Pēdējā laikā viens no galvenajiem Maskavas propagandas virzieniem ir Eiropas Savienība (ES). Diskusijās un reportāžās ar prieku tiek stāstīts, ka daudzās valstīs pieaug eiroskepticisms, nacionālisms, ka nostiprinās tādas partijas, kas vēlas vājināt Eiropas vienotību. Ik pa brīdim paņirdz, ka "vecā, kroplā" Eiropa nonākusi zem Vašingtonas papēža, zaudējusi suverenitāti un ir lemta pilnīgai sabrukšanai. Krievijas propagandas speci pauž cerību, ka Lielbritānija izstāsies no ES, asi nopeļ Angelu Merķeli, bet slavē ungārus, čehus un it īpaši grieķus par "drosmi pretoties Briseles diktātam".
Maskavas televīzijas kanālos redzamais pilnībā apstiprina Eiropas Parlamenta prezidenta Martina Šulca sacīto, ka Krievija cenšas no iekšpuses sašķelt ES. Vienota, spēcīga ES Krievijas atdzimstošajam impērismam ir nepārvarams šķēršļis ceļā uz kādreizējās ietekmes atjaunošanu pasaulē. Kamēr Austrumeiropa ir ES sastāvdaļa, tikmēr Krievija nav spējīga atjaunot tādu impēriju kā Staļina laikos. Ja, sašķeļot ES, gar Krievijas austrumu robežu virknētos tikai atsevišķas salīdzinoši nelielas valstis, tad Krievijai pavērtos pavisam cita iespējas to iedabūšanai savā orbītā.
Paradoksāli, bet Eiropas nīdēju netrūkst arī Latvijā. Kā liecina aptaujas, stingru atbalstu ES pauž tikai puse Latvijas iedzīvotāju. Tātad otrai pusei tā liekas kaitīga, un šie pilsoņi, iespējams, atbalstītu Latvijas izstāšanos no ES, ja notiktu tāds referendums. Tas nozīmē, ka Krievijas propaganda sasniedz mērķi. Manuprāt, tas nebūtu iespējams, ja arī Latvijā atsevišķi politiskie strāvojumi tiešā vai maskētā veidā nepotētu nicīgu attieksmi pret, viņuprāt, "stulbo, aprobežoto, gļēvo, izšķērdīgo Briseli". Daudzi liek domāt, ka Latvija tikai iegūtu, ja ES sabruktu. Šāda viedokļa paudēji atrodami ne tikai starp eksotiskiem, savdabīgiem margināļiem, bet arī starp to partiju pārstāvjiem, kuras iekļuvušas Saeimā un lemj mūsu valsts likteni.
Mūsējie Eiropas nīdēji atšķirībā no Maskavas "analītiķiem", ņirgdami par Eiropu, protams, neuzdrošinās norādīt, ka blakus "pūstošajai, perversu homoseksuāļu pārvaldītajai Eiropai" pastāvot pavisam citāda, "morāliski cēlāka" pasaule – Krievija, kas aizstāvot īstās tikumiskās vērtības, apkarojot Kijevas "huntas fašismu", esot pilnīgi neatkarīga no ASV un vienīgā spējot ierobežot Vašingtonas agresīvo vēlmi valdīt pār visu pasauli.
Mūsējie Eiropas nīdēji līdz tik atklātai valodai vēl nav tikuši. Viņi peļ Eiropas politkorektumu, ņirdz par Briseles nespēju pieņemt zibenīgus lēmumus un tā līdzīgā garā. Vārdu sakot, skan tāda piezemēta kritika, bet ar to pašu zemtekstu – cik aprobežota, stulba tā Eiropa un cik labi būt tikt no tās projām.
Rietumu nīdēju iespējas strauji palielinājušās sakarā ar bēgļu straumi, kas gāžas pāri Vidusjūrai. Eiropai tie, protams, rada milzīgas problēmas, nemot vērā to, cik daudzu valstu intereses nākas saskaņot. Bēgļu lavīna ir kā dāvana gan Kremlim, gan visām tām Eiropas valstu politiskajām aprindām, kas atklāti vai paslepus ārda Eiropas vienotību un ko Ukrainas prezidents Petro Porošenko nodēvējis par Putina kājniekiem.
Jāņem vērā, ka tās Latvijas aprindas, kurām nepatīk ES, ir itin plašas un finansiāli spēcīgas. Tie nav tikai margināļi un nacionālistiski noskaņoti politiskie strāvojumi. Ir biznesa struktūras, kas naudu pelna Krievijā, pirmām kārtām tranzītnieki, pārtikas produktu eksportētāji. Briseles politika attieksmē pret Krieviju, ieviestās sankcijas traucē šim biznesam, un Eiropas virzienā lido pārmetuma bultas.
Eiropa nevar patikt arī visiem tiem, kuri gribētu, lai Latvijā var nesodīti zagt un blēdīties, jo Brisele un dažādas starptautiskas organizācijas prasa apkarot korupciju, sakārtot tiesu sistēmu, ieviest efektīvu kontroli pār bankām, nepieļaujot noziedzīgi iegūtu finansu līdzekļu legalizāciju. Eiropa prasa mazināt nevienlīdzību, garantēt reālu preses, vārda brīvību, cilvēktiesības. Daudziem tāda Eiropa riebjas. It īpaši tiem, kuri, laizdami politikas tirgū sazagtos miljonus, gribētu nodibināt pilnīgu kontroli pār valsti. Šajā jomā viņi jau ir guvuši vērā ņemamus panākumus. Tiesu sistēma degradēta, ierēdniecībā, policijā, prokuratūrā zeļ birokrātija, korupcija, bet šīs sērgas apkarošanas institūcija – KNAB – pārvērsta par nožēlojamu, bezzobainu vaukšķi. Tomēr pilnīgi atklāts kleptokrātisks režīms kā Ukrainā, Moldovā vēl nav nodibināts. Tāpēc skan klaigas par "sorosīdiem, liberastiem", neciešamo "Briseles diktātu", ko vajadzētu nokratīt.
ES, protams, var kritizēt. Arī es tās virzienā varētu izšaut ne vienu vien pārmetuma bultu. Ne viss ir kārtībā šajā "karaļvalstī". Taču, raidot kritikas bultas Eiropas virzienā, vajadzētu padomāt, kāda ir alternatīva "stulbajai, gļēvajai Eiropai". Ja kāds domā, ka Latvija var pastāvēt kā neatkarīga, ar lielvarām nesaistīta, pilnīgi brīva valsts, tad jāsaka uzreiz – tie ir meli vai naivs ideālisms. To lieliski pierāda daudzu citu bijušo PSRS republiku pašreizējais stāvoklis. Visas, kas nav spējušas pievienoties ES, atrodas Maskavas ietekmes zonā. Dažas mēģina izrauties no Krievijas "draudzīgajiem apskāvieniem" – Gruzija, Moldova, Ukraina. Bet ko piedzīvo? Vai iebrukums Ukrainā nav pietiekami skaidra atbilde uz šo jautājumu?
Atklātajiem un maskētajiem Eiropas nonicinātājiem vajadzētu atklāti pateikt – mēs nīstam Briseli, jo mīlam Maskavu. Cits variants nav iespējams. Latvija nevar pastāvēt kā izolēta saliņa lielvalstu vidū. Nekad tā nav bijis un nekad tā nebūs. Tāpēc izvēle ir tikai tāda – ar Austrumiem vai Rietumiem.
Uz mirkli iedomāsimies, kas notiktu, ja īstenotos Eiropas nīdēju sapņi un Latvija atgrieztos Maskavas orbītā. Kādas pārmaiņas nestu šis pagrieziens?
Pirmām kārtām Latvija zaudētu milzīgus finansu līdzekļus, ko pašlaik saņem no Briseles. Tās ir miljardos skaitāmas summas, kas sekmē valsts attīstību. Apstātos daudzu ceļu remonts, pilsētu un ciemu rekonstrukcija, skolu, slimnīcu būvniecība, beigtu pastāvēt fondi, kas finansē zinātni, veicina jauniešu, skolotāju, mediķu izglītību.
Eiropu peļošajiem zemsaviešu vadoņiem vajadzētu lauciniekus brīdināt, ka, sabrūkot ES, viņi zaudētu to atbalstu, ko tagad saņem savu saimniecību nostiprināšanai, būvniecībai, tehnikas iegādei, ka zemniekiem vajadzētu no valtrām pārsēsties belarusos, aizmirst kombainus ar elektroniskām vadības pultīm, govju slaukšanas robotus utt.
Labi. Nauda nav galvenais, varētu teikt eiroskeptiķi. Taču miljardu straumes izsīkšana nebūtu vienīgais Latvijas zaudējums, pametot Briseli vai sabrūkot ES. Apstātos Latvijas ceļš uz patiesu demokrātiju, tiesiskumu. Koruptanti justos vēl drošāk nekā līdz šim, ļaužu sociālā nevienlīdzība, noslāņošanās, beztiesība kļūtu vēl jūtamāka, ja Eiropas organizācijas vairs neprasītu ieviest demokrātiskajā pasaulē pastāvošos valsts pārvaldes standartus. Pamazām nonāktu līdz tam, ka Latvija līdzinātos pašreizējai Baltkrievijai, Moldovai, Vidusāzijas zemēm, kurās valda putiniskā kārtība ar "tautas vēlētiem", mūžīgiem vadoņiem, kam sacelti apzeltīti pieminekļi. Rīgas pilī sēdētu, iespējams, itin nacionāls, latvisks Putininš, taču tāds, kas lielajam Putinam kalpotu bez iebildumiem. No vienota centra vadītās, iespējams, latviskās avīzes un televīzija stāstītu, ka tautu nabadzībā dzen "liberasti, sorosīdi, amerikosi", nevis tie, kuri izzog valsti. (Tieši tas pašlaik redzams Krievijā.) Nacionālais Putiniņš, iespējams, augstā godā turētu "kristīgās tikumiskās vērtības, visu tautu vienojošu vadonības ideoloģiju" un vēl šo to no tām gara mantām, ko kaismīgi aizstāv daži it kā nacionāli noskaņoti deputāti un deputātes, taču demokrātiju, brīvu domu vajadzētu aizmirst. (Arī tas skaidri redzmas Krievijā.)
Baidos, ar to vien nebeigtos pārmaiņas, kas sāktos pēc "atbrīvošanās no Briseles" un atgriešanās Maskavas orbītā. Agri vai vēlu, bet pienāktu laiks, kad eiro banknotes vajadzētu nomainīt pret krievu rublēniem. Atkal būtu tāpat kā jau zināmajos laikos, kad kabatas bija pilnas ar naudu, taču nopirkt nevarēja neko, jo Kremļa pārvaldītā impērija vairāk domāja par raķetēm nekā par ikdienas patēriņa preču ražošanu. Namamātēm vajadzētu aizmirst veļas automātus un citas nu jau ierastās sadzīviskās iekārtas, kas nopērkamas vien "pūstošajos Rietumos" par īstu valūtu, nevis "koka rubļiem". Automīļotājiem audikus nu mersīšus vajadzētu nomainīt pret žigulīšiem. Un kā būtu ar aifoniem, planšetēm, datoriem? Arī šīs mantas nāk no Rietumiem, nopērkamas vienīgi par dolāriem un eiro. Vai būtu dabūjamas, ja ļaužu vairākumam kabatās grabētu vien rubļuki?
Un kā būtu ar migrantiem, atgriežoties pagātnē, Maskavas draudzīgajos apskāvienos? Tagad R.Dzintars, A.Brigmanis un vēl daži "superpatrioti" šausminās par to postu, ko Latvija piedzīvotu, ja uzņemtu dažus simtus ieceļotāju. Bet kādu dziesmiņu viņi dziedātu, ja vietējais, latviskais Putiniņš atvērtu austrumu robežu un Latvijā iepludinātu desmitus un simtus tūkstošus ieceļotāju no Vidusāzijas, Pleskavas un Tambovas? Tagad "riebīgā, gļēvā" Eiropa gatava piemaksāt tūkstošus eiro par katra bēgļa uzņemšanu, bet kā Maskava palīdzētu integrēt ieceļotājus no "draudzīgajām austrumu zemēm"? Vai finansiālā atbalsta vietā nebūtu "orgānu" akcijas pret "nacionālistiem"?
Varbūt zīmēju nereālu ainu? Cerams, ka tā. Cerams, ka tik radikālas pārmaiņas neizdosies izkarot ne globālistiem, ne viņu mērenākajiem sabiedrotajiem - tiem zemsaviešu un tēvzemiešu runas vīriem, kas dažbrīd itin dūšīgi pūš Maskavas taurē. Tomēr šo pagātni nevajadzētu aizmirst, ja negribam, lai tā pārvēršas par nākotni. Par to ļaudīm vajadzētu stāstīt daudz biežāk nekā līdz šim. Varbūt tad viņi labāk spētu populismu atšķirt no atbildīgas politikas un beigtu visās nelaimēs vainot Briseli. Varbūt tad saprastu, kas ir patiesie Latvijas patrioti un kas tikai konjuktūristi, kam popularitātes punkti svarīgāki par savas valsts nākotni.
Nav šaubu, ka pašlaik Eiropas Savienībai pienākuši grūti laiki. Runas par tās izjukšanu ieskanas itin bieži. Eiroskepticisms samilzt. Lielbritānija vīkšas rīkot referendumu par izstāšanos no ES, Grieķija dumpojas par to, ka Eiropa tai vairs neļauj baudīt iepriekšējo dīkdienību uz vāciešu un citu ziemeļnieku rēķina. Polija grib sev uz Eiropas rēķina izsist vēl vairāk bonusu, aizmirstot, cik miljardu Briseles naudas ieguldīts tās rūpniecībā, lauksaimniecība, ceļu būvē un kā pēc iestāšanās ES tās kopprodukts katru gadu palielinājies par četriem līdz sešiem procentiem.
Krievija šīs tendences slavē un atbalsta. Cer, ka tās vērsīsies plašumā. Vai arī Latvijai vajadzētu pievienoties tiem, kas ārda Eiropas vienotību? Vai tomēr stiprināt to, cik vien iespējams Latvijas kuslajiem spēkiem?
Eiropas Savienība, protams, nav nekāda paradīze. Ir ne tikai ieguvumi, bet arī zaudējumi. Taču Latvijai liktenis lēmis atrasties blakus Krievijai, un tas nozīmē, ka varam pastāvēt vienīgi tad, ja atrodam stiprus sabiedrotos. Neatkarības saglabāšana ir tik diža vērtība, ka tās vārdā ir jāsamierinās ar tiem zaudējumiem, ko ciešam, atrazdamies ES.
Cieša sadarbība ar Eiropas valstīm vajadzīga it īpaši tagad, kad Krievijā atdzimst staļinisms un skan runas par sabrukušās PSRS atjaunošanu. Pietiek uz brīdi ieslēgt kādu Krievijas televīzijas kanālu, paklausīties staļinisko "analītiķu" spriedelēšanu par Eiropu, ASV, Ukrainu, Latviju, lai momentā saprastu, ka dzīvojam blakus baisam monstram. Šīs Krievijas "vēsturnieku, politologu" diskusijas vajadzētu demonstrēt Latvijas televījas skatītājiem, lai viņi saprastu, kādi plāni briest Kremļa ideologu prātos. Nešaubos, ka tad atbalsts ES būtu nesalīdzināmi lielāks, Latvijas ļaudis sāktu skaidrāk apzināties, ka mums ir tikai viena iespēja – būt kopā ar Eiropu un ka visi tie, kuri pulgo ES, sapņo par tās izjukšanu, lej ūdeni uz Krievijas propagandas dzirnavām. Arī tie, kuri slēpjas zem cēliem jēdzieniem par tēvzemi, brīvību, Latvijas patstāvību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
