Vilis Seleckis: Kā mērkaķim atņemt granātu?
Foto: Maks Levin

Pašlaik daudzi atceras Otro pasaules karu un Hitlera sapņus par "brīnumieroci". Fīreram pietrūka dažu mēnešu, lai tiktu pie tāda ieroča. Viņu novāca, pirms atombumba tika izgudrota. Bet Hitlera idejiskais mantinieks Putins kontrolē milzīgu atomieroču arsenālu. Viņš to izmanto, lai netraucēti saplosītu Ukrainu. Putina draudi "nospiest pogu" liek Krieviju salīdzināt ar pūlī sēdošu mērkaķi, kas tur granātu. Pār planētas nākotni paceltie kodolkara draudi stindzina ļaužu prātus, spiež samierināties ar Kremļa patvaļu, paciest zvērības, kara noziegumus Ukrainā. Daudzi uzdod jautājumu – kā būs pēc mēneša, diviem? Vai Putins, izmantodams pasaules bailes no atomkara, nebridīs tālāk – Baltijā, Polijā, Gruzijā?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ja pat NATO, ASV, baiļodamās no trešā pasaules kara, neuzdrošinās iejaukties, tad kāpēc gan lai Kremļa varmāka apstātos? Vai Putins, draudēdams ar kodolieročiem, nevar nonākt līdz pat Atlantijas okeānam? Vai nepiedzīvosim laikus, kad mērkaķis, vicinādams granātu, sāks valdīt pār visu pasauli?

Pašlaik nav svarīgāka jautājuma par to, kā apturēt mērkaķi, kas ar granātu rokā laužas uz pasaules valdnieka troni. Situācija ir unikāla, līdzīga patam (šahā – red.), strupceļam, jo neviens variants neliekas pareizs: palīdzēt Ukrainai militārā veidā nozīmē riskēt ar kodolkaru, bet neiejaukšanās var novest pie Krievijas uzvaras un tālākas ofensīvas. Kā rīkoties? Kā apturēt Putinu jeb atņemt mērkaķim granātu?

Manuprāt, meklējot izeju no strupceļa, vajadzētu ļoti pamatīgi padomāt par Krieviju, tās pagātni, iemesliem, kas to pārvērtuši par baisu draudu visai pasaulei. Tikai tad varēs saprast, kā rīkoties, lai to apturētu.

Raugoties uz pašreizējo Krieviju, ierasts minēt, ka tā ir pasaules lielākā valsts. Taču tiek aizmirsts piebilst, ka Krievija ir Eiropā pēdējā koloniālā impērija, kas nav atteikusies no saviem iekarojumiem. Milzīga kļūda ir pieņēmums, ka visi tās pašreizējie milzīgie plašumi Eiropā un Āzijā ir likumīga, dabiska, mūždien Krievijai piederējusi teritorija.

Svešu zemju iekarojumi sākās uzreiz pēc krievu zemju apvienošanas 14.–16. gadsimtā. Ivana IV (Bargā, Briesmīgā, Asiņainā) valdīšanas laikā 16. gadsimtā tika pakļautas tatāru zemes (Kazaņa, Astrahaņa) gar Volgu, nākamajā gadsimtā – teritorijas Urālu otrā pusē (Sibīrija, Tālie Austrumi līdz pat Beringa jūras šaurumam). Pēc tam vēl viens asiņains varmāka – Pēteris I – pakļāva Karēliju, mūsu Vidzemi, pasludināja sevi par imperatoru. Turpmākajos gadsimtos Krievija sagrāba Somiju, pievienoja daļu Polijas, mūsu zemes (Latgali, Vidzemi, Kurzemi, Zemgali), kā arī Aizkaukāzu, Vidusāziju, Kazahstānu. Tā tika izveidota milzīga koloniālā impērija. Visur tika īstenota reakcionāra politika ar pārkrievošanu, represijām. Ne velti carisko Krieviju dēvēja par tautu cietumu, kurā tika iznīcināti daudzi etnosi un to valodas, kultūras.

Pēc Pirmā pasaules kara Krievija zaudēja daļu teritoriju (Baltiju, Poliju, Somiju), tomēr lielāko daļu saglabāja. Bruņojušies ar jaunu ideoloģiju – komunismu –, jaunie, sarkanie imperiālisti turpināja koloniālo politiku, plānoja savus valdījumus paplašināt līdz pat Atlantijas okeānam.

Krievija, protams, nebija vienīgā koloniālā impērija. Tādas bija arī citas Eiropas zemes. Taču pēc Otrā pasaules kara tās atteicās no koloniālajiem valdījumiem vai arī zaudēja tos atbrīvošanās karu rezultātā. Taču Padomju Savienība ne tikai saglabāja iekarotās teritorijas, bet vēl vairāk tās paplašināja, savai ietekmei pakļāva arī Austrumeiropu. Kad sabruka PSRS, vairākas tautas izlauzās no cietuma. Arī mūsu zeme Latvija. Tomēr lielākā daļa koloniju palika Maskavas varā. Faktiski Krievija saglabājās kā pasaulē vienīgā koloniālā impērija. Diemžēl 1991. gadā demokrātiskā pasaule piemirsa, ka it kā pārtapusī Krievija vēl aizvien saglabā kundzību pār asiņainos karos pakļautām tautām un teritorijām. Daudziem šķita, ka tā paturējusi tikai tās zemes, kurās dzīvo krievi, kuras ir tās dabiska sastāvdaļa. Taču aizmirsa, ka lielākā daļa no malienām ir iekarojumi, kur vietējās tautas iznīcinātas, pārkrievotas, kolonizētas. Izvērsās ideologi, kas attaisnoja iekarojumus, slavēja to iedvesmotājus un visas iekarotās zemes sauca par Krievijas dabisku īpašumu. Tā asiņainā pagātne it kā pazuda, un agresīvā politika triumfēja. Iespēja saglabāt koloniālās lielvaras statusu ļāva Krievijai arī turpmāk ekspluatēt milzīgas svešu tautu apdzīvotas teritorijas, iegūt naftu, gāzi, metālus zemēs, kuru tautas bija iznīcinātas. Agresīvās imperiālisma dvingas apreibināti, Kremļa patvaldnieki sāka spriedelēt, ka vajadzētu atgūt arī tās teritorijas, kas reiz bija piederējušas Krievijai, bet "esot netaisnīgā veidā atņemtas", – Ukrainu, Baltiju utt.

Iedomāsimies, kas notiktu, ja Itālija sadomātu atjaunot Romas impēriju, Lielbritānija – atgūt Indiju, Ziemeļameriku, Spānija... Nekas tik absurds nav ienācis prātā pat tādiem odioziem politiķiem kā Berluskoni. Bet Krievijā šis ārprāts, kā tagad atklājas, tika likts Putina politikas pamatos. Tika kaldināti konkrēti plāni, iebrukums Ukrainā ir mēģinājums tos īstenot praksē.

Ja Eiropa pēc PSRS sabrukuma būtu parūpējusies par pasaulē pēdējās koloniālās impērijas demontāžu, tagad nebūtu piedzīvots Krievijas absurdais mēģinājums atjaunot pagātni.

Nevajadzētu aizmirst, ka Maskavas kņaziste, kas 13. gadsimtā sāka uzbrukumus kaimiņu zemēm, sākotnēji rīkojās Čingishana impērijas – Zelta Ordas – hanu uzdevumā. Mongoļi tai bija piešķīruši tiesības valdīt pār citām krievu zemēm, iekasēt no tām nodevas. Maskavas kņazi centīgi kalpoja haniem. Gluži dabiski, ka Ordas vietvalži, Maskavas kņazi, vēlāk cari, pārņēma savu saimnieku aziātiskos tikumus, likumus, domāšanu un veidoja atbilstošu totalitāru, asiņainu režīmu.

Par topošās lielvalsts dabu labi liecina tās politika attieksmē pret citām krievu zemēm. Piemēram, pret Novgorodu.

Novgoroda bija krievu pilsēta, kurai 13. gadsimtā izdevās paglābties no mongoļu iebrukuma. Tā saglabāja patstāvību, kļuva feodāla republika, līdzīga citām tā laika Eiropas brīvpilsētām. Novgorodā attīstījās tirdzniecība, amatniecība. Sāka veidoties demokrātiskas tradīcijas, eiropeiski dzīves principi, brīvības gars, uzņēmējdarbība. Sadarbojās ar Hanzas savienību, kas tajā laikā bija aptuveni tas pats, kas mūsdienu Eiropas Savienība. Toreizējos Krievijas apstākļos tāda brīvpilsēta bija sava veida brīnums.

Novgoroda un kaimiņos esošā Maskava toreizējā Krievijā bija divi dažādi varas, attīstības modeļi. Novgorodā – demokrātija, brīvība, tiesiskums, eiropeiskums, brīva uzņēmējdarbība. Maskavijā – tirānija, patvaļa, beztiesība, valsts birokrātija, naids pret brīvību. Tā bija gandrīz identiska situācija tai, ko vērojam tagad Krievijas un Ukrainas attiecībās.

Diemžēl demokrātiskā Novgoroda nespēja nosargāt savu neatkarību. Ordas atbalstītie Maskavijas kņazi nemitīgos uzbrukumos novājināja brīvdomīgo republiku, 1478. gadā Ivans III to sakāva izšķirošā kaujā. Tomēr brīvības gars Novgorodā nebija likvidēts, un pēc simt gadiem Ivans IV (Briesmīgais) vēlreiz nopostīja nepakļāvīgo republiku.

Pašlaik pasaule brīnās par Krievijas armijnieku ārprātīgo nežēlību Ukrainā, kara noziegumiem, draudiem lietot masu iznīcināšanas ieročus. Bet tā taču ir dabiska Krievijas taktika cīņā par kolonijām un to paturēšanu! Nevajag domāt, ka Staļins bija pirmais, kas izmantoja šādas metodes – deportācijas, genocīdu, verdzību. Tas viss sākās jau pirms daudziem gadsimtiem. Viens no spilgtākajiem gadījumiem – Ivana IV (Briesmīgā) sarīkotais slaktiņš Novgorodā. Lūk, ko par to raksta krievu vēsturnieks un publicists Aleksandrs Ņikonovs:

"Genocīds, ko Novgorodā sarīkoja ārprātīgais cars ar saviem sadistiem, atstāja dziļu rētu Krievijas vēsturē. Brīvajā pilsētā Maskavas despota bandīti sarīkoja asiņainas spīdzināšanas dzīres. Pilsētniekus un pilsētnieces, bērnus un vecus ļaudis izģērba, aplēja ar degošu šķidrumu un aizdedzināja, šāva ar loku, sēdināja uz mieta, no ādas izgrieza loksnes... Cars personīgi vēroja spīdzināšanu, jo ļoti mīlēja tādas norises...

Ļaudis veda pie Volhovas upē izcirstiem lāsmeņiem veselām ielām... sita ar asiņainu nūju pa galvu un grūda melnajā ūdenī... Dienā jaudāja nogalināt no pieciem simtiem līdz pusotram tūkstotim cilvēku. Un šī asiņainā izprieca ilga sešas nedēļas! Pēc tam prātu zaudējušais cars pārmetās uz Novgorodas apkaimi. Un sāka nogalināt cilvēkus veseliem ciemiem – apsita lopus un grūtniecēm izgrieza mazuļus no vēdera, izvaroja bērnus, ģimenes sadzina istabās un aizdedzināja. Divsimt piecdesmit verstu ap Novgorodu apvidus tika iztukšots. Caram vajadzēja nogalināt brīvību līdz ar katru, kurš to atcerējās. Un viņš to izdarīja." (Aleksandrs Ņikonovs. Aiz impērijas fasādes. Pētergailis, 2012. g., 101.–102. lpp.).

Novgorodas slaktiņā, pēc dažādiem aprēķiniem, tika nobendēti 2500–12 000 cilvēku. Tie bija tādas pašas etniskās piederības, ticības ļaudis kā viņu slepkavas.

Varētu iebilst un teikt, ka arī citu lielvalstu pagātnē netrūkst asiņainu vadoņu, apkaunojošu notikumu. Tā ir patiesība. Taču nekur nav dzirdēts, ka vēl pašlaik lepotos ar senču nežēlīgām akcijām koloniālajos karos, ka slavinātu tādus darboņus kā Hitlers, Musolini, Franko. Bet Krievijā, kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, viens no visvairāk cienītajiem pagātnes personāžiem ir Staļins. Šo tirānu vērtē augstāk par Aleksandru Puškinu, Pjotru Stolipinu. Gandrīz tikpat augstā godā turēti tādi asiņainie despoti kā minētais Ivans IV (Briesmīgais) un Pēteris I. Viņiem ceļ milzīgus pieminekļus, apjūsmo grāmatās un filmās.

Ja miljoni krievu par saviem elkiem uzskata asiņainus tirānus, tad nav grūti saprast, kāpēc Kremlī valda kara noziedznieks Putins.

Manuprāt, kļūdās visi tie Ukrainas notikumu vērtētāji, kas, spriežot par sabiedrības plašo atbalstu Putinam un karam, runā vienīgi par propagandas ietekmi. Protams, tai ir milzīga nozīme cilvēku prātu zombēšanā. Taču ne mazāk svarīgs ir gadsimtos stiprinātais, uz vēstures mītiem balstītais un daudzu krievu gēnos iekodētais domāšanas veids, spēka kults, verdziskums, cieņa pret despotismu, agresivitāti.

Visā pasaulē par vienu no galvenajām vērtībām uzskata brīvību. Par to cīnījušies tūkstoši ļaužu visos laikos, visās zemēs. Bet kā ir Krievijā?

Lūk, Aleksandra Ņikonova atzinums:

"Tautas vairākums pašu vārdu "brīvība" saprot kā vārda "nekārtība" sinonīmu... Cieņa pret cilvēka tiesībām un personības brīvību gluži vienkārši rada neizpratni." (315. lpp. minētajā izdevumā.)

Par šādu attieksmi pret brīvību nav jābrīnās. Krievija ir unikāla ar to, ka šajā zemē ilgāk nekā citās Eiropas valstīs saglabājās absolūtā monarhija, līdz pat 1861. gadam pastāvēja dzimtbūšana, faktiski verdzība. Pēc 1917. gada nāca boļševisma laiki, Staļins ar kolhoziem, gulagu, verdzību, golodomoru, 1937. gadu, miljoniem upuru. Kā pēc visiem šiem murgiem var cerēt, ka Krievijā cienīs brīvību? Prasme melot, klanīties, nodot kaimiņu, zagt – lūk, prasmes, kas bija vajadzīgas, lai izdzīvotu tajos šausmu laikos, ko piedzīvojusi krievu tauta. Nav jābrīnās, ka tie atstājuši dziļus nospiedumus daudzu cilvēku, arī Putina un viņa pakalpiņu, domāšanā un uzvedībā.

Ar krievu vairākuma nicinājumu pret brīvību, demokrātiju izskaidrojama milzīgā nepatika pret Eiropu, tajā valdošo brīvdomību, individuālismu, toleranci pret katras personības īpatnībām, tiesībām.

Tomēr būtu liela aplamība visus krievus mest pār vienu kārti. Krievija pasaulei devusi daudzus dižus rakstniekus, māksliniekus, komponistus, zinātniekus. To vārdi labi zināmi. Diemžēl tieši brīvību mīlošie, talantīgākie, krietnākie krievu ļaudis tikuši vajāti, turēti cietumā, dzīti katorgā un emigrācijā. Arī pašlaik tas notiek. Savu zemi spiesti pamest krietnākie krievi, kam godaprāts neļauj atbalstīt Putina sākto mežonīgo karu. Tādi nesavtīgi drosminieki kā Aleksejs Navaļnijs tiek turēti cietumā. Pagaidām viņiem nav ne mazāko iespēju kļūt par savas tautas līderiem. Labi klājas tiem, kuri atbalsta kara noziedznieku, palīdz tam zombēt savu tautu, tūkstošus jaunu puišu dzenot bezjēdzīgā nāvē.

Teiktais liek secināt, ka demokrātisko pasauli apdraud patiesi bīstama lielvara, tai sveši jebkādi likumi, humānisms, arī pašu tautas intereses. Tā gatava lietot kodolieročus, lai turpinātu pastāvēt un aizstāvēt savas egoistiskās intereses. Tomēr to nepieciešams apturēt, atbrīvot pasauli no atomkara draudiem, ko diktatoriskais režīms ņēmis savā bruņojumā.

Kā to izdarīt? Kā mērkaķim atņemt granātu?

Pašlaik daudz tiek runāts par apvērsumu Kremlī. Manuprāt, veltas cerības, jo Putins sev apkārt pulcinājis gļēvus, pelēkus dienderus, kas nav spējīgi uzņemties iniciatīvu un spert kādu drosmīgāku soli. Ja tomēr kāds sarīkotu dumpi, nav garantijas, ka pie varas nāks ne tik aprobežots, asiņains tirāns kā pašreizējais.

Tautas dumpis, revolūcija? Arī par tādu variantu tiek runāts. Taču nevajag aizmirst, ka pašreizējos apstākļos revolūcijas rezultātā varu var sagrābt jauno laiku boļševiki. Komunisti Krievijā ir viena no spēcīgākajām partijām.

Manuprāt, šobrīd vislielākās cerības jāliek uz Ukrainu, kas varonīgi cīnās par savu un mūsu brīvību. Diemžēl militāra palīdzība Ukrainai netiks sniegta, jo ASV un Eiropas valstu tautas ir gatavas atbalstīt ukraiņus, taču kategoriski iebilst pret militāru iejaukšanos. Demokrātisko valstu līderi spiesti rēķināties ar šo nostāju. Tas nozīmē, ka iespējama tikai cita veida palīdzība. Cerams, ka tiks atbalstīts tas plāns, ko nupat piedāvāja Polija, Slovēnija, Čehija. Tā būtība – dzelžainas sankcijas pret agresoru, lai tas novājinās, zaudē spēku un palēnām sabrūk. Tātad paredzama ilga cīņa, līdz Maskavā kļūs iespējamas demokrātiskas pārmaiņas. Cerams, ka tās spēs īstenot tie Krievijas ļaudis, kas apzinās savas zemes patiesās intereses. Par spīti nemitīgajiem pūliņiem izkaut brīvību mīlošo, saprātīgo tautas daļu, Krievijā nav zudis brīvības gars, kas bija raksturīgs minētajai Novgorodai. Tas pastāvējis arī drūmajos staļinisma gados. Par to liecina tas, ka, spītējot represijām, daudzi maskavieši, citu pilsētu iedzīvotāji iziet ielās un protestē pret karu Ukrainā. Ir pamats domāt, ka viņi spēs pārveidot Krieviju par demokrātisku zemi. Lai tas notiktu, Krievijai jāpiedzīvo tas pats, kas piemeklēja Vāciju pēc Otrā pasaules kara.

Pirmkārt, nepieciešama atomieroču likvidēšana, atbruņošana, liegumi turēt citus uzbrukuma ieročus. Krievijai jākļūst miermīlīgai zemei – tāpat kā Vācijai, Japānai pēc Otrā pasaules kara.

Otrkārt, nepieciešama Krievijas decentralizācija, katram apgabalam, etnosam, nacionālajai vienībai jādod tiesības veidot neatkarīgu politisku vienību, valsti vai vismaz autonomu republiku ar plašām tiesībām. Tādā veidā no Maskavas važām varētu izrauties tās tautas un attāli apgabali, kurus pašlaik nežēlīgi ekspluatē centrs. Čingishana koloniālajai impērijai jānoiet no pasaules arēnas!

Trešais solis – Nirnbergas procesam līdzīga tiesa ne tikai Putinam un viņa ģenerāļiem par kara noziegumiem Ukrainā, bet arī visai Krievijas impēriskajai pagātnei, it īpaši tās komunistiskajam posmam, staļinismam, kas veica vislielākos noziegumus pret pasauli un savu tautu.

Ceturtais solis – ļaužu prātu atindēšana no putinisma, impērisma, staļinisma. Iespējams, jārīkojas tāpat kā Vācijā, kur pēc Otrā pasaules kara vāciešus veda uz nāves nometnēm, lai viņi pašu acīm redzētu sava elka – Hitlera – zvērības. Tas ļāva vāciešiem izārstēties no baisās slimības – nacisma. Tagad arī krievus vajadzēs vest uz Harkivu, Mariupoli, Kijivu, lai viņi redzētu, ko veicis viņu dievinātais Putins.

Ja Kremļa avantūra Ukrainā beigtos vienīgi ar kosmētiskām reformām, pirksta pakratīšanu tāpat kā 1991. gadā, pēc kāda laika tronī nāktu jauns Putins un Čingishana, Ivana IV (Briesmīgā) gars Maskavā atdzimtu atkal. Demokrātiskā pasaule to nedrīkst pieļaut. No mērkaķa rokām jāizņem granāta, tas jāpadara nekaitīgs uz visiem laikiem. Ja tas nenotiks, ukraiņu asinis būs veltīgi izlietas.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Krievijas iebrukums Ukrainā
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form