Brāļu Grimmu baisais stāsts par mežā noklīdušajiem un ļaunās raganas krātiņā turētajiem bērniem Ansīti un Grietiņu ataust atmiņā, izlasot interneta portālā "Delfi" š.g. 4.oktobrī publicēto Anša Pūpola sacerējumu "Kā var netērēt?"
Kaut kopumā simpātiska šķiet autora degsme uzskaitīt vien valsts naudas šķērdēšanai izveidotās iestādes un aģentūras, tomēr rodas iespaids, ka viņam nav nedz īsta priekšstata, nedz arī patiesas vēlmes noskaidrot, ko katra no tām dara un kālab dibināta. Tālab arī neveiklais reveranss , ka "ne visi šo iestāžu darbinieki dēvējami par liekēžiem, jo daudzi nāk uz darbu ar pienākuma apziņu sirdī". Man, savukārt, nav vēlmes to rakstiņa autoram skaidrot, jo kā īlens no maisa izlīdis pliks populisms un gaužām nepārliecinoša ķēķa demagoģija.

Pat ja ir bijis nodoms sniegt savu pieticīgo pienesumu inflācijas apkarošanā, tad jāteic, ka šis pienesums ir gaužām knaps. Diemžēl, tā nav analītiska problēmas izpēte, kurai vajadzīgs urdīgs prāts, zināšanas un elementāra kompetence. Tā nav arī godprātīga un kaismīga publicistika. Tik vien tāds čiks.

Mūsu Ansītis gan apjauš sevi līdz šim mucā, ne krātiņā, tupējušu un, kā pats atzīst, kopā ar tuviniekiem, tak jau to pašu māšeli. Kā tur arī nebūtu, minētajā pasakā tieši Grietiņas atjautība paglābj viņu un brālīti no apēšanas, piemuļķojot briesmīgo cilvēkēdāju. Šoreiz nav bijis neviena, kas palīdzētu nabaga žurnālistam neapmaldīties paša pieminēto valsts iestāžu un aģentūru biezoknī. Protams, nav lāga tikt pa spundi barotam, bet tālab pavisam nevietā spriedelēt un citiem klāstīt par nejēdzībām, kas atklājušās, caur šo spundi uz pasaulē notiekošo ķīķerējot.

Kā jau teicu, es negrasos še runāt visu nosaukto vārdā. Vien uzskatu par nepieciešamu paskaidrot, ka Aizsardzības ministrijas pārraudzībā esošajā Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrā nesēž vis par "tēvijas stratēģiju un taktiku norūpējušies shēmotāji", bet strādā augsti kvalificēti, pieredzējuši kartogrāfi un ģeodēzisti, kas kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas profesionāli gādājuši par nepieciešamo ģeodēzisko datu ieguvi un karšu veidošanu, kuras ikdienā vajadzīgas gan civilajā, gan militārajā jomā.

Droši vien uzturēšanās paša piesauktajā mucveida telpā Ansītim liegusi iespēju gūt vēl augusta beigās plaši izskanējušo informāciju par aģentūras darbu. Presē un praktiski visu Latvijā raidošo televīzijas kanālu ziņu programmās tika stāstīts par astoņos gados izveidoto valsts topogrāfisko karti militārām vajadzībām. Nupat pabeigta arī tā paša mēroga topogrāfiskās kartes civilā versija.

Plašajā aģentūras uzdevumu lokā ir gan valsts ģeodēziskā tīkla ierīkošana un uzturēšana, gan valsts robežas uzmērīšana un vietvārdu datu bāzes veidošana, sagatavojot un publicējot ģeogrāfisko nosaukumu un vietvārdu katalogus un vārdnīcas.

Viss šis mūsdienu tehnoloģiju prasībām atbilstošais un komplicētais ģeotelpiskās informācijas ieguves, apkopošanas un uzturēšanas process tiek finansēts no valsts aizsardzībai atvēlētā budžeta. Varētu vēl piebilst, ka no tā tika apmaksāta arī nupat klajā nākusī un Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras tipogrāfijā "Latvijas karte" iespiestā grāmata "Ģeodēzija", kuras metiena lielāko daļu Aizsardzības ministrija dāvāja mūsu valsts augstskolām studentu apmācībai un arī jau strādājošo speciālistu izglītošanai.

Te nu jāpiekrīt žurnālistam Ansim Pūpolam: "Kā tam var netērēt?"

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!