Līvānu 1.vidusskolas Skolotāja Sandra Kivleniece stāsta: "Reiz vienā skolotāju sanākšanā, otrās vidusskolas skolotāji teica – ārprāts! Mums vairs nav nevienas normālas ģimenes, jo kāds no vecākiem ir projām. Taču mūsu skolā šī situācija nav tik slikta." Skolotāja stāsta, ka pamazām aizbraucēji sāk atgriezties.
Vecāku prombūtne ir jūtama bērna uzvedībā. Kādam aizbraucis tēvs vai mamma, citam - abi vecāki. Šie bērni esot emocionālāki. Kad viņi ir prieka pilni, ir skaidrs - paciemoties mājās ieradušies vecāki.
"Literatūras stundā bija situācija, kad runājot par mammu un tēvu, par tautas dziesmām, un pēkšņi es redzu vienā stundā vienam zēnam birst asaras. Protams, es nejautāju, kāpēc tā ir, bet pēc stundas aprunājos ar viņa klases audzinātāju, un viņa teica – iespējams tādēļ, ka mamma ir ārzemēs un ilgu laiku nav bijusi mājās šeit."
Sintija par mammas aizbraukšanu uzzināja trīs dienas pirms šķiršanās. Nu jau divus gadus viņa dzīvo kopā ar vecāko māsu, arī skolnieci, un tanti. Mamma abas meitas aicina pie sevis uz Londonu, taču viņas negrib. Par ko mamma strādā, Sintija nezina. Daudz ko mamma nestāstot, laikam domājot, ka meitene pārāk maza. Uz jautājumu, vai ir brīži, kad pietrūkst mammas, Sintija atbild: "Ļoti bieži. Nu gribas, lai viņa ātrāk atbrauc. Viņa teica, ka atbrauks uz manu dzimšanas dienu, bet nesanāks. Atbrauks tikai gada beigās." Agrāk mamma runājusi, ka drīz vien braukšot atpakaļ uz Latviju, tagad Sintija nosaka: "Man šķiet, ka viņa tur taisās pavadīt dzīves lielāko daļu."
Pēdējo reizi atvadoties no mammas, Kristeram likās, ka viņa brauc tikai komandējumā uz Rīgu. Viņi katru dienu sazinās, pļāpā skaipā un sūta e-pastus. Tādēļ zēnam liekas, ka mamma ir tepat līdzās. Kristers mammas izvēli braukt strādāt ārzemēs atzīst par pareizu, kaut gan bijis neliels aizvainojums, ka mamma viņu atstāj. Par savu otro mammu Kristers sauc vecmāmiņu. Viņiem esot lieliskas attiecības, tikai... mammas gatavotais borščs ir gardākais ēdiens pasaulē.
Uz jautājumu, vai mamma Anglijā ir laimīga, Kristers atbild: "Jā. Es arī biju aizbraucis uz turieni, un zinu, kā tur dzīvo cilvēki. Pats biju laimīgs." Pagājušajā vasarā viņš to varēja kārtīgi izbaudīt, jo divus mēnešus ciemojās pie mammas Anglijā.
Kristera mamma sapelnījusi naudu jaunajam dzīvoklim un šajās dienās atgriežas Latvijā. Bet Danas mamma tik drīz neatgriezīsies. Meitene stāsta: "mamma pēc gada atbrauca, gribēja šeit strādāt, bet aizbrauca vēlreiz prom. Bija darbs, bet viņa vairs nejutās labi. Es nezinu, kas tas bija, varbūt depresija, viņa vienkārši jutās slikti šeit.
Pirmo reizi viņas atvadījās, kad Danai bija 13. Viņai bija jāapmaksā rēķini, jāveic mājas darbi un strauji jāpieaug. Toreiz viņa palika kopā ar dažus gadus vecāko brāli. Tagad darbā uz Lielbritāniju devies arī viņš. Taču skumjām nav laika. Viņa lieliski mācās, dejo, iet auto kursos, darbojas skolas parlamentā, dara vēl 100 lietas un jau ir izlēmusi, kurā augstskolā stāsies. Mammas izvēli viņa saprot un atbalsta: "Tur var labāk nopelnīt, un tur arī cilvēki labāk jūtas. Arī es, kad aizbraucu pie mammas ciemos, jūtos labāk nekā Latvijā. Tur cilvēkus kaut kā neiedzen kompleksos. Viss ir daudz vienkāršāk, cilvēks var iziet ārā ne īpaši sapucējies. Nestāv pie spoguļa pusstundu pirms iziet ārā. Tur vis ir daudz vienkāršāk, un cilvēki ir daudz atvērtāki. Latvijā, vismaz Līvānos tā pietrūkst."
Savu nākotni visi trīs bērni redz Latvijā. Viņi tic, ka arī šeit var dzīvot labi. Un pagaidām viņi vēl neizdara secinājumus par valsti, kurā viņiem nevar būt vienlaikus gan normāls dzīves līmenis, gan abi vecāki. Tikmēr Danas mamma turpina strādāt Lielbritānijā, lai sapelnītu naudu meitas studijām augstskolā. Jaunas vajadzības, kas liek palikt ārzemēs, rodas biežāk, nekā parādās kāds iemesls, kas liktu atgriezties mājās.
Plašāk par tematu – www.vissnotiek.lv. TV sižetu skatieties raidījumā "Viss notiek" pirmdien 21:55 LTV 1.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
