Katrā organizētā cilvēku grupā ir indivīdi, kurus nemīl priekšnieki. Bet ne tāpēc, ka šie indivīdi netiek galā ar savu darbu vai ir dzērāji un disciplīnas pārkāpēji. Gluži otrādi – šie tipi veic pienākumus ātri un kvalitatīvi, orientējas speciālajā literatūrā, pārzina blakus nozares, un principā ir labi darbinieki.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kolēģi arī uzskata šos tipus par īpatņiem, bet, risinot kādu ar darbu saistītu problēmu, nekautrējas nākt pie viņiem pēc padoma, zinot, ka risinājums tiks atrasts. Kāpēc tad šie īpatņi nebauda priekšniecības labvēlību? Tas tāpēc, ka tikko priekšniekam ienāk prātā kāda spīdoša ideja, sanāksmes laikā šie tipi paceļas un skaļā riebīgā balsī sāk klārēt, kā idejas būtība neatbilst tādam vai tādam statūtu (noteikumu, reglamentu) panta prasībām. Un, ja ideju tomēr realizēs, sekas varētu būt ļoti nepatīkamas.

Varētu būt, bet varētu arī nebūt. Tāpēc priekšnieki, kuriem ļoti rūp pašu tālākā karjera, šos brīdinājumus neuzklausa un dara pēc sava prāta.

Savukārt disidents, kuram priekšnieka (un arī sava) karjera nerūp nemaz, pīpētavā vai kafejnīcā turpina priekšnieka autoritāti graujošo darbu, brīdinot par iespējamam jauninājumu sekām. (Sabiedriskajā telpā šādu mērgļu pienākumus daļēji pilda žurnālisti.) Kolēģi klusē vai arī stučī, līdz ar to priekšnieka nemīlestība pret, kā lai to saka, mērgli arvien pieaug.

Paiet laiks, un notikumi pavēršas tā, ka tikai šaurais zinātāju loks sāk saprast, ka mērglim bija taisnība. Un tad mēs (tie, kas barojas ar mediju izplatīto informāciju) pēkšņi uzzinām, ka izjūk partijas un padzīti to vadītāji, ir atlaistas un tiek tiesātas amatpersonas (patiesie skaidrojumi, protams, netiek sniegti), sabrūk bankas, pazūd miljoni, tiek pirkti vēlēšanu rezultāti, apreibušas amatpersonas vairakkārt tiek pieķertas pie stūres, sadeg cilvēki, nokrīt lidmašīnas, līdz nāvei tiek piekauti aizturētie, noslīkst izpletņlēcēji, tiek nošauti policisti vai dezavuēti diplomāti... Un tad kadrā parādās eksperti un atbildīgās personas. Un visi skaidro, ka tika pārkāpti tādi un tādi instrukciju (nolikumu, reglamentu) panti un apakšpunkti. Un vispār attiecīgajā jomā jau sen vērojami pārkāpumi un nelikumības.

Vienīgais jautājums, uz kuru nekad netiek dota atbilde, – a kur tu biji agrāk? Kur tu biji tad, kad mērglis tev centās pierādīt, ka briest sūdi? Šī gada 15.maija traģēdija, kad, mainoties laika apstākļiem, no An-2 izlēca pieci speciālo uzdevumu vienības kareivji, un divi no viņiem gājuši bojā, tika "sagatavota" vēl 2002.gadā, kad tika likvidēta speciālo uzdevumu vienība, bet tūlīt pat to organizēja no jauna. Pati būtiskākā atšķirība mūs interesējošā kontekstā bija tur, ka vecā izpletņu lēcēju instruktora vietā, kam aiz muguras bija 700 lēcienu, tika nozīmēti divi citi instruktori, ar 50 (!) lēcieniem. Toties viņi bija savējie patrioti, nevis kaut kāds aizdomīgs cittautietis. Protams, arī tad bija savi mērgļi, kas brīdināja par kļūdaina soļa sekām, bet priekšniekiem gribējās ziņot augstākai vadībai, kas viss ir kārtībā, un mērgļus neviens neklausīja. Kad izmeklēšanas laikā atklājas, ka sagatavošanas un treniņa posmos, kā arī glābšanas akcijā tika pieļauti pāri par 20 liktenīgu pārkāpumu, sākuši meklēt vainīgos. Par vēlu. It kā sīkie pārkāpumi sakrājušies un sasnieguši to kritisko masu, kas saucas noziedzīga nolaidība.

Ar armiju saistīti vēl kādi noziedzīgi nodarījumi. Par to skaļi nerunā, bet lielākā banku laupītāju banda, kas darbojas gan Latvijā, gan Vācijā, tika izveidota no deviņdesmito gadu beigās atlaisto elitārā Sužu desantnieku bataljona kareivjiem. Bet Valmieras dubultslepkavības pamati meklējami tālajā 1994.gadā, kad par Iekšlietu ministrijas galvu kļuva Ģirts Valdis Kristovskis, kurš nacionālo jautājumu pacēla tik augstu, ka augstās klases profesionāļi, kuru tautība neatbilsta Kristovska ideāliem, no iekšlietu sistēmas masveidīgi devušies privātajās struktūrās. Un sanāca tā, ka no Krievijas atsūtīto sarkano diplomu un zelta medaļu īpašnieku vietā par iekšlietu struktūru vadītājiem kļuvuši vietējās Minskas milicijas skolas filiāles neklātienes nodaļas absolventi.

Strauju karjeru izdarījuši nevis tie, kam bija profesionālas iemaņas un zināšanas, bet tie, kas prata laikus pasmaidīt augstai vadībai un apliecinājuši savu patriotisko nostāju. Bet nu ir atklājies, ka ar to ir stipri par maz. Un atkal mēs redzam gudri runājam ekspertus un amatpersonas, kas atzīst, ka policijā jau sen vērojami rupji disciplīnas pārkāpumi un žūpošana, kā arī totāla korporatīva pārkāpumu piesegšana. Un atkal neatbildēts paliek jautājums – vai to nezināja agrāk?

Izmeklēšanas gaitā noskaidrosies divu Valmieras policistu slepkavības apstākli un detaļas. Kāds droši vien tiks arī sodīts. Bet vai mēs beidzot iemācīsimies cīnīties nevis ar sekām, bet ar cēloņiem?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form