Vita Dreijere: Slepkavība, sačakarētās dzīves un vienaldzība. Kāpēc rakstām par 'sistēmas salauztajiem'  (2)

Reiz Andrītim izdevās mani noķert brīvākā brīdī, kad apkārt nebija citu bērnu. Tvēriens ap manu roku gan atkal bija ciešs, pat nekonkurējot par uzmanību ar citiem, bet šoreiz to ignorēju. Mazliet čomiski aprunājāmies. Tas, ka saruna bija čomiska, gan ir mana interpretācija, jo Andrītim ar to pietika, lai ieķertos manā rokā vēl ciešāk un nosauktu mani par mammu. Sākumskolnieka izsalkums pēc mīlestības, protams, bija vēl sāpīgāks par "skrūvspīlēm" manā rokā.

Andrīša pāris gadu vecākais brālis Roberts tolaik bija aktīvs pusaudzis. Mazliet "bosiks", bet ar labu sirdi. Pati tobrīd biju viesģimene diviem puikām Roberta vecumā, ārkārtīgi aktīviem dvīņiem, kuri jau septiņus gadus dzīvoja vienā no Rīgas bērnunamiem, "elpoja" futbolu un sapņoja par spēlēšanu Madrides "Real". Maniem Rīgas bērnunama puikām bija talants faktiski jebkurā sporta veidā, Robertam – lauku jaunieša sirsnība un vienkāršība. Tātad – visi trīs bija vienā vecumā, aktīvi, šarmanti un ilgi nodzīvojuši bērnunamā. Izejas pozīcija – viena.

Ir pagājuši pieci gadi. Kas mainījies? Vēl pirms lieguma adoptēt bērnus uz ASV mani Rīgas puikas paspēja tikt pie izcilas ģimenes Amerikā, jau vairākus gadus dzīvo tur un joprojām "elpo" futbolu. Pirms dažiem mēnešiem viņi atbrauca paciemoties uz Rīgu, un vairākiem cilvēkiem, kuri puikas pazina vēl no bērnunama laikiem, acīs sariesās aizkustinājuma asaras no tā, cik ļoti viņi bija mainījušies, – abi izauguši par iekšēji un ārēji skaistiem jaunekļiem. Īsti līderi un pozitīvs piemērs gan savās sporta komandās, gan skolā, gan ģimenē. Kad uzzināju, kādas atzīmes pēdējos gados abi saņem, biju pārsteigta, ka tie ir tie paši puiši, kuri vēl pirms dažiem gadiem Latvijā, maigi sakot, ar mācībām neaizrāvās. Milzīgs progress visādā ziņā. Kādā sarunā abi man atzina – cer kļūt par profesionāliem futbolistiem un ar savu pieredzi iedvesmot citus jauniešus, parādot, ka smaga pagātne var arī nepārvilkt svītru nākotnei.

Apmēram tajā pašā laikā, kad Latvijā viesojās mani dvīņu puikas, uzzināju arī, kā pēdējos gados ir klājies viņu vienaudzim Robertam. Viņš tobrīd bija policijas izolatorā aizdomās par līdzdalību slepkavībā. Vēlāk gan viņu atbrīvoja, kad policija pārbaudīja informāciju, ka slepkavības brīdī Roberts jau bija atšķēlies no kompānijas, kas joprojām ir apcietinājumā aizdomās par bezpajumtnieka nogalināšanu. Divi no trim aizdomās turētajiem ir no tā paša bērnunama, kurā dzīvoja Roberts. Slepkavības lietā Roberts gan vairs nav iesaistīts, bet "koķetējis" ar likumu ir arī iepriekš. Pēc devītās klases mācības vairs neturpināja, arī strādāt nebija motivācijas. Līdz pilngadības sasniegšanai šomēnes dzīvojis nelielā lauku ciematiņa bērnunamā, pēc tam jākuļas pa dzīvi, kā nu māk.

Izejas pozīcija – viena, likteņi – tik ļoti atšķirīgi. Dvīņu puikas, kuriem savulaik bijusi viesģimene, pašlaik Amerikā dzīvo ģimenē, ir mīlēti, mācās, nodarbojas ar sev tuvām aktivitātēm un uztraucas par atrādīšanos koledžas skautiem, lai tiktu pie futbola stipendijas. Tikmēr viņu vienaudzis Roberts ir nule sasniedzis pilngadību, iemests lielajā dzīvē ar deviņu klašu izglītību un pieredzi likumu pārkāpšanā. Ja Roberta piemērs būtu izņēmums, nebūtu pamata sākt sēriju "Sistēmas salauztie" par saārdītajām bērnunamu bērnu dzīvēm. Nē, Roberts nav kāds atsevišķs īpaši neveiksmīgs gadījums. Viņš ir jaunietis, kam bija liels potenciāls, kas līdz šim ne pārāk garās dzīves laikā lēnām ir sadrupis. Tāpat pakāpeniski drūp arī daudzu citu bērnu dzīves. Ne vienmēr tas notiek klusi. Piemēram, ciematā, kur atrodas Roberta bērnunams, dzīve nav neko mierīga, jo aiz sāpēm un garlaicības jaunieši brīžiem visai burtiski izspārda visu, ko redz sev apkārt.

Esmu pāris reižu noklausījusies saīsināto versiju kursam par to, kā strādāt ar emocionāli traumētiem bērniem. Abos gadījumos pirmajā lekcijā pasniedzēji lika iedomāties sevi kādā situācijā, kurā mēs ārkārtīgi izbīstamies. Piemēram, lika iztēloties, ka esam mazliet aizdomājušies uz ceļa un nonākam par mata tiesu no sadursmes ar kravas auto. Kā mēs tajā brīdī justos? Iztēlojamies milzīgā adrenalīna pieplūduma radīto sajūtu. Tad tā pakāpeniski atkāpjas, kad mūsos atkal nostabilizējas apziņa, ka esam drošībā. Abos gadījumos kursu pasniedzēji akcentēja – mīļie, bērnunamu bērniem šāds stress ir viņu dabiskais stāvoklis! Viņiem nav šīs sajūtas, ka viņi ir drošībā. Ir tikai nepārtraukts stress, kas plosa viņus iekšēji un daļai – liek plosīties arī ārēji. Vai tas attaisno visas "ziepes", ko šie bērni sastrādā? Nē, bet tas akcentē nepieciešamību palīdzēt bērniem iespējami agrīnā vecumā, nevis ļaut pakāpeniski irt viņu dzīvei. Bērnunamu bērni savu dzīvi nesalauž paši, ielaistās un gadu gadiem nerisinātās sistēmiskās problēmas viņus salauž.
Viņi ir sistēmas salauztie, jo reizēm sistēma viņus salauž, bet reizēm – tā vienkārši ļauj viņu dzīvei lūzt.

Man dzīvē ir paveicies pazīt gana daudzus bērnus un jauniešus, kuri dzīvo vai kādreiz ir dzīvojuši bērnunamā. Pazīstu arī vairākus adoptētājus, aizbildņus, audžuģimenes, viesģimenes, kā arī esošos un bijušos bērnunamu darbiniekus. Līdzšinējā pieredze un dzirdētais man ļauj izcelt vairākas problēmas, kuru risinājumi ir ļoti iestrēguši.

Reiz kādā nometnē bez vecāku gādības palikušiem bērniem ar vienu no tās brīvprātīgajiem palīgiem spriedām, cik labi ir novērojamas atšķirības starp bērnunamiem. Protams, emocionāli traumēti bija visi, bet tik skaidri varējām redzēt, ka atsevišķu bērnunamu bērni tomēr bija emocionāli "uzvilktāki" un agresīvāki par citiem.

Ir bērnunami, kuru audzēkņiem paveicas ar vadītājiem un darbiniekiem, un ir bērnunami, kur nepaveicas. Ir pašvaldības, kas iegulda laiku un resursus, lai palīdzētu bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības, un ir tādas, kur šos "nemiera cēlājus" vienkārši nogrūž tālāk no acīm. Ir bāriņtiesu darbinieki, kam prioritārās ir bērnu intereses, un ir tādi, kam svarīgāk ir nepārstrādāties un ērti dzīvot, pat ja tas liek pievērt acis uz situācijām, kas nepārprotami lauž bērnu dzīvi.

Bērnunamu vadītāji man ir stāstījuši par gadījumiem, kad viņu institūcijās tiek ievietoti pusaudži, kuri ilgstoši nav apmeklējuši skolu. Kad dzirdēju par pusaudzi, kurš pirms nonākšanas bērnunamā divus gadus nav apmeklējis skolu, man radās divi jautājumi. Kā bērnunams, ņemot vērā tā sociālo kontekstu, var izlabot tik ilgi ielaistu problēmu? Un kur visi atbildīgie bija iepriekšējos divus gadus, kad jaunietis neapmeklēja skolu, – vai tad tiešām pusaudža ģimene iepriekš nebija nelabvēlīga un piepeši par tādu kļuva?

Līdzīgi jautājumi rodas, dzirdot par kādā krīzes centrā nonākušu bērnu, kam pāris gadu vecumā vēl nav pat personas koda. Ko atbildīgie darījuši iepriekšējos divus gadus?

Vispirms maza atkāpe. Pirms astoņiem gadiem, kad tikai vēl apsvēru iespējas, kā es varētu būt noderīga bērnunamos augošajiem bērniem, pieredzējuši adoptētāji stingri piekodināja – tikai nedod bērniem solījumus, ja vien neesi pilnīgi pārliecināta, ka varēsi tos izpildīt! Es ar šādu pārbaudījumu sastapos jau uzreiz. Biju bērnunama vadītājas klātbūtnē apsolījusi trim meitenēm, ka nedēļas nogalē ar viņām satikšos, bet iepriekšējā dienā pirms apsolītās tikšanās pamodos ar vēdera vīrusu. Tobrīd man bija nopietna dilemma, jo nesapratu, kas būs sliktāk – pielaist meitenēm vēdera vīrusu vai atkāpties no solījuma un atcelt tikšanos. Izvēlējos nelauzt solījumu, un beigu beigās tas arī attaisnojās – tikšanās dienā pati jau jutos krietni labāk un nevienai no meitenēm mans vīruss nepielipa.

Kāpēc es to tagad pieminu? Tāpēc, ka esmu redzējusi piemērus, kā starp bioloģisko ģimeni un bērnunamu tiek "mētāti" bērni, kuriem katru reizi tiek dotas cerības, kas nepiepildās. Ja atdot bērnu bioloģiskajai ģimenei, tad tikai tad, ja tā tik tiešām var uzņemties par viņu rūpes, nevis – iespējams, ir mainījusies. Ja ļaut bērnam nonākt audžuģimenē, tad tikai tādā, kas pirms tam ir pārliecinājusi kā zinoša un spējīga rūpēties arī par bērniem ar ielaistām emocionālām traumām, nevis ir formāli beigusi kursus un atdod atpakaļ bērnu, jo tas izrādījies daudz sarežģītāk, nekā iepriekš šķita. Katra šāda bērna "mētāšana" un nepiepildītie solījumi lauž šo bērnu dzīvi.

Laiku pa laikam man atraksta kāda jauniete, kura ir ilgstoši pieredzējusi vardarbību ģimenē, vairākus gadus dzīvojusi bērnunamā un tagad ir pilngadīga. Brīnišķīga, sirsnīga jauna sieviete, kuru gadiem ilgi nomoka pašnāvības domas. Parasti viņas sūtītajās ziņās ir salasāma vēlme saprast, kā izdzīvot tad, kad negribas dzīvot. Es apzinos, ka neesmu labākais palīgs šajā situācijā, jo man nav attiecīgas izglītības, bet pieredzējis psihoterapeits gan tāds būtu. Tiesa gan, vajadzētu patiešām labu speciālistu, jo jaunietes iekšējie ievainojumi ir ļoti nopietni un viņa arī neatklājas kuram katram. Regulāras vizītes pie šādiem speciālistiem ir dārgs prieks, bet jaunā sieviete tikai tagad cenšas uzsākt patstāvīgu dzīvi.

Pilngadīgiem bērnunamu "absolventiem" būtu jānodrošina ne tikai pašvaldības piešķirtie dzīvokļi (to stāvoklis dažā labā pašvaldībā, kas tikai formāli izpilda šo pienākumu, ir atsevišķs stāsts...), bet arī bezmaksas psihoterapija ļoti daudzu gadu garumā. Nav vērts šajā brīdī norādīt uz tiem desmit bezmaksas psihologa apmeklējumiem, uz kuriem ikviens no mums var pretendēt, – ar to ir krietni par maz pat man pašai, kur nu vēl cilvēkiem ar tik nopietnām problēmām.

Šī raksta noslēgumā vēlētos piebilst vēl pāris lietu.

Pirmkārt, ja kaut kur publiski izsakos par palīdzību bērnunamu bērniem, parasti pēc tam saņemu jautājumus par to, vai ar manu starpniecību šiem bērniem nevar nodot kādas dāvanas. Nē, nevar. Varbūt kādos lauku bērnunamos tik tiešām trūkst lietu, bet tad jums šie bērnunami ir jāuzmeklē pašiem. Bērniem, kurus es pazīstu, netrūkst dāvanu. Viņiem trūkst mīlestības un noturīgu piesaistes attiecību, pat ja tā ir "tikai" draudzība.

Otra lieta – visiem nav jāpalīdz bērnunamu bērniem, kļūstot par adoptētājiem, audžuģimenēm, aizbildņiem, viesģimenēm vai brīvprātīgajiem. Ja kāds vēlas palīdzēt, iesaku sazināties ar atbalsta centru "Tilts" – tur ir speciālisti, par kuru entuziasmu un kompetenci varu galvot. Bet mēs visi varam palīdzēt, arī neuzņemot bērnus pie sevis, ja vien mēs neesam vienaldzīgi pret "sistēmas salauztajiem", ja nepieveram acis, redzot, kā lūst kāda bērna dzīve, un ja prasām atbildību no iesaistītajām institūcijām par to, lai izveidotu sistēmu, kas nesalauž.