Zigmārs Turčinskis: Atbilde Vilim Seleckim jeb Komunistu propagandas garās ēnas cilvēka apziņā
Foto: LETA

Ja ir tapis tik garš rakstu darbs, tad man nāksies atbildēt. Ļoti jauki un simboliski ir tas, ka Jūs savu rakstu iesākat ar padomju propagandas varoņu Čapajeva un Kosmodemjanskas pieminēšanu. Tas ļoti labi parāda, kā Jūs kā ilggadējs bijušais Komunistiskās partijas biedrs un padomju okupācijas laika vēstures skolotājs izprotat vēsturi, – tā ir propaganda un meli. Katrs, kurš stāsta par vēsturi, un katrs, kurš pēta vēsturi, Jūsuprāt, nodarbojas ar melošanu un propagandu. Tā Jūs visu savu dzīvi esat dzīvojis un pasauli izpratis. To, ka šodien vēsturi un notikumus var pētīt brīvi un bez "politikā balstīta aprēķina", Jūs, Selecka kungs, vienkārši nespējat uztvert. Tas neaiziet līdz Jūsu, vecā izbijušā komunista un padomju okupācijas laika vēstures skolotāja, apziņai.

Selecka kungs nav īpaši pieticīgs un skubināms uz pašslavināšanu. Citāts:

"Es, rakstīdams dokumentālus romānus par pēckara gadiem Latgalē, gribēju atklāt, kā vēsture atspoguļojas cilvēku likteņos. Savu darbu pamatā liku principu – patiesību, tikai patiesību, lai cik rūgta tā arī nebūtu..."

Uzreiz pateikšu – Selecka kungs nekad nav pētījis šo tēmu. Nekad nav bijis arhīvā un nav lasījis nevienu dokumentu par šo tēmu. Ja Jūs kaut kad tomēr tur nonāksiet, tad sapratīsiet sistēmu un kāpēc es to varu droši apgalvot. Jūs, Selecka kungs, par pamatu vienkārši paņēmāt Antona Rancāna sarakstīto darbu "Šaipus viņpus". Diemžēl es ļoti labi zinu, kādas vecišķas nenovīdības, greizsirdības un skaudības izraisīta neglīta skandāla rezultātā tapa šis Rancāna kunga darbs. Ļoti labi zinu, pret ko un kāda iemesla dēļ tas tika rakstīts. Savukārt Jūs tam visam piemetāt vēl klāt mēslus un samazgas pēc savas gaumes un līdzības, un – Jūsu "dokumentālais romāns" ir gatavs.

Piemērs:

Cilvēks, kuru vispirms Rancāna kungs, bet pēc viņa arī Selecka kungs apvaino kā čekas aģentu, ir Kazimirs Brasla. Ja Selecka kungs būtu aizgājis līdz arhīvam, tad uzzinātu, ka Braslas biogrāfija attiecībā par dienestu Sarkanajā armijā ir sekojoša:

1944. gada oktobrī Brasla mobilizēts Sarkanajā armijā. 1945. gada 22. februārī ievainots. Līdz 7. novembrim ārstējies hospitālī. Pēc tam demobilizēts kā 2. grupas invalīds.

Savukārt Selecka kungs savā romānā raksta sekojošo:

"Kara beigās, kad Toļika [literārais tēls Anatolijs Uļjans, kura prototips ir Kazimirs Brasla] armijas daļa nonāca okupētajā Vācijā, viņam pavērās plašas iespējas miesas prieku baudīšanai. Viņš bija viens no tiem uzvarētāju armijas zaldātiem, kas vācu sieviešu izvarošanu uzskatīja ij par pienākumu, ij par tiesībām." [Ardievas mežam. 131. lpp.] Lūk Jums, Selecka kungs, patiesība, tikai patiesība...

Kāpēc Jūs šādi pazemojat un apvainojat cilvēku? Tāpēc, ka viņš ir miris un vairs nevar aizstāvēties? Tikai nesāciet pēkšņi stāstīt, ka tas ir literārs darbs un tikai literārs tēls. Jūs tikko pats sevi slavējāt, ka Jūsu princips esot patiesība, tikai patiesība.

Tas, ar ko gan Jūs, gan daži citi bijušie rancānieši nodarbojas, izskatās pēc kolektīvā psiholoģiskā terora jeb, vienā vārdā, mobinga pret konkrētu ģimeni – Braslām. Turklāt klasiskā veidā tiek uzbrukts nevis tam, ko šie cilvēki it kā būtu sliktu darījuši, bet viņiem kā personībām, paziņojot, ka viņi jau tādi ir apdzimušies – nepilnvērtīgi un nelietīgi. Skatīt iepriekš minēto citātu no Viļa Selecka darba, kā arī Antona Rancāna "Šaipus viņpus" 29.–36. lpp. Kaut ko tik drausmīgu un atbaidošu es nekur citur Latvijā neesmu ne redzējis, ne dzirdējis. Parasti mobings izpaužas skolnieku, pusaudžu vidē, jo viņi vēl nespēj izvērtēt savas rīcības sekas. Bet nu, kā redzams, tas izpaužas arī vecākās paaudzes vidē, kur atkal jau laikam parādās tā pati problēma.

Negrasos gari diskutēt. Šajā atbildes rakstā tikai norādīšu uz dažiem kārtējiem "patiesību, tikai patiesību" stilā ieturētiem Selecka kunga apgalvojumiem attiecībā pret manu interviju laikrakstam "Latvijas Avīze":

1. Selecka kungs raksta:

"Te gan jāpiebilst, ka, izrēķinoties ar Nautrēnu ciema padomes priekšsēdētāju Aleksandru Melni, mežinieki nogalināja arī pilnīgi nevainīgu vietējo iedzīvotāju, kas atradās ciema padomē."

Šis "pilnīgi nevainīgais vietējais iedzīvotājs" bija Leons Platpīrs. Vecākais Nautrēnu boļševiks. Komunistiskajā partijā iestājies Stučkas laikā 1919. gadā. [To, ka tolaik Nautrēnu baznīcā vietējie boļševiki pie altāra nošāva katoļu garīdznieku Ksaveru Martinenasu, pats atcerēsieties, vai uzskatīsim, ka tagad atgādināju?] Latvijas brīvvalsts laikā – komunistiskais pagrīdnieks, bet pēc Latvijas okupācijas – Baigā gada aktīvists. Kara laikā bēdzis uz Krieviju, pēc tam atgriezies. Tādējādi tajā reizē partizāns Viktors Mareckis Nautrēnu ciema padomē nošāva divus komunistus. To taču pat Antons Rancāns savā darbā "Šaipus viņpus" ir pateicis.

Jautājums – kāpēc Jūs izteicāt šādu aplamu apgalvojumu? Jūs tiešām domājat, ka es neesmu izpētījis tēmu? Vai arī Jūs uzskatījāt, ka pēc šīm "ģeniālajām" pazīstamā publicista pārdomām man nebūs, ko Jums atbildēt, un lasītāji paliks pārliecībā, ka tā ir patiesība? Vai arī tas Jums neapzināti nāk līdzi mantojumā no padomju vēstures skolotāja laikiem – runāt par vēsturi nozīmē melot?

2. Selecka kungs raksta:

"Labi zināms, ka ģimenes galva Bozovičs stāvēja ārpus politikas, lai arī vara spieda viņu pildīt dažus sīkus pienākumus."

Citāts no izmeklēšanas vajadzībām sagatavotā Kazimira Bozoviča raksturojuma: "[..] b. Bozovičs K.M. aktīvi piedalījās visos padomju varas orgānu īstenotajos pasākumos, aktīvi piedalījās cīņā pret bandītismu, 1948. gada 18. janvārī tika ievēlēts par Nautrēnu ciema padomes deputātu."

Es ceru, ka Selecka kungs tagad nesāks apgalvot – lūk, cik nevainīgs un populārs bija Bozovičs – tauta viņu ievēlēja par savu priekšstāvi. Man taču nav Jums, Selecka kungs, jāskaidro, ka PSRS vēlēšanām nebija nekā kopīga ar brīvas gribas izpausmi. Tas bija obligāts rituāls un padevības izrādīšana režīmam, nevis vēlēšanas. Bez Komunistiskās partijas akcepta neviens par deputātu kļūt nevarēja.

Krimināllietu materiālos ļoti labi redzams, ka partizānu komandieris Antons Gabrāns ("Zemitāns") ilgi nevarēja izlemt, ko darīt ar Bozovičiem. Lēmuma pieņemšanā izšķiroša bija tieši Kazimira Bozoviča kļūšana par ciema padomes deputātu. Līdz ar to no padomju aktīvista ar neskaidru statusu viņš kļuva par oficiālu padomju sistēmas locekli. Pēc deputāta apliecības saņemšanas viņš saņēma arī oficiālu partizānu vērtējumu – lodi. Savukārt viņa dēls bija komjaunietis. Bet par komjauniešiem mazliet vēlāk.

3. Selecka kungs raksta:

"Kā rancāniešu cienītā Bozoviča noslepkavošana ietekmēja ļaužu noskaņojumu? Atbilde viennozīmīga – raisīja naidu pret partizāniem. Čeka panāca to, ko gribēja. Turpmāk un līdz pat šim laikam nacionālie partizāni daudziem rancāniešiem ir slepkavas un bandīti."

Uz Jūsu tukšo, frāžaino apgalvojumu atbildi sniedz statistika: Rancānu sādžā nacionālie partizāni 1948. gadā nošāva divus kolaborantus. Savukārt no 1948. līdz 1952. gadam par nacionālo partizānu atbalstīšanu čeka arestēja 12 rancāniešus (no tiem 5 "Latgales Vanagu" organizācijas biedrus). Vēl 4 rancānieši no 1947. līdz 1954. gadam cīnījās nacionālo partizānu rindās. No tiem divi tika nogalināti, divi sagūstīti. Kopā 16 represēti nacionālās pretošanās kustības dalībnieki rancānieši. Pretošanās kustības un kolaborācijas attiecība Rancānos tātad 16:2.

4. Selecka kungs raksta:

"Ojārs Vācietis uzrakstīja stāstu "To dienu acīm". Šī grāmata un viņa personīgais paraugs demonstrē, ka gaiši, patriotiski noskaņoti jaunieši varēja mācīties, gatavoties nākotnei. Tā rīkojās tūkstoši, tautas lielākā daļa. Mācījās, studēja, kļuva inženieri, zinātnieki, kolhozu priekšnieki, kas izveidoja spēcīgas saimniecības, uzlaboja laucinieku dzīvi."

Ļoti jauki, ka Jūs ieminējāties par Vācieti. Īsti vietā un laikā. Diemžēl gan Vācietis, gan viņa tēvs tolaik bija sarkanais aktīvists. Tēvs dienēja vietējo kolaborantu bruņotajā formējumā – "istrebīķeļu" bataljonā. Par to 1945. gada oktobrī mežabrāļi iebruka viņa mājā. Tēvu izlamāja par smirdošu cūku un pieprasīja nomierināties. Viņš acīmredzot kļuva saprātīgāks, jo uz mežabrāļu lodes neuzrāvās.

Savukārt Ojārs Vācietis 1948. gadā iestājās komjaunatnē. Kļuva par Gaujienas vidusskolas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāru. Ko vēl bez atklātas propagandas darīja komjaunieši? Piemēram, 1949. gada novembrī, laikā, kad pārējie skolnieki sēdēja stundās, viņi skolas kopmītnē kratīja jeb, padomju kriminālistu, čekistu un miliču terminoloģijā, "šmonēja" savu skolas biedru mantas. Skolnieka Lapiņa mantās atrada uz nelielas lapiņas rakstītu tekstu, tādu kā īsu eseju. Puisim 1949. gada 25. martā uz Sibīriju bija aizvesta viņa meitene, pirmā mīlestība. Uz lapiņas rakstītā pamatdoma īsumā bija – ja varētu atrast un satikt mežabrāļus, viņš dotos mežā, lai cīnītos un atriebtos. Lapiņu Gaujienas komjaunieši nodeva čekai. Puisis tika arestēts un nonāca gulagā. Viņa krimināllietā atrodams čekai adresēts visu "šmonā" piedalījušos Gaujienas "komsomoļcu" parakstīts iesniegums par atrasto pretpadomju dokumentu.
Diemžēl Vācieša jaunības dienu biogrāfijā ir tumši un neglīti traipi. Gudrāks viņš kļuva, tikai nonākot Rīgā, inteliģences aprindās. Nāca notikumi, kuri mainīja Vācieša pasauli, – Hruščova atkusnis, nacionālkomunisti, Budapešta, Prāgas pavasaris. Ne velti runā, ka vēlākajā savas dzīves posmā viņš ļoti nav gribējis braukt uz dzimto pusi.

Vēl jāpiebilst, ka 1949. gadā, kad komjaunieši rakņājās pa savu biedru mantām, Vācietim bija 16 gadi. Arī Rancānos nošautajam komjaunietim Bozovičam bija 16 gadi. Diemžēl. Acīmredzot padomju propagandas stāsti par Pavļiku Morozovu bija pietiekami efektīvi un sasniedza savu mērķi. Diemžēl. Lai arī mums šobrīd gribas domāt, ka tā jau tikai tāda padomju propagandas klišeja, kuru neviens lāgā neņēma vērā. Taču uzklausīja un ņēma vērā gan. Diemžēl.

5. Vēl pēdējais Selecka kunga apgalvojums:

"Aptuveni tā rīkojās Latgales partizānu vadītājs Augusts Kudreņickis, kas padzina no vienības Bozoviču slepkavības iedvesmotāju."

Selecka kungs, kur Jūs ņēmāt šo apgalvojumu? Arhīvā Jūs neesat bijis un dokumentus neesat pētījis. Es Jums varu pateikt priekšā – no Rancāna darba "Šaipus viņpus" [41. lpp.]. Kā jau minēju sākumā, šis darbs ir tapis ļoti neglīta skandāla rezultātā. Tikai Rancāna kungs to izsaka jautājuma formā – "Vai nebija tā, ka Augusts Kudreņickis, uzzinājis par Bozoviča afēras iniciatoru, viņu par disciplīnas graušanu padzina no bunkura?" Tādējādi lasītājiem tiek radīta pretīga aizdomu ēna. Savukārt Selecka kungs to jau pasniedz apgalvojuma formā, kā patiesu faktu, kaut gan tam nav pilnīgi nekāda dokumentāla pamatojuma. Tā taču ir klasiska dezinformācijas veidošanas shēma! Mēs cīnāmies pret Krievijas dezinformāciju, bet tādas pat dīvainas shēmas ir spējīgs radīt mūsu pašu cilvēks. Un nav svarīgi, ka Atmodas viļņa uzbangojumā viņš ir nobalsojis par neatkarību. Atmodas eiforija noplaka, un cilvēks atkal ir tas pats vecais, visu mūžu padomju sistēmā dzīvojušais.

Šobrīd, pētot partizānu organizācijas Ziemeļlatgales "Neatkarības vienība" darbību, esmu izskatījis 248 arestēto cilvēku krimināllietas. Varu ar pilnu atbildību apgalvot, es neesmu atradis nevienu un nekādu pamatojumu visiem šiem nepatiesajiem un pazemojošajiem apgalvojumiem, kurus Antons Rancāns un Vilis Seleckis savos darbos ir izteikuši pret Braslu ģimeni. Taču šie skandalozie un nepatiesie apgalvojumi parāda to, cik ļoti ir nepieciešami vēsturnieku pētījumi gan par nacionālo partizānu cīņām, gan sarežģīto padomju okupācijas periodu kopumā. Diemžēl mums šajā tēmā ir jācīnās ne tikai pret ārējo pretinieku – Krievijas propagandu, bet arī pret komunistu propagandas garajām ēnām pašu apziņā.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form