Tagad nav "glavļita", kas kontrolēja katru publikāciju, nav partijas, kas pacieta tikai vienu patiesību, nav čekas, kas varēja sodīt par aizliegtas grāmatas lasīšanu. Šķiet, nu visi vārti pavērti objektīvai, patiesai vēstures pētniecībai. Taču nekā! Visu minēto šķēršļu vietā stājušies citi –vēlme pagātnē rast varoņus, pierādīt, ka pēckara gados pretojāmies okupācijai, un vēl citi politikā sakņoti aprēķini. Jā, pēckara gados tauta pretojās, sarkano režīmu nepieņēma. Bija nacionālie partizāni, viņi karoja ar okupantu bruņotajām vienībām un pelnījuši visaugstāko cieņu. Tas viss bija. Bet vai tāpēc patiesību vajag vēl vairāk izskaistināt? Vai katrs, kas iemuka mežā un šaudījās, jāsauc par varoni? Vai tāpēc vajag radīt jaunus mītus un leģendas, līdzīgi kā padomju laikos par 28 panfiloviešiem? Vai tāpēc vajag attaisnot slepkavības?
Šie jautājumi radās, kad 3. martā "Latvijas Avīzē" izlasīju interviju ar vēsturnieku Zigmāru Turčinski, kas rakstot grāmatu par pretestības kustību Ziemeļlatgalē. Intervijā īpaša uzmanība veltīta Rancāniem, tieši tam ciemam, par kuru esmu rakstījis arī es. Tas raisīja īpašu interesi par cienījamā vēsturnieka atklāsmēm.
Es, rakstīdams dokumentālus romānus par pēckara gadiem Latgalē, gribēju atklāt, kā vēsture atspoguļojas cilvēku likteņos. Savu darbu pamatā liku principu – patiesību, tikai patiesību, lai cik rūgta tā arī nebūtu. Literāram darbam tā, iespējams, nav visai piemērota nostādne, jo lasītājam vajadzīgi spoži varoņi, kas vienmēr uzvar pretinieku, šajā gadījumā – čekistus. Taču iegūtā informācija lika pievaldīt šādus nodomus.
Visspilgtāk atmiņā dzīvoja manas mātes – Annas Rancānes – stāsti par notikumiem viņas dzimtajā pusē, minētajā Rancānu ciemā. Viņa piedzīvoja visu to postu, ko nesa padomju laiku sākums, – smagu darbu, kolhozus, nabadzību. Arī to, ka viņas tēvu, manu vectēvu, noslepkavoja miliči, brāli Adeli nošāva mīklainos apstākļos. Man nebija šaubu, ka mana māte attieksmē pret pagātni ir kā skaidrs avota ūdens, jo viņai, pārliecinātai katolietei, vienkāršam lauku cilvēkam, nebija ne mazākās vajadzības paust kaut ko melīgu, čekai, padomju varai tīkamu.
Uzklausīju arī citus bijušos rancāniešus, izstudēju literatūru par nacionālajiem partizāniem Latgalē un citur.
Visu rūpīgi pārdomājot, iejūtoties tā laika cilvēku situācijā, sapratu, ka, rakstot par šādu pagātni, nevar izmantot tikai divas krāsas – melno un balto. Notikumi bijuši asiņaini, nežēlīgi un, pats galvenais, ļoti dziļu pretrunu pilni. Ja ignorētu šīs pagātnes iezīmes, taptu jauni mīti un meli. Daudzi fakti liecināja, ka mežinieku vienībās darbojušies ļoti dažādi cilvēki, sākot ar saprātīgiem patriotiem, piemēram, Augustu Kudreņicki, un beidzot ar kriminālistiem un čekas stukačiem. Kudreņiskis mēģināja partizānu kustību sakārtot, ieviešot reglamentu, stingrus noteikumus, principus. Taču viņam neveicās. Acīmredzot tāpēc, ka daudziem citiem labāk patika absolūta brīvība un visatļautība, vara, ko deva ierocis rokās. Bija cilvēki, kas mežā nokļuva triviālu atgadījumu rezultātā – pagātnes naids, cīkstiņš par kādas meičas sirdi, konflikts ar dienesta biedriem armijā un... ierocis, šaušana, mežs, bunkurs, angļu gaidīšana. Jā, tieši angļu gaidīšana – tā bijusi lielākā mežinieku cerība. Daži rakstīja – ja nebūtu cerības uz angļiem, būtu jānošaujas.
Turčinskis minētajā intervijā noteikti gribēja paust visu pozitīvo par Ziemeļlatgales partizāniem, tomēr, stāstot par viņu veikumu, kā galveno panākumu min vienīgi to, ka vairāku gadu garumā partizāni likvidējuši vienu čekistu. Nav ziņu, ka būtu nopietni cīnījušies ar čekas vai armijas vienībām, izņemot gadījumus, kad vajadzēja aizsargāties pret tiem, kuri aplenca bunkuru vai izlika slēpņus. Pārējā laikā bezcerīga nīkuļošana, gaidot angļus. Jā, un vēl tas, ka trīs gadu laikā nošauti trīs ciema padomju priekšsēdētāji. Te gan jāpiebilst, ka, izrēķinoties ar Nautrēnu ciema padomes priekšsēdētāju Aleksandru Melni, mežinieki nogalināja arī pilnīgi nevainīgu vietējo iedzīvotāju, kas atradās ciema padomē.
Par šīm "sodīšanas akcijām" derētu padomāt nopietnāk.
Jā, protams, pēckara gados parādījās svešā režīma pakalpiņi, stulbas ideoloģijas paudēji, postošo kolhozu aizstāvji. Viņi noteikti raisīja niknumu un naidu. Bet vai tāpēc drīkstēja slepkavot? Vai šādas cīņas metodes atbalstāmas? Kas bija tie tiesneši, kas drīkstēja piespriest nāves sodu? Kas viņus pilnvaroja tādai rīcībai? Varbūt var iebilst, ka ritēja karš un karā kā jau karā... Bet, ja karš, vai tad nevajag karot ar tiem, kam rokās ieroči, nevis ar neapbruņotiem civilistiem?
Vai nav zināms, ka politisko pretinieku fiziska iznīcināšana jau kopš seniem laikiem tiek saukta par teroru? Vai tas nav vājo, bezspēcīgo cīņas paņēmiens, kas vairo naidu, ļauj ienaidniekam attaisnot represijas un pastiprināt tās? Vai terors tuvināja uzvarai? Kā tagad visā pasaulē izturas pret terorismu?
Manuprāt, tie ir jautājumi, par kuriem jādomā katram nacionālo partizānu vēstures pētniekam.
Diemžēl Rancānu apkārtnē mežabrāļi teroru vērsa ne tikai pret atklātiem sarkanā režīma pakalpiņiem, bet arī pret vienkāršajiem lauku iedzīvotājiem, saviem kaimiņiem, paziņām, apvainojot viņus nodevībā vai vēl kādā citā it kā nosodāmā rīcībā. Mežā sēžot un angļus gaidot, gribējās ēst, un tas nozīmēja, ka vajadzēja pamest bunkuru, meklēt maizi. Ne katrs laucinieks gribēja un spēja uzturēt palielu vīru baru. Tas radīja pamatu konfliktiem, apvainojumiem nodevībā.
Līdz pat šim laikam vairāki bijušie rancānieši (K. Rancāns, A. Lubgāns) šausminās par to, kā tika noslepkavots Kazimirs Bozovičs un viņa dēls Pēteris, sešpadsmitgadīgs puika. Labi zināms, ka ģimenes galva Bozovičs stāvēja ārpus politikas, lai arī vara spieda viņu pildīt dažus sīkus pienākumus. Vīzēm kājās, tāpat kā lielākā daļa rancāniešu, strādāja no saules līdz rietam, lai par spīti visām mainīgajām varām, to uzkrautajām nodevām, prasībām uzturētu savu kuplo sešu bērnu ģimeni. Ar kādām tiesībām, kādu ideālu vārdā drīkstēja tādu cilvēku pasludināt par ienaidnieku, kam piespriežams nāves sods? Ar kādām tiesībām drīkstēja iebrukt šāda cilvēka mājā un slepkavot viņu pašu un dēlu, skolēnu, kas pat komjaunatnē nebija iestājies? Turklāt ne tikai slepkavot, bet arī spīdzināt – sitot, izdurot acis? Ar kādām tiesībām drīkstēja izlaupīt sētu, visu mantu – graudus, nokautos lopus, veļu, traukus līdz pēdējai karotei – sakraujot vezumos un aizvedot prom, piecu bērnu ģimeni un viņu māti atstājot bez apgādnieka un iztikas līdzekļiem? Kādus ideālus aizstāvēja tie, kuri, braukdami prom, māti un piecus bērnus ieslodzīja pagrabā zem istabas grīdas?
Kāpēc bija iespējams tik šausminošs uzbrukums vienai ģimenei? Bijušo rancāniešu atmiņas skaidri liecina, ka to organizēja vietējais čekas aģents. Iespējams, darīja to, lai diskreditētu nacionālos partizānus. Tas bija Bozoviču kaimiņš, izbijušais Sarkanās armijas kareivis, kas pēc karošanas Vācijā slaistījās, dzīvoja būdā ar salmu maisiem logu vietā, pārtika no garīgi neveselās mātes pelnītā. Čekai tādu nebija grūti savaņģot, iesūtīt mežā, iefiltrēt nacionālo partizānu vienībā. Pēc tam viņš varēja sakūdīt citus mežiniekus, lai dotos atriebties savam kaimiņam Bozovičam par to, ka viņš dzīvoja kā "bagātnieks", jo viņam piederēja divi zirgi, govis, vairāk zemes nekā viņam, slaistam un diedelniekam.
Zīmīgi, ka šī persona gandrīz vienīgā pārdzīvoja visu citu partizānu noslepkavošanu, saņēma ne to bargāko sodu, pēc atgriešanās baudīja vienu otru privilēģiju. Kad atjaunojās Latvija, viņš atkal cēlās gaisā, es taču biju... Diemžēl neviens nepacentās noskaidrot patiesību par to, kas viņš patiesībā bija. To nebija viegli izdarīt, jo visi, kas zināja patiesību, sen zem zemes, bet čeka savus varoņus neizdod.
Kā rancāniešu cienītā Bozoviča noslepkavošana ietekmēja ļaužu noskaņojumu? Atbilde viennozīmīga – raisīja naidu pret partizāniem. Čeka panāca to, ko gribēja. Turpmāk un līdz pat šim laikam nacionālie partizāni daudziem rancāniešiem ir slepkavas un bandīti.
Bet kā vēsturnieks Turčinskis vērtē Bozoviču noslepkavošanu? Tas bijis "diskutabls gadījums"...Vai tiešām tikai diskutabls gadījums? Kādas diskusijas vajadzīgas, ja skaidri redzams, ka notikusi slepkavība, ko izdarījis desmit bruņotu vīru bars, iebrūkot miermīlīga cilvēka mājā? Man šāda nostāja nav saprotama. Vai tiešām šādai vajadzēja būt cīņai par Latvijas valsti? Kāpēc čekas pakalpiņi jāsauc par varoņiem, bet tāds krietns zemnieks kā Bozovičs un viņa dēls – par nodevējiem, kas pelnījuši nāvi? Man nav saprotams, kā šādas asiņainas akcijas var attaisnot un vērtēt kā pieņemamas partizānu cīņas metodes.
Bozoviču noslepkavošana nebija vienīgais uzbrukums vienkāršajiem lauku ļaudīm. Apvainojot neviena nepierādītā nodevībā, tikai uz aizdomu pamata tika noslepkavoti arī citi apkārtnes ļaudis. Bieži vien arī spīdzinot un kropļojot.
Čekas vadītu slepkavu celšana varoņu godā izraisa sašutumu un daudziem prātiem liek apšaubīt nacionālo partizānu cīņas nozīmi.
Ja meklējam tā laika varoņus, tad, manuprāt, par tādiem jāuzskata visi tie lauku ļaudis, kas ļoti smagajos, sarežģītajos okupācijas apstākļos strādāja, audzināja, skoloja savus bērnus. Viņiem vajadzēja pārciest sarkanā režīma represijas, kolhozus, nabadzību. Nacionālie partizāni nespēja pasargāt no varas patvaļas. Taisni otrādi. Bieži vien ar savām nereālajām prasībām, fanātismu laucinieku dzīvi darīja vēl grūtāku, bīstamāku, izraisīja represiju pastiprināšanos. Dažkārt no meža puses nāca kliedziens – ne kilogramu labības sarkanajam režīmam! Kas neklausīs, tam lode pierē. Bet no otras puses cita prasība – kas nenodos labību, pienu, tam – Sibīrija. Vienu dienu sētā ierodas "zilcepures" un pieprasa ziņot par katru aizdomīgu personu, nākamajā dienā – vīri no meža. Vieni draud, un otri dara to pašu. Kam klausīt, kam neklausīt? Diemžēl ļoti daudzi vienkāršie lauku ļaudis tika samalti šajās dzirnavās. Ja nenošāva fanātiski mežinieki, tad čeka izveda uz Sibīriju. Kā aizturēja kādu mežabrāli, tā desmitiem ģimeņu tika represētas, jo arestēto spīdzināja un viņš atklāja, kurās mājās cienāts ar maizi, pārlaidis kādu nakti, pēries pirtī. Bija gadījumi, kad atrada partizānu pierakstus, arhīvu ar sīku aprakstu par viņu gaitām. Tūlīt pēc tam baram cilvēku sākās moku ceļi. Un kur vēl bunkuros iepludinātie stukači, kas informēja par tām ģimenēm, kuras barojušas mežiniekus un ir represējamas?
Īpašu uzmanību pelnījuši jaunieši, kas iesaistījās pretošanās kustībā. Nautrēnu vidusskolas audzēkņi dibināja "Latgales vanagu" organizāciju. To darīja, patriotisku motīvu vadīti, gribēja cīnīties par cēliem mērķiem, Latvijas brīvību. Šie nodomi raisa visdziļāko cieņu. Taču, cildinot šos jauniešus par cēliem nodomiem, nedrīkstam klusēt par viņu patriotiskās rīcības jēgu, nozīmi, sekām.
Diemžēl jāatzīst, ka viņi metās bezjēdzīgā cīņā, neko nopietnu nepaveica, taču atklāja savu nacionālo stāju, un tādā veidā režīms noskaidroja, kuri jaunieši ir bīstami un izolējami. Čekas taustekļi aizsniedzās līdz katram drosminiekam. Visiem sākās labi zināmais ceļš – arests, Stūra māja, tiesa, divdesmit pieci gadi... nāves soda vietā. Tālāk – Centrālcietums, Stolipina vagons, gulags, bads, slimības...
Vēl drūmāku likteni piedzīvoja tie "Latgales vanagi", kas, vairīdamies no aresta, iemuka mežā, neko nopietnu nepaveica, bet pēc dažiem gadiem tika saspridzināti čekas aplenktā bunkurā.
Jā, protams, godājams katrs mēģinājums aizstāvēt savu zemi. Bet varbūt tomēr, slavējot šādus pūliņus, vajadzētu piebilst, ka arī patriotismam jābūt saprātīgam, ka tas nedrīkst līdzināties skriešanai ar pieri sienā?
Latvija zaudēja simtiem, tūkstošiem talantīgu cilvēku, kas nākotnē būtu varējuši stiprināt mūsu intelektuālo potenciālu.
Nebija tā, ka jau tolaik neskanētu saprāta balss, kas mudināja – tagad galvenais ir mācīties, gatavoties nākotnei, kad Latvijai būs vajadzīgs jūsu spēks un prāts. Organizācijas dibināšana, pretpadomju lapiņas, uzsaukumi – tā ir bezjēdzīga darbība, kas nekādu labumu nedos, bet jūs pašus iedzīs postā. Diemžēl dedzīgie prāti ignorēja saprāta balsis. Tāpat kā daudzi citi, cerēja, ka ieradīsies angļi, atbrīvos Latviju un viņi būs varoņi. Šo ilūziju palīdzēja uzturēt Rietumos, drošībā mītošie tautieši, kas raidīja signālus – jūs tur cīnieties, nepadodieties... mēs iesim palīgā. Tie bija klaji meli, jo Rietumos nokļuvušie zināja, ka nekāda palīdzība nav iespējama. Daudzi puiši un meitenes ticēja šīm balsīm un metās cīņā, kurā viņiem nebija nekādu iespēju tuvināt Latviju brīvībai.
Gadījies lasīt, ka visi tie, kuri negāja mežā, bijuši kolaboranti, verga dvēseles. Man šie spriedumi liekas absurdi. Manuprāt, kolaboranti bija vienīgi tie, kuri stājās iznīcinātāju vienībās, palīdzēja čekai veikt asiņainās akcijas. Visi citi, tautas lielākā daļa, bija ļaudis, kam nebija citas izvēles kā tikai šī viena – piemēroties situācijai, maksāt nodevas, iet uz vēlēšanām, skolēniem – stāties komjauniešos. Citādi izdzīvot nebija iespējams. Bet kuru drīkst nosodīt par to, ka viņš glāba savu kailo dzīvību? Arī lēģeros nokļuvušie darīja to pašu – cīnījās par savu dzīvību, piemērojās lēģera apstākļiem.
Ojārs Vācietis uzrakstīja stāstu "To dienu acīm". Šī grāmata un viņa personīgais paraugs demonstrē, ka gaiši, patriotiski noskaņoti jaunieši varēja mācīties, gatavoties nākotnei. Tā rīkojās tūkstoši, tautas lielākā daļa. Mācījās, studēja, kļuva inženieri, zinātnieki, kolhozu priekšnieki, kas izveidoja spēcīgas saimniecības, uzlaboja laucinieku dzīvi.
Eduards Berklavs pēckara gados cēla komunismu, vēlāk atklāja, ka šī iekārta latviešu tautu dzen iznīcībā, sāka dumpoties, zaudēja amatus, kļuva viens no nacionālajiem komunistiem.
Ja fanātiskie mežabrāļi būtu spējuši īstenot visus savus plānus, tad Vācietim, Berklavam un tūkstošiem citu mūsu tautiešu vajadzēja būt nošautiem – tāpat kā sešpadsmitgadīgajam Pēterim Bozovičam.
Vai tādu rīcību atbalsta visi tie, kuri nevēlas objektīvi palūkoties uz pagātni?
Negribu noliegt. Nacionālo partizānu, brīvības cīnītāju vēsturiskā nozīme ir milzīga, viņi uzturēja dzīvu Latvijas brīvības ideju. Par to viņiem gods un slava.
Taču Latvijas neatkarību atjaunoja tie, kuri gāja pa Vācieša, Berklava ceļu – mācījās, kļuva zinātnieki, literāti, ārsti, inženieri, skolotāji. Viņi sagaidīja to brīdi, kad okupācijas režīms bruka, sāka Atmodu, dibināja Tautas fronti un atjaunoja Latviju.
Bunkuros saspridzinātie uzvarēt nevarēja. Bet gulaga moku ceļus staigājušie mājās atgriezās ar sabeigtu veselību, bez izglītības un, kad pienāca pārmaiņu laiki, nespēja būt Atmodas vadošais spēks. Uzvaras karogu nesa tie, kurus tagad daži gudrinieki mēģina apsaukāt par kolaborantiem. Patiesībā tā bija tālredzīgākā sabiedrības daļa, kas saprata, ka ar pieri nevar mūri sadauzīt.
Kā redzams, pretrunīgās pagātnes viennozīmīgs vērtējums nav iespējams. Taču par vienu gan es nešaubos – ar nicinājumu jāvērtē visi tie, kuri, tikuši pie ieroča, pavērsa to pret saviem neapbruņotajiem tautiešiem tikai tāpēc, ka viņi tajos smagajos laikos rīkojās citādi. Tie, kas to darīja, nebija Latvijas patrioti. Tie bija slepkavas. Nacionālajiem partizāniem, kas ir šā jēdziena cienīgi, kas cīnījās pret bruņotu pretinieku, vajadzētu norobežoties no tiem, kuri rīkoja tādas provokācijas kā Bozoviču ģimenes slepkavošana, skaidri un viennozīmīgi pasakot, ka tas bija noziegums, bandītisms, kam nav nekāda sakara ar brīvības cīņu. Aptuveni tā rīkojās Latgales partizānu vadītājs Augusts Kudreņickis, kas padzina no vienības Bozoviču slepkavības iedvesmotāju.
Nešaubos arī par to, ka ikvienam, kas mēģina stāstīt par pagātni, vajadzētu turēties pie viena principa – nemelot, nemēģināt iztapt politiskajai konjuktūrai, darīt visu iespējamo, lai tuvotos pēc iespējas pilnīgākai patiesībai, par spīti tam, ka tā bieži vien ir ļoti nepatīkama, dažreiz pat atbaidoša.
Tikai patiesība par pagātni ļauj saprast pieļautās kļūdas, pareizāk novērtēt cilvēku rīcību. Tikai patiesa vēsture var kalpot par ceļazīmi nākotnei.
Tagad ar lielu interesi skatos filmu "Sarkanais mežs". Pirmās divas sērijas ļauj cerēt, ka būs patiess, aizraujošs stāsts par pagātni. Bet filmas nosaukums gan raisa iebildes. Mežs nekad nebija sarkans. Taisni otrādi. Mežs bija vienīgā brīvā Latvijas daļa, ko no visām pusēm ielenca sarkanā migla. Ne velti tieši mežs bija tā vieta, kurā glābiņu meklēja un atrada okupantu pretinieki un upuri. Tā bija vienīgā vieta, kurā sarkanā režīma kalpi neuzdrošinājās spert savu kāju bez bruņota eskorta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
