Vjačeslavs Dombrovskis: Cik nopietni jāuztver Nacionālais attīstības plāns?
Foto: DELFI

Lai gan Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam (NAP) top jau vismaz gadu un septembra beigās Pārresoru koordinācijas centrs (PKC), kas atbild par šī plāna izstrādi, ir nodevis savu pirmo variantu sabiedriskajai apspriešanai, nekāda īpaša uzmanība ārpus valsts pārvaldes tam netiek pievērsta. Vai tā ir tuvredzība?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Varbūt uzskats, ka "viss jau būs labi" arī bez stratēģiskās plānošanas? Vai vilšanās par NAP, domājot, ka Latvijas valsts pārvalde nav spējīga ne tikai izstrādāt stratēģiskās attīstības plānu, bet pēc tam to arī ievērot?

Starp veiksmes stāstu un "vissirslikti.lv"

Latvijas sabiedrība jau sen ir sadalījusies divās nesamierināmās politiskajās nometnēs – katra ar savu versiju par notiekošo. To versijas ir polāri atšķirīgas, un katrā nometnē alternatīva viedokļa paušana tiek uzskatīta par nodevību. Šī sašķeltība traucē konstruktīvi vērtēt objektīvas un ļoti nopietnas problēmas.

Mūsu galveno izaicinājumu var vienkāršoti formulēt šādi. Salīdzinot pēc teritorijas platības, Latvija ir tik liela kā divas Beļģijas. Jo lielāka teritorija, jo vairāk infrastruktūras, ko vajag uzturēt, – ceļi, skolas, slimnīcas utt. Beļģijas nodokļu maksātāju skaits ir vairāk nekā piecas reizes lielāks un kopējais resursu apjoms (iekšzemes kopprodukts – IKP) ir sešpadsmit reizes lielāks. Savukārt atalgojums Beļģijā vidēji ir vismaz trīs reizes lielāks. Latvijas iedzīvotāji diezgan brīvi var pārcelties uz Beļģiju, protams, arī Beļģijas iedzīvotāji uz Latviju. Taču cik daudz darbspējīgo cilvēku paliks Latvijā?

Cits skatpunkts uz to pašu problēmu. Eiropas Komisija prognozē, ka nākamo divdesmit gadu laikā darbspējīgo iedzīvotāju skaits samazināsies par 1,6% katru gadu. Tas nav viss! 1922. gadā jaundzimušo skaits bija ap 42 tūkstošiem. Tāpat 80. gadu beigās. 2018. gadā vien 19 tūkstoši, un tiek prognozēts, ka 2030. gadā jaundzimušo skaits būs tikai 15 tūkstoši. Turklāt tiek arī prognozēts, ka ap to laiku Latvijā būs tuvu pie pusmiljona pensijas vecuma iedzīvotāju (65 gadi un vairāk). Cik daudz jaunu cilvēku izvēlēsies palikt valstī, lai uzturētu vecus cilvēkus? Kāda attīstība ir iespējama vietējā tirgū, kurš ar katru gadu kļūst arvien šaurāks? Kurš ārvalstu investors būs ieinteresēts investēt valstī, kurā darbaspēks pastāvīgi samazinās?

Mūsu valsts ir nopietnu izaicinājumu priekšā. Un laiks nav mūsu pusē.

Zivs un makšķere

Hronisks finansējuma trūkums teju visu nozaru pamatvajadzībām ir tik liels, ka vien retajai no valdībām izdodas novirzīt nopietnus līdzekļus investīcijām attīstībai, bet reizi septiņos gados Eiropas Savienība (ES) piešķir Latvijai ievērojamus tā saucamos "kohēzijas" līdzekļus – no 2014. līdz 2020. gadam tie ir bijuši 4,4 miljardi eiro. Vismaz teorētiski šī nauda ir domāta tam, lai samazinātu ienākumu atšķirības starp Eiropas valstīm.

Sen pazīstams teiciens vēsta: "Dod cilvēkam zivi – un vienu dienu viņš būs pabarots, dod viņam makšķeri – un viņš spēs sevi pabarot visu dzīvi." Kā Latvijā esam rīkojušies ar ES naudu? Vai tā ir devusi mums "makšķeres" – investīcijas, kas ceļ tautsaimniecības pelnīšanas spēju, ceļ atalgojumu un labklājību, palielinot nodokļu ieņēmumus infrastruktūras uzturēšanai? Vai tā bija "zivs", ar kuru daži pamielojās un nu gaida nākamo? Turklāt rezultātā radīta "infrastruktūra", kura nepalīdz tautsaimniecībai pelnīt, bet, tieši pretēji, – prasa lielus resursus uzturēšanai.

Jāsaprot, ka mūžīgi "sēdēt Eiropai uz kakla" diez vai būs iespējams. Piemēram, nākamajā plānošanas periodā (2021–2027) piešķirto līdzekļu apmērs noteikti samazināsies, jo ES, visticamāk, tomēr pametīs Lielbritānija, kura ir otrā (aiz Vācijas) lielākā neto maksātāja ES budžetā. Turklāt Eiropas vairāk attīstītās valstis arvien biežāk pauž neapmierinātību ar pārāk lielajiem izdevumiem "kohēzijai" – atpalikušajām valstīm. Galvenais šādu diskusiju iemesls – cīņā par globālo konkurētspēju Eiropa arvien vairāk zaudē ASV un Ķīnai. Līdz ar to pamatots ir jautājums: vai nākamais ES finansējuma periods Latvijai varētu būt arī pēdējais?

Bet kā panākt attīstību? Kur jāinvestē?

Attīstības politikas "šablonu" vairs nav! Āzijas valstu panākumi ekonomikas attīstībā lielā mērā diskreditējuši neoliberālās, tā saucamās Vašingtonas konsensa ekonomiskās politikas receptes, kurām Latvija nemainīgi seko pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Šodien slīkstošo glābšana ir pašu slīkstošo rokās un valstīm pirmkārt ir jādomā ar savu galvu, balstoties uz savu unikālo "šeit un tagad" situāciju. Attīstības politika atkal ir kļuvusi par mākslu!

Spilgts piemērs ir plaši pazīstamā "jāinvestē izglītībā" politikas klišeja, bet situācijā, kad ES ietvaros robežas ir atvērtas un pastāv brīva darbaspēka kustība, tā vairs nedarbojas! Ja kādā jomā izglītots profesionālis Latvijā nespēs atrast darbu ar viņa kvalifikācijai un prasībām atbilstošu atalgojumu, viņam ir plašas iespējas braukt uz citu Eiropas valsti, kur viņam to nodrošinās. Šis process jau notiek!

Esam pazaudējuši vai drīz pazaudēsim savus tradicionālos tautsaimniecības dzinējspēkus. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā trīs Baltijas valstis izvēlējušās dažādus attīstības modeļus. Lietuva izvēlējās saglabāt un attīstīt savu rūpniecības sektoru, kurš tā arī palika ap 20% no valsts ekonomikas. Igaunija galveno savas attīstības dzinējspēku fokusējusi informācijas tehnoloģiju virzienā. Gan Lietuva, gan Igaunija ir bijusi konsekventa savā izvēlē. Latvija 90. gados pieņēma lēmumu atteikties no nopietnas rūpniecības, ļaujot tās lomai ievērojami samazināties. Latvija fokusējās uz tranzītu un valsti kā starptautisko finanšu pakalpojumu centru. "Mēs esam tuvāk nekā Šveice!" – atceraties šādu saukli?! Zināmu iemeslu dēļ sapnis par "mazo Šveici" izplēnējis pēdējo nepilnu divu gadu laikā, bet tranzītā ir vērojama konsekventa lejupslīde, jo Krievija nolēma aizstāt Baltijas valstu ostas ar savām jaunizveidotajām ostām. Kurš būs nākamais (vai nākamie) Latvijas attīstības dzinējspēks? Vai tas izveidosies pats no sevis?

Iepriekšējā NAP pieeja ir pilnībā izgāzusies. Tā bija ne tikai kļūdaina pašos pamatos, bet NAP noteikto arī neievēroja ne valdība, ne likumdevējs.

Pēdējā un pašlaik spēkā esošā NAP lozungs bija "ekonomikas izrāviens". Šī "izrāviena" pamatā bijušas ambīcijas pacelt rūpniecības īpatsvaru IKP līdz 20% 2020. gadā – proti, līdz tādu valstu kā Vācija, Polija un Lietuva līmenim. Realitātē rūpniecības īpatsvars ne tikai nav pietuvojies mērķim, bet pat samazinājies, salīdzinot ar 2010. gadu. Neskatoties uz "ekonomikas izrāviena" retorikas publisko pompu, tas ir bijis "viltus mērķis". Pēc PKC aprēķiniem, visā 2014.–2020. gada plānošanas periodā ES fondu ieguldījumi apstrādes rūpniecībā ir bijuši vien 35,5 miljonu eiro apmērā no 4,4 miljardu eiro kopējā finansējuma!

Īstāka NAP tautsaimniecības prioritāte, par kuru neviens lozungs netika pacelts, ir bijusi tranzīta nozare. Reālas ES fondu investīcijas mērāmas simtiem miljonu eiro apmērā, sākot ar Krievu salas projektu un beidzot ar dzelzceļa elektrifikāciju. Tomēr arī te nekāds "izrāviens" nav noticis. NAP mērķis – palielināt kravu apgrozījumu lielajās ostās līdz 116 miljoniem tonnu 2020. gadā – ne tuvu netiks sasniegts. Pagājušā gada apgrozījums (64,3 miljoni tonnu) bijis mazāks nekā 2011. gadā.

Kas tālāk?

No kurienes varētu parādīties Latvijas attīstības vīzija? Teju visās valstīs tā nāk no profesionāliem un brīviem domātājiem – no akadēmiskajām aprindām. Dažās valstīs ir pat tām domāti speciāli pētnieciskie institūti, piemēram, Somijas SITRA, kamēr Latvijā esam noplicinājuši savu akadēmisko sektoru.

Teju visās valstīs pastāv neredzams un neafišēts, bet pastāvīgs dialogs starp valsti un privātā sektora līderiem. Pie mums uz jebkuru politiķu un uzņēmēju sarunu skatās ar lielām aizdomām.

Vēl dažas citas valstis piesaista dārgus, bet augsti kvalificētus stratēģijas konsultantus, piemēram, "McKinsey" vai "Boston Consulting Group".

Latvijā tā vietā esam palikuši vien ar starptautisko organizāciju vispārīgajām rekomendācijām, sporādiskiem Latvijas Bankas pētījumiem, komercbanku ekonomistu prātojumiem un ierēdņu viedokļiem. Mūsu NAP top valsts pārvaldē. Taču, neraugoties uz to, atsevišķiem politiķiem, uzņēmējiem, ierēdņiem, ekonomistiem un akadēmiķiem ir bijusi gan patiesa interese par valsts attīstību, gan vairāku gadu laikā radušās vairākas interesantas, vismaz apspriešanas vērtas idejas. Man bija tas gods pazīt šos cilvēkus un smelties iedvesmu no viņu gudrības un radošuma. Nākamajos divos rakstos es mēģināšu salikt visas šīs idejas vienotā stāstā, nenosaucot šo cilvēku vārdus. To darīšu gan tāpēc, lai ne uz vienu nemestu ne politisku, ne kādu citu ēnu, gan arī tāpēc, lai vispirms iepazīstam un vērtējam pašas idejas.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Nacionālais attīstības plāns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form