Vilis Seleckis: Varakļāni kā Latvijas politikas spogulis
Foto: LETA

Pašvaldību vēlēšanas beigušās un sākusies rezultātu apspriešana. Partijas skaita iegūtos mandātus, dažas izriež krūtis un plātās ar dižiem panākumiem. Man gan negribētos sacīt, ka ir kāda partijas, kas guvusi spožus panākumus. Vairāk nekā skaidri redzams, ka pilsoņi balsojuši par viņiem zināmiem vietējiem līderiem, nevis partijām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nav ne mazākās garantijas, ka viņi balsos par šīm pašām partijām arī pēc gada, kad tiks vēlēta Saeima. Tāpēc partiju līderiem vajadzētu paklusēt, nevis plātīties. It īpaši tāpēc, ka lielākā daļa pilsoņu nemaz neaizgāja uz vēlēšanu iecirkņiem.

Tikai trešā daļa to izdarīja! Graujošs pavērsiens! Premjers K.Kariņš solās veikt padziļinātus pētījumus par iedzīvotāju satraucošo vienaldzību. Ja tiks izveidota pētnieku komisija, tā, iespējams, skaidros, ka pie vainas bijis lieliskais laiks, pandēmija, ļautiņu bezatbildība un vēl kaut kas tāds viegls, gaisīgs, pārejošs.

Bet man liekas, ka nav vajadzīgi plaši un dārgi pētījumi, lai pamanītu vienu no galvenajiem pilsoņu atturības cēloņiem. Tā ir atriebība varai par tās attieksmi pret ļaužu interesēm un vajadzībām. Tāds slaids spļāviens to virzienā, kas sēd varas krēslos. Ļaudis pasaka – mums vienalga, kas ienāk pašvaldību namos – Pēteris, Jānis vai Ivans. Zinām, ka nekas nemainīsies. Tāpēc Ventspilī vairākums nobalsoja par personu, kas sēd cietumā, nevis par tiem, ko stutēja valdošā koalīcija.

Tāpēc arī daudzviet citur vēlētāji savas balsis atdeva par tādiem vietējiem dižvīriem, kas, daudzus gadus valdīdami, izbaudījuši likumsargu vizītes, pratināšanas, apsūdzības par iespējamām blēdībām un korupciju. Atdodami balsis tādu kungu sarakstiem, pilsoņu likuši saprast, ka viņi vairs nekam netic. Negaida, ka parādīsies kāds godīgais un krietnais, kas pildīs solījumus.

Ja no varas puses cinisms, tad arī no pilsoņiem tas pats. Ja vara spļauj virsū, tad arī vēlētāji dara to pašu.

Atzīšos, ka man pašam izvēli noteica kāda šķietami sīka, bet spilgta notikumu virtene dažas dienas pirms vēlēšanām. Tie bija Varakļānu notikumi. Manuprāt, tas, kā Saeima risināja Varakļānu jautājumu, ļoti spilgti parādīja, kā vara izturas pret saviem pilsoņiem. Tas bija tāds spožs zibsnis, kas atklāja daudzas patiesības.

Vispirms atcerēsimies, ka pašvaldību reformas laikā Saeima lika Varakļānu domei veikt aptauju, lai noskaidrotu iedzīvotāju viedokli par pievienošanos Rēzeknes vai Madonas novadam. Tas tika izdarīts, un nepārprotami atklājās, ka vairākums (84 procenti iedzīvotāju) vēlas savu nākotni saistīt ar Madonu, nevis Rēzekni. Ja Saeimas deputāti cienītu savus vēlētājus, rēķinātos ar viņu gribu, interesēm, tad aptaujas rezultātus nekādā gadījumā neatļautos ignorēt. Jo vairāk tāpēc, ka paši prasīja noskaidrot ļaužu noskaņu. Turklāt Varakļānu pievienošana vienam vai otram novadam ne mazākā mērā neapdraudēja ne reformu, ne kaut kādas svarīgas valsts intereses. Vajadzēja tik izrādīt labo gribu un lemt tā, kā iedzīvotāju vairākums vēlējās. Un tomēr pēdējā brīdī Saeimas vairākums uzskatīja, ka var uzspļaut iedzīvotāju vēlmei, un nolēma Varakļānus pievienot Rēzeknei, nevis Madonai.

Latvijas sabiedrības vairākumam šis pavērsiens varēja palikt nemanīts. Sak, sīkums. Galu galā daži pagasti, pāris tūkstoši ļaužu. Taču patiesībā tas atklāja varas snobismu, augstprātību un cinisko nevērību pret saviem pilsoņiem. Saeima it kā pavēstīja – jūs varat savās aptaujās gribēt nezin ko, bet mēs lemsim, kā gribēsim. Mēs esam visvareni, un mēs neesam atkarīgi no jums. Vienā mirklī apstiprinājās, ka starp tautu un varu pastāv bezdibenis, ka Saeimas deputāti, tikuši savos amatos, aizmirst solījumus, uzspļauj tam, ko vēlas pilsoņi un no tautas kalpiem pārvēršas par tās kungiem. Pirms lēmuma pieņemšanas deputāti nebija tikušies ar varakļāniešiem, lai noskaidrotu, kāpēc viņiem Madona liekas pievilcīgāka par Rēzekni. Nemēģināja noskaidrot, kādas ir iedzīvotāju ikdienišķās vajadzības, kādā virzienā brauc, lai iepirktos, saņemtu dažādu valsts dienestu pakalpojumus, kārtotu jautājumus Zemesgrāmatā un citās iestādēs. Ignorēja novada vadītāja Māra Justa viedokli, neņēma vērā, ka viņš dzīvo kopā ar saviem vēlētājiem, pārzina viņu vēlmes un intereses nesalīdzināmi labāk nekā Rīgā vai kaut kur citur mītošie pamācītāji.

Daudzi, iespējams, pat nezināja, kur tādi Varakļāni atrodas. Spilgtākais, ko Varakļānu sakarā atcerējās, bija nicinošais "pīci-pīci".

Vēl dīvaināki notikumi sākās pēc tam, kad Satversmes tiesa nosprieda, ka lēmums par Varakļānu pievienošanu Rēzeknei neatbilst Satversmei. Grupa deputātu ar skaļiem kliedzieniem paziņoja, ka nepildīs Satversmes tiesas spriedumu un grasījās vēlreiz nolemt, ka Varakļāni pievienojami Rēzeknei. Tādējādi Saeimas deputāti pavēstīja, ka tiesas spriedumus var arī nepildīt. Ja man kāds spriedums liekas stulbs, ja man tas nepatīk...pie vienas vietas tādu spriedumu! Vienīgi draudošā konstitucionālā krīze un Prezidenta iejaukšanās apturēja emociju izvirdumu un neiedomājamo patvaļu.

Kas tad bija tie deputāti, kuri visasāk vērsās pret Satversmes tiesu? Jaunās konservatīvās partijas pārstāvji. Tās partijas pārstāvji, kuri augstāk par visu bija vicinājuši tiesiskuma lozungus. Vienā mirklī atklājās, ka tiesiskums viņiem ir tikai maska, mušpapīrs naivu vēlētāju ķeršanai. Ar šo brīdi daudzu Latvijas pilsoņu acīs putekļos sadrupa visas tās cerības, kas bija saistītas ar šo partiju. Izrādījās, ka tiesiskuma aizstāvji ir tā dedzīgākie nīdēji.

Kas bija jauno konservatoru galvenie sabiedrotie? Nacionālā apvienība, kas vienmēr sevi pozicionējusi kā latvisko vērtību, latviešu interešu aizstāvi. Kad vajadzēja aizstāvēt Varakļānos mītošos latviešus, tad izrādījās, ka mākslīgi radītas shēmas, politiska konstrukcija, stāstiņi par kultūrvēsturiskiem novadiem ir svarīgāki par reālu cilvēku reālo dzīvi.

Es nebūt nedomāju, ka īpašos gadījumos, īstenojot svarīgas reformas, nevarētu tapt likumi un lēmumi, kas ignorē atsevišķas iedzīvotāju daļas iebildumus. Veicot pašvaldību reformu tādi gadījumi bija neizbēgami. Taču iepriekš, diskutējot ar protestētājiem, tika minēti argumenti, sociālekonomiski aprēķini par izvēles pamatotību. Bet Varakļānu gadījumā vienīgi dziesmiņa par kultūrvēsturiskajiem novadiem. Varakļāni, rau, esot latgalisks novads, tur mītot latgalieši, un tāpēc tas nedrīkstot pievienoties Madonai, Vidzemes teritorijai. Kad lēma par Sēliju, Kandavu, suitiem, kultūrvēsturisko novadu robežas nebija svarīgas. Latgaliskā Atašiena bez jebkādām diskusijām tika pievienota vidzemnieciskajai Jēkabpilij. Visur, kur iedzīvotāji protestēja, iebildumu netika ņemti vērā. Bet Varakļānu gadījumā pēkšņi vēsture, politiskā konstrukcija svarīgāka par ļaužu vitālām interesēm.

Cik saprātīgi valsti dalīt administratīvās vienībās, par pamatu ņemot kultūrvēsturiskās robežas, nevis iedzīvotāju intereses un novadu attīstības perspektīvas? Manuprāt, tā ir nepieņemama rīcība, politisks atavisms. Ir labi zināms, ka dažādi iekarotāji, sākot ar vāciem, beidzot ar krieviem, Latviju šķēluši un pārdalījuši neskaitāmas reizes. Kultūrvēsturiskās robežas pārzīmētas vairākiem lāgiem un kļuvušas iluzoras. Starp senlatviešiem nav bijušas tādas ciltis, kas tiktu dēvētas par vidzemniekiem. Vidzemes nosaukums vēsturiskajos dokumentos parādījās tikai 17.gadsimtā. Šo teritoriju līdz Koknesei, Cēsīm, Valmierai apdzīvoja latgaļi, bet aiz Gaujas sākās lībiešu valstība. Tātad latgaļi savas saknes atstājuši lielākajā daļā pašreizējās Vidzemes. Latgalieši tāpat kā citi latvieši klīduši un ceļojuši pa visiem novadiem, pārcēlušies uz Vidzemi, Zemgali utt. Bet simti tūkstošu - uz Rīgu un tās tuvāko apkārtni.

Ja reiz tēvzemieši, jaunie konservatori grib Latviju dalīt pa vēsturiskajām robežām, tad varbūt Rēzeknes novadam pievienot ne tikai Varakļānus, bet arī Madonu un vēl citus ciemus, pagastus, pilsētas vismaz līdz Gaujai? Ja reiz atjaunot vēsturiskās robežas, tad vajag iet līdz galam...

Un ne tikai līdz Gaujai! Ja papētītu, cik izbijušo latgaliešu dzīvo Ogrē, Rīgā, tad noteikti varētu secināt, ka liela daļa no tiem, kuri tagad sevi dēvē par rīdziniekiem, ir bijušo latgaliešu tuvāki vai tālāki pēcteči. Nu tad ko? Arī Rīgu pievienosim Latgalei! Uz priekšu, E.Teirumnieka, J.Rancāna kungs un visi citi fanātiskie Latgales hercogistes veidotāji, kam pagātne, iedomātās latgaliskās vērtības svarīgākas par reālo dzīvi.

Ja visus politiskos lēmumus vajadzētu balstīt tikai uz pagātni, tad diezin vai būtu tapusi Latvijas valsts, jo gadsimtiem ilgi atradās Krievijas sastāvā. Kā zināms, Krievijas impēristi, sapņodami par Latvijas atgriešanu Kremļa varā, vēl aizvien atgādina šo vēsturisko faktoru.

Arī pašreizējā Ukraina nevarētu tapt, jo gadsimtiem ilgi bijusi Krievijas sastāvdaļa.

Pasaulē viss plūst un mainās. Ja visam jābūt vienīgi tā kā pagātnē, tad nekādas pārmaiņas nebūtu iespējamas.

Latviju dalīt pa senām robežām, ļaudis šķirot latgaliešos, vidzemniekos, kurzemniekos var tikai kultūrvēsturiskiem nolūkiem, lai noskaidrotu, kā tapusi latviešu tauta, kādas tradīcijas, sadzīve, materiālā kultūra bijusi vienā vai otrā vietā. Bet, ja to dara politiķi un uz tā pamata pieņem likumus par valsts administratīvo iedalījumu, tad tā ir reālās dzīves pakļaušana politiskai konstrukcijai, tāds savdabīgs jauno laiku boļševisms.

Iedomas, ka varakļānieši, pievienoti Madonai, nevis Rēzeknei, zaudēs savas latgaliskās saknes ir tukši un bezjēdzīgi. Demokrātiskā sabiedrībā katrs var justies tā, kā viņam patīk. Acīmredzot varakļānieši dzīvos, kā gribēs neatkarīgi no tā, kuram novadam tiks pievienoti. Runās, kā gribēs, dziedās, kā gribēs. Ļaužu piederībai pie vienas vai otras administratīvās vienības nav nekādas nozīmes tādos jautājumos, kā subjektīvā pagātnes izjūta, noskaņa, tradīcijas. Tas pats attiecībā uz valodu.

Cīkstiņš par Varakļāniem, protams, ir tikai sīka epizode politisko kauju laukā. Tomēr tā atstāja dziļu nospiedumu uz turpmākajiem notikumiem un ietekmēja nupat notikušās pašvaldību vēlēšanas. Tā vairoja opozīcijas prestižu, sabiedrības nihilismu attieksmē pret valdošo koalīciju un partijām. Vēl vienu reizi pierādīja jau iepriekš labi zināmo, proti, ka partijām nospļauties par cilvēku interesēm. Jaunajai konservatīvajai partijai, kas plātījās ar tiesiskuma lozungiem, pašu izraisītais jandāliņš bija kā šāviens savā kājā. Tāpēc nav jābrīnās, ka nupat notikušajās pašvaldību vēlēšanās cieta fiasko.

Sēdot Saeimas deputāta krēslā, protams, var likties, ka tādi Varakļāni ar pāris tūkstošiem iedzīvotāju ir pēdējais sīkums. Tāds jocīgs "pīci-pīci" un ka tāpēc var lemt, kā vien patīk. Taču neviens lēmums nepaliek nemanīts. Ik pa laikam pienāk diena, kad varu pārņem tie, kuri mīt Varakļānos un citos pagastos, ciemos, novados. Un tad tādi kungi un dāmas, kas iedomājas, ka stāv augstāk par visiem, pat pāri Satversmes tiesai pēkšņi var zaudēt visu.

Pašvaldību vēlēšanas bija brīdinājums varai. Pagaidām divas trešdaļas iedzīvotāju pauda vienīgi vienaldzību. Bet kā būs pēc gada, kad notiks Saeimas vēlēšanas? Vai vienaldzība nepārvērtīsies par kaut ko draudošāku?

Varakļānu liktenis pagaidām nav izlemts. Acīmredzot kuluāros tiek spriests, kā šo nepakļāvīgo novadu iedabūt varas sazīmētajās shēmās. Tomēr ceru, ka Nacionālās apvienības, Jaunās konservatīvās partijas deputāti nāks pie prāta un sapratīs, ka šajā jautājumā viņiem nav ne mazāko tiesību varakļāniešiem uzspiest savu gribu, pamācīt, kā viņiem lemt, kā dzīvot. Ja viņi to nesapratīs tagad, tad, cerams, ka pēc gada, kad notiks Saeimas vēlēšanas, noteikti sapratīs...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Satversmes tiesa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form