Bet nu visu pēc kārtas.
Vispirms par to, kas bija tie, kuri noslepkavoja Bozoviču ģimeni.
Tieši šī traģēdija izraisīja vēlmi rakstīt romānu sēriju par pēckara gadu vēsturi. Meklēdams Bozoviču slaktiņa cēloņus, es ne brīdi nepieļāvu domu, ka to būtu darījuši nacionālie partizāni. Arhīvus nebiju vētījis, literāram darbam tas nebija vajadzīgs, bet publicēto grāmatu izpēte, dzīvā vēsture – toreizējo notikumu dalībnieku atmiņas – vedināja domāt, ka Bozoviču slepkavošana bijusi čekas provokācija. Šo domu pastiprināja plašais, argumentētais 1989. gadā Londonā izdotais Toma Bovera dokumentālais darbs "Sarkanais tīkls" (Tom Bower. The Red Web).
Tajā atklātas daudzas patiesības par pēckara notikumiem Baltijā, tostarp Latvijā. Te stāstīts, cik veikli KGB prata apkarot nacionālos partizānus, viņu cīņu izmantot savā labā, jo par visām angļu izlūkdienesta aktivitātēm Baltijā čeku informēja tās spiegs Kims Filbijs. Līdz ar to čekas majors Jānis Lukaševičs ar angļu sūtītajiem aģentiem, mūsu bāleliņiem, spēlējās kā kaķis ar peli. Tos aizturēja uzreiz pēc ierašanās Latvijā, pārvervēja, piespieda kalpot savām interesēm, nodibināja viltus partizānu vienības, kas izlikās par nacionālajiem partizāniem, vēlāk iesūtīja savus aģentus Anglijā (Jāņa Klimkāna gadījums) utt.
Zinot to visu, spriedu, ka čeka noteikti spēja ietekmēt un kontrolēt partizānu kustību arī Latgalē, Rancānu pusē. Uzskatīju, ka uzbrukums Bozoviču ģimenei bija čekas inspirēta provokācija. Es nekādi negribēju domāt, ka nacionālie partizāni veiktu tik asiņainu, mežonīgu akciju pret zemnieku ģimeni, maziem bērniem, pusaudzi. Tāpēc manās grāmatās kā viens no galvenajiem tēliem darbojās čekas aģents Uļjāns, kas izprovocēja šo un vēlāk arī vairākas citas ne mazāk asiņainas akcijas.
Turčinskis atklājis, ka grāmatas varonis Uļjāns esot viņam zināmais Kazimirs Brasla, un apvaino mani melošanā, godīga cilvēka apvainošanā, zākā mani par "izbijušu komunistu un padomju laika vēstures skolotāju". Nav viegli atbildēt uz tik "spēcīgiem argumentiem". Bet mēģināsim. Pirmkārt, aicinu padomāt, vai nav absurdi literāra darba autoru apvainot melošanā, ja kādā viņa literārā tēlā pavīd zināma cilvēka iezīmes. Otrkārt, ja reiz Turčinskis Uļjāna tēlā saskata viņam zināmo Kazimiru Braslu, tad varam parunāt arī par šo vīru. Turčinskis esot izpētījis milzumu arhīvu un neko nosodošu minētā vīra darbībā neesot atradis, piepulcina viņu nacionālajiem varoņiem.
Vai tiešām tā ir neapšaubāma patiesība?
Ieskatīsimies nupat publicētajos VDK dokumentos. Te atrodama kartīte, kurā teikts, ka 1925. gadā dzimušais un Rancānos dzīvojošais Kazimirs Brasla 1957. gadā savervēts par aģentu. Kļička – Janis. Es nekad neesmu uzskatījis šīs kartītes par absolūtu patiesību, taču šajā gadījumā laikam gan ir citādi – visi gali saiet kopā, jo Brasla, būdams Sarkanās armijas invalīds, aizgāja partizānos, piedalījās asiņainās akcijās, taču atšķirībā no citiem to dalībniekiem saņēma maigu sodu. Piemēram, Viktoram Mareckim – nāvessods, bet Braslam – nieka desmit gadi, lai gan šāva Bozovičus un veica citus asinsdarbus.
Un kas pēc atgriešanās no gulaga? Zināms, kā toreizējā vara izturējās pret šādiem cilvēkiem. Bet Brasla strādājis Rēzeknē labi atalgotu darbu, saņēmis Rēzeknē labiekārtotu četristabu dzīvokli uzlabota plānojuma mājā. Vai nav dīvaini? Varbūt Antons Rancāns melo, minēdams šos faktus savā grāmatā "Šaipus viņpus"? Taču tie nav apstrīdēti un acīmredzot ir patiesi. Ko sacītais liek secināt? Kurš melo? Es, "komunists un padomju laika vēstures skolotājs", vai arhīvu pētnieks Turčinskis? Ko vērta Turčinska rakņāšanās pa arhīviem, ja viņš neatrod vai ignorē tik svarīgu dokumentu kā VDK stukača kartīte?
Turčinskis izsaka pārmetumus rancāniešiem par "mobingu" pret Braslu. Apķērīgākajiem rancāniešiem jau sen bija zināms, kas ir Brasla, kaut arī nebija dokumentālu pierādījumu. Bet tagad ir VDK kartīte, un viss top stipri skaidrāks. Vienīgi Turčinskim šī persona vēl aizvien ir varonis.
Vai nav dīvaina Turčinska kvēlā tieksme glorificēt iespējamo čekas aģentu? Bet varbūt tai ir dziļāka jēga? Varbūt Turčinskis, izlikdamies par nacionālo partizānu aizstāvi, patiesībā grib viņus nomelnot? Varbūt tāpēc stāsta, ka šo akciju rīkoja nevis kegebešņiku pakalpiņš, bet gan īsti brīvības cīnītāji? Es tādu iespēju pat domās nepieļāvu. Mana romāna varonis Donāts asi nosodīja Bozoviču slepkavas, viņš aicināja cīnīties pret ārējo ienaidnieku, nevis paša tautu.
Es neapskaustu Turčinska mīluli Braslu jeb Jani, ja viņš nodzīvotu līdz šim laikam un sastaptos ar tādu vīru kā manā grāmatā tēlotais nacionālais partizāns Donāts.
Bet tagad par Turčinska uzskatu būtību.
Viņš attaisno Bozoviča, viņa dēla, pusaudža Pētera, Leona Platpīra nošaušanu, lai gan nemin nekādus pierādījumus par šo cilvēku noziedzīgo darbību. Viņš liek saprast, ka Bozoviču varēja šaut tikai tāpēc, ka bijis deputāts un padomju aktīvists, viņa dēlu tāpēc, ka it kā bijis komjaunietis, Platpīru tāpēc, ka bijis komunists, bēdzis uz Krieviju, dzīvojis tur laikā, kad notikusi ļaundarība pret kādu mācītāju. Nekas vairāk nav bijis vajadzīgs, lai cilvēkam piespriestu nāvi.
Gribu Turčinska kungam atgādināt, ka ir tāds jēdziens kā nevainīguma prezumpcija. Ko tā nosaka? Tā paredz, ka nevar personu atzīt par vainīgu nozieguma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņas vaina nav pierādīta likumā noteiktā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.
Latvijas Satversmes 92. pants nosaka: "Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu."
Kāda tiesa bija pierādījusi Bozoviča, Platpīra un visu citu nošauto vainu? Kādu noziegumu viņi bija izdarījuši? Vai varēja cilvēku šaut tikai tāpēc, ka viņš pārstāvēja nevēlamus politiskos uzskatus, tika iebīdīts (bieži pret paša gribu) deputātos vai kādā sīkā amatiņā? Vai Turčinska domāšana neatgādina staļinismu un nacismu? Tie ļaudis slaktēja pēc šķiriskām, nacionālām pazīmēm, bet Turčinskis domā, ka varēja darīt to pašu tikai tāpēc, ka nepatika cilvēka politiskie uzskati, ka viņš ieņēma kādu amatu. Pierādījumi nebija vajadzīgi. Nepatīk – lādē un tik šauj!
Turčinskis arī mani pasludinājis par komunistu tāpēc, ka es nosodu šādas slepkavības un savos romānos čekas aģentu tēloju melnās krāsās. Vai man gaidīt, ka Turčinskis sūtīs pie manis šāvēju komandu?
Varbūt Turčinskim derētu iziet no arhīviem un drusciņ plašāk palūkoties uz pēckara gadu pasauli? Tolaik visa Eiropa bija pilna komunistiem, sākot ar Poliju, beidzot ar Franciju. Vai arī tur komunistus šāva tikai tāpēc, ka viņi turējās pie saviem uzskatiem? Vai šāvējus sauca par nacionālajiem varoņiem?
Ja Turčinskis domā, ka pietika ar triju partizānu apspriedi un lēmumu kādam ielaist lodi pierē, tad viņš attaisno čeku, jo arī tā praktizēja troiku darbību.
Te gan jāpiebilst, ka čeka, ko pamatoti uzskatām par visbriesmīgāko ļaundarību veicēju, tik nežēlīgi nerīkojās kā Turčinska aizstāvētais Brasla un citi pagaidām neatklātie čekas stukači, kas uzdevās par brīvības kareivjiem. Pēckara gados sarkanais režīms ne visiem saviem pretiniekiem piesprieda nāves sodu, kas turklāt uz laiku tika atcelts. Tiesātos aizdzina uz lēģeriem, tur valdīja ārkārtīgi smagi apstākļi, tomēr daudzi izdzīvoja, atgriezās – kā, piemēram, manas grāmatas varonis Viktors no Kolimas. Bet Turčinska slavētie čekas aģentu sakūdītie mežabrāļi iebruka un vienā mirklī nogalināja. Turklāt neapbruņotus cilvēkus un tikai uz aizdomu pamata, nedodot ne mazāko iespēju aizstāvēties. Par to, ka tā bija, liecina daudzu cilvēku atmiņas.
Varbūt var teikt – ritēja karš, tad jau varēja visu? Nē, Turčinska kungs. Arī attiecībā uz karu pastāv tiesību normas. Piemēram, Ženēvas konvencija nosaka, ka nekāda vardarbība nedrīkst tikt pieļauta pret personām, kas nolikušas ieročus, ka pret tām jāizturas humāni utt. Jebkāds marodierisms tiek nosodīts.
Jā, protams, mežā mītošie varēja daudz ko nezināt, nesaprast, viņus vadīja naids, kāre atriebt, izmisums, bailes utt. Bet kā mūsdienu civilizētās sabiedrības vēsturnieks, vērtējot šo pagātni, var ignorēt to, ka tika pārkāpta mūsu pašu Satversme, starptautiskās tiesības? Kā var visas mežonīgās akcijas nešaubīgi attaisnot? Vai Bozoviču mājas izlaupīšana nebija klajš marodierisms, kura veicējus uz vietas nošautu civilizētas armijas vadība? Bet Turčinskis neatrod ne mazāko iemeslu tās nosodīšanai, toties ciniski uzbrūk man par to, ka es to saucu par ļaundarību.
Vai šāda attieksme pret pagātni ir pieļaujama humānā sabiedrībā? Vai tāda domāšana nav sākums nākamo ļaundarību virknei? Ja mūsu vēsturnieks var attaisnot ļaundarības, tad kāpēc to pašu nevar darīt Krievijas ideologi, kas glorificē staļinismu?
Visus tos, kuri pusaudža slepkavošanu, viņa mātes sišanu ar ieroču laidēm uzskata par attaisnojamu, aicinu aiziet mājās, palūkoties savu bērnu acīs un padomāt, kā būtu tad, ja pie jums iebruktu desmit bruņoti bandīti melnās maskās un sāktu darīt to pašu, ko Bozoviču mājā.
It īpaši to vajadzētu izdarīt tiem, kuri uzdodas par kvēliem kristiešiem, katoļiem. Kā kristīgā pārliecība savienojama ar pusaudža slepkavošanu?
Pēteris Bozovičs un vēl citi manos romānos aprakstītie skolēni, čekas upuri, nav vienīgie, kuru liktenis manī raisījis visdziļāko sašutumu.1988. gadā, būdams "Skolotāju Avīzes" žurnālists, rakstīju par Cēsu čekista Pētersona noziegumu – skolnieces Dacītes novešanu līdz pašnāvībai. Darīju to tāpēc, ka vienmēr esmu ienīdis teroru, vardarbību un ļaunumu. Man nav svarīgi, kas ir šo ļaundarību veicēji – čekisti, čekas aģenti vai tie, kuri uzdodas par dižiem nacionāliem patriotiem. Manā skatījumā visi slepkavas ir vienādi. Nav tādu ideālu, kuru vārdā varētu bendēt nevainīgus cilvēkus, jo īpaši pusaudžus.
Ja manu absolūti negatīvo attieksmi pret vardarbību, teroru Turčinskis sauc par komunistiskās domāšanas izpausmi, tad jāatzīst, ka visa pasaule ir komunisma sērgas pārņemta, jo nekur teroru, cilvēku spridzināšanu, šaušanu, vardarbību neuzskata par slavējamu veikumu. Pat vairāk, to uzskata par lielāko pasaules apdraudējumu. Ja Turčinskis domā citādi, tad viņš stāv līdzās Breivīkam, arābu teroristiem, nupat Jaunzēlandē sarīkotā asiņainā akta veicējiem. Arī šos trakos vadīja it kā diži ideāli par pasaules glābšanu.
Un tagad vēl viens atklājums, kas Turčinskim palicis nezināms. Šaušana, terors nav vienīgais veids, kā cīnīties par patriotiskiem mērķiem. Vēl ir tāda metode kā nevardarbīgā pretošanās, kuras pamatlicējs ir labi zināmais Gandijs. Tieši šo cīņas metodi izmantoja Tautas fronte, sākot ceļu uz Latvijas neatkarību. Pretim stāvēja koloss – armija, čeka, kompartija, bet mēs uzvarējām. Uzvarējām tieši tāpēc, ka nevienu nešāvām, pat domu tādā virzienā nepieļāvām. Uzvarējām ar dziesmām, demonstrācijām, domas, gara spēku, stingru nostāju valsts neatkarības jautājumā. Šīs cīņas metodes ļāva iekarot visas pasaules demokrātisko spēku atbalstu, piespieda lielvaras mainīt attieksmi pret Latviju. Pasaules atbalsts bija tik milzīgs spēks, ka pat melnākā reakcija nespēja apturēt Latvijas un visas Baltijas ceļu uz neatkarību.
Pavisam citu ceļu gāja, piemēram, Čečenija. Tur darbā laida ieročus, šaušanu, teroru. Un kāds ir iznākums?
Padomājiet, Turčinska kungs!
Un, ziniet, par ko jums vēl vajadzētu padomāt, Turčinska kungs? Par tiem cilvēkiem, kuri paveica šo brīnumu – Latviju izrāva no sarkanās impērijas žņaugiem. Tie vairumā gadījumu bija loti līdzīgi man – bijušie kompartijas biedri, vēstures un citu priekšmetu skolotāji, kompartijas laikrakstu žurnālisti, arī bijušie funkcionāri. Bet galvenais spēks bija tieši tādi ļaudis kā Ojārs Vācietis, kuru Turčinskis nonicina. Tieši radošie cilvēki – rakstnieki, dzejnieki, zinātnieki, žurnālisti – bija tie, kuri spēja tautu mobilizēt un iedvesmot. Par spīti savām pagātnes kļūdām, maldiem, tiekot pie iespējas paust savu īsto pārliecību, visi šie, kā Turčinskis teiktu, kolaboranti, kurus, viņaprāt, vajadzēja nošaut, izrāva Latviju no zvēra rīkles. Tautas frontes vadība bija tik tālredzīga, ka neatraidīja nevienu, kas gribēja dot savu artavu Latvijas brīvības atkarošanā. Neatraidīja arī kompartijas bijušos funkcionārus, arī tādus cilvēkus kā Anatolijs Gorbunovs. Vēlāk, barikāžu laikā, pierādījās, ka tā bijusi tālredzīga rīcība, jo tolaik Gorbunova veikumam bija izšķiroši svarīga nozīme. Tikai tā bija iespējams apvienot tik lielus spēkus, ka Latviju nespēja apturēt ne čeka, ne tanki, ne asinsplūdu draudi. Un bez neviena vardarbības akta attieksmē pret oponentiem!
Bet kā bija pagātnē? Kā varas maiņa, tā naids, tūkstoši upuru. Mēs gājām citu ceļu – nekādu represiju pret saviem bijušajiem oponentiem. Jā, tas gan izraisīja sarežģījumus turpmākajā Latvijas gaitā, jo arī bijušie interfrontieši, demokrātijas pretinieki ieguva tādas pašas tiesības kā tie, kas cīnījās par Latvijas neatkarību. Toties asinsizliešana tika pārtraukta. Tas ir tik liels ieguvums, ka var samierināties pat ar tādām dīvainībām kā Alfrēds Rubiks, Tatjana Ždanoka Eiropas Savienības Parlamentā.
Turčinskim gan laikam maza cieņa pret tiem, kuri šo brīnumu paveica, tāpēc viņš tik nevērīgi attieksmē pret mani izmet: "[..] nav svarīgi, ka Atmodas viļņa uzbangojumā viņš ir nobalsojis par neatkarību." Nē, Turčinska kungs! Nebija tik vienkārši. Atmodas laiks nebija tikai nobalsošana. Lai tiktu līdz nobalsošanai, vajadzēja vairākus gadus papūlēties, riskējot ar savu dzīvi, jo neviens negarantēja uzvaru. Tiesības balsot nevarēja iegūt kā lētu ordeni. Tiem, kuri šīs tiesības ieguva, vajadzēja būt veikušiem gadiem ilgu nesavtīgu darbu Latvijas brīvības vārdā, atsakoties no personīgās karjeras, piedzīvojot oponentu uzbrukumus un apvainojumus, gandrīz tikpat ciniskus, kā ir Turčinska paustie. Beigu beigās – bija asa konkurence savējo, tautfrontiešu, vidū, pēc tam vēlēšanu maratons, lai saņemtu tautas atbalstu. Tikai tā, izejot caur šo sietu, varēja iegūt tiesības balsot par Latvijas neatkarību. Arī pēc tam viss turpinājās – bija milzums pārdzīvojumu, draudu, arī asinis, kuru varēja būt daudz, daudz vairāk, ja mēs – Tautas fronte un Augstākā Padome – izšķirošo notikumu laikā nebūtu pratuši rīkoties maksimāli uzmanīgi un gudri, neļaujoties provokācijām. Augstākās Padomes deputāti būtu pirmie, kurus piemeklētu represijas, ja Maskavas notikumi ievirzītos citā gultnē.
Turčinskim vajadzētu palasīt Daiņa Īvāna, Sandras Kalnietes grāmatas. Ja raksta par mani, tad vajadzēja ielūkoties manā pētījumā "Tas bija brīnums, ko mēs toreiz paveicām". Varbūt tad viņš saprastu kaut ko vairāk par Atmodas laikiem un nemētātos ar tik ciniskām frāzēm. Man tas laiks ir svēts, un man viņa ņirdzīgie mājieni ir vairāk nekā aizskaroši.
Un tagad daži vārdi par tām vērtībām, kas, manuprāt, būtu liekamas Turčinska antihumānās ideoloģijas vietā.
Es turos pie pārliecības, ka, meklējot varoņus starp tiem, kuri dzīvoja un darbojās Otrā pasaules kara laikā, jālūkojas Latvijas Centrālās padomes (LCP) virzienā. Konstantīns Čakste, bīskaps Jāzeps Rancāns un citi LCP aktīvisti iezīmēja ceļu, pa kuru iet Latvijai: brīvība un neatkarība, nevis kalpošana kādam no okupantiem; demokrātija, tiesiskums, humānisms, nevis vardarbība, slepkavības, terors. Tieši šīs vērtības pauž LCP 17. marta memorands, kas, manuprāt, uzlūkojams par vienu no svarīgākajiem dokumentiem, kas tapis Latvijā. Tieši tāpēc memorandu kritizēja un tā parakstītājus vajāja gan vienas, gan otras okupācijas balstītāji. Aicinu turēties pie memoranda idejām, izkāpt no kara laika zābakiem un pateikt – mēs negribam būt kopā ar tiem, kuri slepkavoja cilvēkus. Ne ar vieniem, ne ar otriem. Tikai tā mēs varam vienot sabiedrību. Ja izceļam un glorificējam kādu no tiem, kuri Otrā pasaules kara laikā pieslējās vienam no diviem okupantiem, bet pēckara gados apkaroja cits citu, slaktējot arī savus tautiešus, tad joprojām šķeļam latviešus un apdraudam savu nākotni.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
