, lai gan tādu, spriežot pēc publicētajiem skaitļiem, ir turpat vai desmit reizes vairāk nekā to, kuri nonāk ārstu aprūpē. Ja šos vieglā formā sirgstošos skaitītu no kovida pirmsākumiem, tie būtu tūkstoši. Skaitļi iespaidīgi, bet informācija par šo ļaužu likteni un viņu uzvedību pavisam skopa. Šis tas tiek ziņots vienīgi par atsevišķiem pazīstamiem sportistiem, politiķiem, māksliniekiem, kas izveseļojušies. Bet sīkākas informācijas nav. Uzreiz rodas jautājums – kas ar viņiem notiek? Kā ārstējas? Kur viņi uzturas slimības laikā? Kā uzvedas? Atrodas pilnīgā izolācijā? Karantīnā? Vai netiekas ar ģimenes locekļiem? Vai tiek kontrolēta viņu uzvedība? Vai viņi strikti ievēro visas karantīnas, izolācijas prasības? Vai ģimenes locekļi neiet uz skolu, veikalu, darbu?

Bet vissvarīgākais jautājums ir tāds – vai darīts viss, lai vieglā formā sirgstošie nekļūtu kovida sabiedrotie, infekcijas izplatītāji?

Ir pilnīgi dibināts pamats domāt, ka tieši tā arī notiek. Kā citādi vīruss izplatītos, ja visi inficētie dzīvotu dzelžainā karantīnā? Kā zināms, vīrusu neizplata ne putni, ne grauzēji, ne vējš, ne gaiss. Speciālisti apgalvo, ka to var izplatīt vienīgi inficēts cilvēks. Slimnīcā guļošie to nevar izdarīt. Toties vieglā formā sirgstošie var būt vīrusa sabiedrotie, jo paliek uz brīvām kājām un var nonākt kontaktā ar citiem cilvēkiem. Gan tie, kuri zina, ka inficēti, gan tie, kuriem tas vēl, iespējams, nav zināms.

Kas no tā secināms? Tikai tas, ka nav iespējams apkarot kovidu, ja inficētās personas netiek izolētas no visas sabiedrības. Cīnoties ar kovidu, valdībai galveno uzmanību un pūliņus vajadzētu vērst tieši šo personu virzienā, nevis veselās sabiedrības uzvedības regulēšanā. Es nešaubos par to, ka kovids nebūtu pieņēmies tādā spēkā, ja tas būtu darīts jau no pašiem sākumiem, ja būtu panākta dzelžaina karantīna inficētajām personām. Ir pamats domāt, ka šī prasība joprojām netiek pildīta. Acīmredzot inficētās personas pretēji aizliegumiem un ierobežojumiem tiekas ar saviem ģimenes locekļiem, iegriežas veikalos, brauc tramvajos, autobusos, šie cilvēki paši vai viņu sievas, vīri, bērni kļūst par infekcijas izplatītājiem. Tieši tāpēc sērga izgājusi ārpus kontroles. Tās apturēšanai tapuši lēmumi par ārkārtējo režīmu, tiek prasīts, lai tiek lietotas sejas maskas, slēgtas kafejnīcas, teātri, uzņēmumi, ierobežots veikalu darbs utt. Nekas tāds nebūtu vajadzīgs, ja kovida pievarētie – vismaz tie, kuri zina par inficēšanos, – ievērotu visas karantīnas prasības.

Man nenāk ne prātā nelaimes piemeklētās, inficētās personas kaut kādā veidā nosodīt par to, ka tās saslimušas. Mēs ikviens varam saķert vīrusu un nonākt tā varā. Taču domāju, ka varam prasīt, lai ikviens inficētais slimošanas laikā ierobežotu savu brīvību un dzīvotu pilnīgā izolācijā. Tā būtu pavisam loģiska, pamatota prasība. Ja kāds to nesaprot, tad valdībai ir visas tiesības veikt nepieciešamos pasākumus un panākt, lai visi inficētie karantīnas laikā dzīvotu kā mājas arestā. Vienlaikus vajadzētu veikt visu iespējamo, lai palīdzētu šīm personām. Tiem, kuri dzīvo šauros apstākļos, nevar izolēties pašu dzīvoklī, vajadzētu piedāvāt viesu namus, viesnīcas, kas šobrīd palikušas tukšas. Neatliekamo pakalpojumu sniegšanā, pārtikas piegādē vajadzētu iesaistīt gan policiju, gan karaspēku. Armijniekiem tā būtu daudz godājamāka nodarbe nekā to ļautiņu ķerstīšana, kuri nevalkā sejas maskas.

Iespējams, ir daudzas citas iespējas, kā pastiprināt karantīnu, laicīgāk atklāt inficētos. Tās varētu piedāvāt visi tie zinātnieki, kam nupat tika piešķirti pieci miljoni eiro pētījumu veikšanai. Milzīga summa! Vai tiešām par šo naudu valdība nespēja nodrošināt, ka tiek saņemti loģiski, saprātīgi priekšlikumi, kā organizēt sabiedrības dzīvi pandēmijas laikā, panākot karantīnas prasību ievērošanu un vienlaikus izvairoties no visas sabiedrības tracināšanas ar neloģiskām prasībām?

Diemžēl laikam gan tādus ieteikumus valdība nav saņēmusi, un tāpēc tās aktivitātes vērstas stipri apšaubāmos virzienos. Tā vietā, lai aktivizētu darbu kovida atklāšanā un inficēto personu izolēšanā, tiek pastiprinātas prasības pret visu pārējo sabiedrību. Nav noliedzams, ka pašreizējos apstākļos vairs nav iespējams iztikt bez sejas maskām, kafejnīcu, atsevišķu uzņēmumu slēgšanas utt. Taču visi šie pasākumi būs bezjēdzīgi, ja inficētie dzīvos tikpat brīvi kā pašlaik. Sabiedrības nestie upuri, ekonomiskie zaudējumi, daudzu ģimeņu ienākumu samazināšanās, bezdarba palielināšanās būs veltīgi pūliņi, ja vienlaikus tikpat aktīvi netiks domāts par kovida cēloņu apkarošanu.

Sevišķi viegli vajadzīgo kārtību valdība varēja ieviest vasaras mēnešos, kad inficēti bija tikai daži desmiti personu. Tolaik varēja noteikt dzelžainas karantīnas prasības, ieceļojušo ārzemnieku kontroli utt. Tagad ir grūtāk džinu iedzīt atpakaļ pudelē. Tomēr tas ir vienīgais darbības virziens, kas var nodrošināt uzvaru kovida frontē.

Es labi saprotu, ka valdības situācija nav vienkārša. Atbildība milzīga, pieredzes nav nekādas. Dziļā krīze opozīcijai rada parocīgus apstākļus kritikas bultu šaudīšanai. Uzdarbojas populisti, margināļi, kas pauž pilnīgi bezjēdzīgus viedokļus, tīšus melus. Milzums politikāņu, kas uz kovida rēķina mēģina iegūt diža glābēja slavu, lai gan atražo vienīgi melus un vairo haosu. Vārdu sakot, jūklis milzīgs. Nav viegli orientēties tādā situācijā. Tomēr valdība nedrīkst ļauties ilūzijām un skriet aplamā virzienā. Jo sarežģītāki apstākļi, jo pārdomātāka rīcība vajadzīga. Nevajadzētu kritiķu rokās ielikt pamatotus argumentus. Bet tieši tā ir noticis ar pēdējo dienu lēmumiem par tirdzniecības ierobežošanu. Arī lēmums par sejas maskām pirmklasniekiem uzskatāms par līdzīga veida neveiksmi – tāpat kā lēmumi par attālinātām mācībām visiem skolēniem tā vietā, lai meklētu citus risinājumus, piemēram, laižot skolēnus brīvdienās, bet mācības organizējot vasaras mēnešos. Un kur vēl tādi spoži lēmumi kā pieci miljoni "zinātniskiem pētījumiem", kas paveicami divos mēnešos? Mediķiem, kas riskē ar savu dzīvību, cīnīdamies ar kovidu, nepietiek naudas pienācīgas algas samaksāšanai, toties "pētījumiem" divu mēnešu garumā atvēlēti miljoni.

Minētie un vēl vairāki citi lēmumi liecina, ka kovida aizsegā tiek pieļautas daudzas aplamības, bet sērgas apkarošanā galvenie pūliņi vērsti nevis pret kaites cēloņiem, bet pret tās potenciālajiem upuriem – sabiedrības vairākumu. Iedomāsimies, kā būtu, ja policija censtos cietumā dabūt nevis kabatzagli, bet gan visus godīgos pilsoņus, stāstot, ka tikai cietuma kamerā viņi var pasargāties no zagļa ļaundarībām. Pašlaik kovids tiek apkarots tieši tādā veidā. Ir pilnīgi dabiski, ka šī rīcība izraisa sabiedrības burkšķēšanu, nievas un niknumu, vienlaikus stiprina valdības kritiķu pozīcijas. Ļaudis pilnīgi pamatoti prasa: kāpēc man spiež lietot sejas masku, slēgt savu kafejnīcu, bet gandrīz neko nedara, lai pa pilsētu neklīstu inficētie, kas uzspļauj visu citu interesēm? Kāpēc valdība man liek sargāties no bezatbildīgajiem tā vietā, lai mani sargātu no viņu kaitīgās ietekmes?

Valdībai beidzot vajadzētu saprast, ka sabiedrībā briest kaut kas līdzīgs revolucionārai situācijai. Latvieši ir pacietīgi, spētu pārvarēt tās grūtības, ko rada tāda nelaime kā kovids. Ļaužu saprātīgākā daļa labi saprot, ka tā ir pasaules mēroga nelaime un ka to nav iespējams pārvarēt citādi kā vien ar saprātīgu rīcību, savu tiesību, brīvības ierobežošanu. Taču nevar sabiedrībai prasīt, lai tā bez kurnēšanas, iebildumiem pacieš bezjēdzīgas prasības, kas tikai apgrūtina dzīvi, bet ne par mata tiesu netuvina uzvarai pār sērgu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Koronavīruss Covid-19
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form