Vladlens Kovaļevs: Regulēta interešu pārstāvība kā civilizācijas pazīme
Foto: Privātais arhīvs

Esam veiksmīgi sasnieguši vienu no parlamentārās dzīves pieturām – gadu, jeb ceturtdaļu no kārtējās – 13. Saeimas dzīves. Parlamentārā darba dinamika līdz šim ir raita – izkustināti daudzi iespējamie temati, kas saistīti ar dažādu nozaru regulējumu. Dienas kārtībā dominēja pēkšņā alkohola akcīzes nodokļa likmes grozīšana, izmaiņas farmācijas sektorā, vides jautājumu problemātika. Tikko kā pieņemts depozīta sistēmas regulējums, tuvā nākotnē plānotās izmaiņas atkritumu apsaimniekošanas sistēmā kopumā. Protams, bija un joprojām ir arī finanšu sektors ar "Moneyval" rekomendācijām un OIK sāgas kārtējais cēliens.

Tomēr vēl aizvien nav pakustējies vairāk nekā desmitgadi atvilknē turēts jautājums par to, kā konceptuāli regulēt mijiedarbību starp uzņēmējiem un valsts pārvaldi kopumā – lobēšanas vai interešu pārstāvības regulējuma nākotne vēl joprojām ir samērā neskaidra.

Kāpēc, manā skatījumā, šī tēma ir svarīga? Tāpēc, ka tālredzīgs regulējums interešu pārstāvību var padarīt publiskāku, caurspīdīgāku un tādēļ arī argumentētāku, jo savas intereses nāktos aizstāvēt un meklēt kompromisus dažādās auditorijās. Sabalansētas intereses sekmētu arī tautsaimniecības izaugsmi, jo mazinātu neizdebatētas, šauras, citiem kaitējošas gribas pēkšņu ieciršanu likumprojekta akmenī. Ne mazāk svarīgi, ka tādējādi regulējums sekmētu un stiprinātu arī demokrātisku un pilsonisku sabiedrību, jo sniegtu jaunas līdzdalības iespējas un tehnikas interešu aizstāvībā ikvienai grupai. Tas savukārt, vismaz daļēji, mazinātu sabiedrības atsvešinātību no varas.

Jūnija sākumā pēc interešu pārstāvības atklātības tiesiskā regulējuma jautājuma izskatīšanas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē, šķiet, ledus ir izkustējies. Piemēram, Attīstībai/Par frakcijas deputāti ir apņēmušies sākt darbu pie lobēšanas atklātības likuma jau Saeimas rudens sesijā. Neapšaubāmi par jauno likumdošanas iniciatīvu būs plašas diskusijas gan lēmumu pieņēmēju, gan sabiedrības vidū, tomēr skaidrs ir viens – ir jātiecas ieviest normas, kas pildītu savu funkciju, t.i. nodrošināt likumdošanas procesa atklātību sabiedrībai, nevis radītu papildu administratīvo slogu gan valsts, gan privātajā sektorā.

Labā prakse, izstrādājot līdzīgus normatīvos aktus, iesaka analizēt citu valstu pieredzi. Tad, lūk, mūsu kaimiņiem lietuviešiem ir savs ne īpaši sekmīgs stāsts. Tiecoties pēc interešu pārstāvības atklātības, tika ieviests nestrādājošs ietvars, kas nesasniedza uzstādīto mērķi. Tie, kas vēlējas palikt ēnā, to arī veiksmīgi dara, savukārt tie, kam atklātība, pārstāvot savu klientu un biedru intereses, nesagādā problēmas, veiksmīgi turpināja savu darbību. Lietuvas pieredze ļauj izvairīties no kaimiņu pieļautajām kļūdām.

Latvija varētu tiekties uz regulējumu, kas nodrošina optimālu caurredzamību par interešu pārstāvības kontaktu un "ietekmes pēdu", kā arī pienācīgi kontrolēt reģistra darbību, vienlaikus nenoslīcinot publisko un privāto sektoru administratīvajā slogā. Apskatot attīstītu interešu pārstāvības tirgu pieredzi, piemēram, ASV, var redzēt zināmas kopsakarības. Pirmkārt, par spīti zināmām negācijām pret jēdzienu "lobēšana", nozare ir veiksmīgi iekļauta kopēja ekonomikā ar noteiktiem darbības principiem, veidojot augstu pievienotu vērtību. Otrkārt, interešu pārstāvības nozarei ir uzlikts samērīgs administratīvais slogs, ziņojot par savu darbību atklātības reģistram. Praksē ASV tas tika panākts, pateicoties vairākiem normatīvo aktu grozījumiem laika gaitā – 1995. gada Akts par lobēšanas publiskošanu tika grozīts 2007. gadā pēc Džeka Abramofa (eng. Jack Abramoff) skandāla.

Abramofa darbību spilgti raksturo piemērs, kurā viņš, nostādot vienu ASV pamatiedzīvotāju cilti pret otru cīņā par azartspēļu licences saņemšanu, izkrāpa vērienīgas naudas summas no abiem klientiem, veidojot ilgtermiņa koruptīvas attiecības ar vadošajiem ASV Kongresa locekļiem. Rezultātā tas noveda pie skandāla, kas bija pamatīgs trieciens tā laika republikāņu partijas vadībai un prezidenta Buša jaunākā administrācijai. Valsts pārvaldes krīze šajā gadījumā izrādījās iespēja uzlabot normatīvo bāzi un veikt nepieciešamās korekcijas.

Kopsummā, ja Latvijas lēmumu pieņēmējiem ir vēlme izveidot civilizētu interešu pārstāvības nozari, ieviešot skaidrus spēles noteikumus, atbilstošu caurspīdību ar samērīgu administratīvo slogu, arī nozarei ir jāvienojas par vismaz sākotnējiem pašregulācijas principiem. To iespējams panākt proaktīvi piedaloties Saeimas lobēšanas atklātuma likuma izstrādē, kā arī paaugstinot iesaistīto pušu sapratni par profesijas nozīmi tautsaimniecībā un sabiedrības dzīvē. Neatņemama sastāvdaļa šajā procesā ir arī sadarbība ar Latvijas augstākās izglītības iestādēm sabiedrības vadības un rīcībpolitikas programmu attīstībā. Līdzīgi daudzu gadu garumā ir rīkojušies juristi un izveidojuši ekosistēmu ar skaidru darbības modeli.

Ir jāsāk veidot konsolidēta interešu pārstāvības nozare ar atklātiem darbības principiem, ko nosaka likumdevējs un nozares pašregulācija. Ieguvēji būs visi!

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form