Jau pirms divdesmit gadiem – 1990. gadā Eiropas Savienībā sākās darbs pie Ekonomikas un monetārās savienības izveides, bet pirms piecpadsmit gadiem – 1995. gadā pasaule iepazina Eiropas vienotās valūtas nosaukumu – eiro. Savukārt vairāk nekā desmit gadu pagājuši, kopš eiro kļuva par realitāti 11 ES valstīs. Pašlaik eiro zona apvieno jau 16 ES dalībvalstis, un Eiropas Komisija atzinusi, ka Igaunija ir nākamā – septiņpadsmitā eiro ieviešanai gatavā valsts.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Visnotaļ optimistisko eiro biogrāfiju pēdējā laikā gan jūtami aptumšo vairāku eiro zonas valstu valdību finanšu stāvokļa pasliktināšanās ar hrestomātisko Grieķijas piemēru priekšgalā. Šādas situācijas veidošanās būtiski pazeminājusi eiro vērtību pret citām nozīmīgākajām pasaules valūtām un rosinājusi diskusiju par eiro lomu kopumā. Tostarp dzirdami arī fatāli izteikumi par vienotās valūtas negatīvo ietekmi un eiro zonas iespējamo krahu. Šajā sakarā gan jāuzsver, ka eiro loma gan eiro zonas valstīs, gan arī valstīs, kuru valūta, kā tas ir Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, piesaistīta eiro, bijusi vairāk stabilizējoša. Savukārt problēmas saasinājušās galvenokārt neilgtspējīgas fiskālās un nekonsekventas ekonomiskās politikas dēļ. Tā teikt, lai ķeblis būtu stabils, tam vajadzīgas vismaz trīs kājas, bet vēl labāk, ja ir arī ceturtā - prognozējama politiskā vide.

Pašreizējā situācijā gribētos vēlreiz palūkoties, vai tiešām ir kāda vērā ņemama ekonomiska alternatīva iespējami ātrai eiro ieviešanai nelielajās ES dalībvalstīs. Igaunija uzskata, ka labākā iespēja ir tieši eiro ieviešana. Bet kāda ir situācija no Latvijas skatu punkta?

Pieņemsim, ka savulaik diskusija par vienotās valūtas izveidi būtu noslēgusies citādi un Eiropas Savienība paliktu pie nosacītās un relatīvi maz lietotās norēķinu vienības ECU, katrai valstij turpinot izmantot savu nacionālo valūtu un veidojot savu monetāro politiku, kā arī  neatkarīgāku, bet līdz ar to nelīdzsvarotības riskiem bagātāku fiskālo politiku. Šādā gadījumā Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā būtu jāsaskaras ar krietni raibāku situāciju, galvenokārt jau starptautiskajos norēķinos, kur tiktu izmantotas būtiski vairāk valūtu - nozīmīgākās no tām ar savstarpēji peldošiem kursiem, tādējādi apgrūtinot eksportētāju un importētāju, kā arī banku darbību.

Eiro jau pašlaik ir vistiešākajā veidā integrējies Latvijas finanšu sistēmā, veidojot apmēram pusi piesaistīto noguldījumu un deviņas desmitdaļas izsniegto kredītu salīdzinoši zemo procentu likmju dēļ. Kāds būtu stāvoklis hipotētiskajā eiro neeksistēšanas gadījumā? Visticamāk, lielāka loma būtu ASV dolāram, kas bija dominējošā ārvalstu valūta Latvijā pirmseiro ērā. Tomēr atbilstoši tam, ka Eiropas Savienības valstis veido gandrīz trīs ceturtdaļas Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījuma, augoša ietekme būtu nozīmīgāko tirdzniecības partnervalstu, tostarp Vācijas, Zviedrijas, Lielbritānijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas u.c. valūtām, ar kurām vairumā gadījumā uzņēmēji norēķinos izmanto eiro. Šo valūtu savstarpējais svārstīgums mazinātu eksporta un importa darījumu prognozējamību un palielinātu potenciālos valūtas riskus un zaudējumus darījumos starp Latviju un citām ES valstīm - pretstatā pašreizējai situācijai, kad ārējās tirdzniecības norēķinos noteicošā loma ir eiro ar tā stabilo vērtību pret latu. Norēķinu valūtu dažādības apstākļos lielākas būtu arī valūtas maiņas izmaksas. Tās, līdz ar valūtu kursa svārstībām un augstāku valūtas risku negatīvi iespaidotu valsts ārējo tirdzniecību kopumā, kā arī sekmētu procentu likmju kāpumu un mazinātu investīciju ieplūdi.

Savukārt to, kuras valūtas dominētu uzkrājumos un kreditēšanā, noteiktu ienākumu valūtu struktūra un latu procentu likmju līmeņa atšķirība no izplatītāko ārvalstu valūtu procentu likmju līmeņa. Noguldījumu piesaistē saglabājoties latu dominancei, iespējams, nozīmīgāks latu īpatsvars būtu arī kreditēšanā, tomēr kredītu ņēmējiem latos nāktos maksāt vairāk, jo latu procentu likmes nebūtu tuvinājušās eiro likmēm un latu likmju svārstības mēdz būt ievērojamas. Kredītu ņēmējiem ārvalstu valūtās būtu jārēķinās ar krietni augstāku valūtas risku un izdevumiem valūtas kursu svārstību dēļ nekā pastāvot stingrai lata piesaistei eiro.

Eiro ieviešanas mērķis un atbilstošie Māstrihtas kritēriji ir nozīmīgs stimuls saprātīgas un ilgtspējīgas fiskālās politikas veidošanai, jo pieprasa panākt ekonomiskā cikla ietvaros sabalansētu budžetu. Izsvērta fiskālā politika, kā zināms, ir izšķiroša gan ekonomikas dzesēšanai un inflācijas spiediena mazināšanai straujas izaugsmes gados (veidojot budžetā pārpalikumu), gan tautsaimniecības papildus stimulēšanai ekonomiskā apsīkuma periodā (šai periodā liekot lietā uzkrājumus). Zinot, ar kādām grūtībām budžeta veidotāji saskaras Latvijā un citās ES valstīs, arī pastāvot disciplinējošām eiro ieviešanas kritēriju prasībām, var vien iedomāties budžeta deficīta un problēmu līmeni, ja šādu prasību nebūtu. Ievērojami sarežģītāka un dārgāka būtu arī deficīta finansēšanas iespēja, jo riska prēmija Latvijai vienmēr būs augstāka nekā vecajām ES dalībvalstīm līdz pat pilnīgai konverģencei Eiropas Savienībā, kas bez iekļaušanās vienotas valūtas zonā pārskatāmā nākotnē grūti iedomājama. Šajā kontekstā jāpiemin arī uzticības faktors, jo iekļaušanās vienotās valūtas zonā nozīmē gan intensīvāku investīciju ieplūdi, gan kredītreitingu paaugstināšanu, kas Igaunijas gadījumā notika uzreiz pēc Eiropas Komisijas atbalsta izteikšanas eiro ieviešanai šai valstī. Augstāki kredītreitingi atvieglo gan valdības, gan privātā sektora finansēšanās iespējas, mazina kredīta atmaksas izdevumus.

Tiesa arī atrašanās eiro zonā nav panaceja pret fiskālajām problēmām, jo budžeta politika joprojām atrodas katras konkrētās valsts pārziņā un pret augstu budžeta deficītu un augošu valsts parādu eiro ieviešana vien nespēj cīnīties. Valstis, kuras virzās uz eiro zonu, bieži vien daudz nopietnāk ievēro eiro zonas dalībniekiem saistošos kritērijus, īpaši ekonomiski un sociāli jūtīgajā fiskālajā jomā, nekā rinda eiro zonas valstu, kuras tagad nonākušas neapskaužamā situācijā. Ne velti ES līmenī pašlaik tiek diskutēts gan par uzraudzības, gan sankciju mehānismiem turpmākai valstu fiskālo politiku vadībai.

Vai eiro eksistence ir sevi attaisnojusi, un Latvijai izdevīgāka Eiropa ar, nevis bez eiro? Iepriekšminētie apsvērumi liecina, ka iespējamie Latvijas tautsaimniecības ieguvumi no eiro ieviešanas būtiski pārsniegs jebkādu šī procesa negatīvo iespaidu. Neraugoties uz mazākām vai lielākām kursa svārstībām eiro ir un paliks viena no nedaudzajām pasaules mēroga valūtām, kas ir daudz drošāks kuģis finanšu satricinājumos, īpaši, mazām valstīm. Eiro automātiski nenodrošina ekonomikas pieaugumu, bet tas ar lielāku uzticību rada labus izaugsmes nosacījumus. Eiro arī nav alternatīva strukturālām reformām vai budžeta izdevumu sakārtošanai atbilstoši ienākumiem, bet eiro sniegtos ieguvumus var uzskatīt par balvu pēc šo grūto, bet nepieciešamo lēmumu pieņemšanas.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form